Pēc šodienas lekcijām visi atzīst, ka bijis ļoti interesanti. Profesore Agata Buda no Polijas vispirms pievērsās sieviešu un vīriešu atšķirīgajam atainojumam Mērijas Šellijas romānā “Frankenšteins jeb jaunais Prometejs”. Profesore apgalvoja, ka analizējot to, kā un ko saka tēli, kādas darbības ar tiem tiek asociētas, var secināt, ka sievietēm šai darbā ir pasīva, vīrieša rotaļlietas loma, pat dzīvības radīšanas spējas pāriet vīrieša pusē. Viņa gan piebilda, ka katrs lasītājs darbu var lasīt un interpretēt atbilstoši saviem uzskatiem. Pēc pauzes tēma tika attīstīta, analizējot sievietes lomu 19. gadsimta romānos, kā piemērus izmantojot māsas Brontē un darbu “Kalnu aukas”, kā arī Tomasa Hārdija “Tesa no d’Erbervilu cilts”. Secinājām, ka šī grāmata mums visām bērnībā bijusi grāmatplauktā, bet lasīta tik sen, ka vismaz es no tās nenieka neatceros.
Pēc lekcijām ierastajā kompānijā aizklīstam līdz netālajam fotogrāfijas muzejam. Tur atkal studenti tiek lutināti, mums ieeja ir bez maksas. Muzejā var aplūkot gan vēsturiskus fotoaparātus un fotogrāfiju izgatavošanas rīkus, gan pašas fotogrāfijas. Noskatāmies arī padsmit minūtes garu filmu par Madeiras vēsturi, kurā cita starpā tiek rādīts, kā ļaudis ar vilcienu tika vesti kalnā, bet lejā vizināti ragavām līdzīgās ierīcēs. Vienā no zālēm apskatāma arī moderna izstāde, kur fotogrāfijas centrā ir cilvēka ķermenis. Pēc garīgās barības uzņemšanas, turpat muzeja bistro iekožam pusdienas, tad steidzam uz satikšanos vietu pie teātra ēkas “Teatro municipal Baltazar Dias”.
Mūs sagaida brīnišķīga gide, kura izrāda teātri gan no skatītāju, gan aizkulišu puses. Varam ielūkoties aktrišu ģērbtuvēs (dīvām tā ir īpaši smalka telpa), tehniskajās telpās, aizskatuvē un uzkāpt tornī, no kura var pavērties uz pilsētu. Šoreiz visskaistākais skats ir uz violeti zilajiem džakarandas koku ziediem.
Teātris skatītājus uzņem kopš 1888. gada, šobrīd vieta pieejama 386 personām. Tam vairākkārt mainījies nosaukums, sveces lielajā lustrā aizvietotas ar lampiņām, dekorāciju tehniskās sistēmas modernizētas. Citas lietas, piemēram, sufliera aizsegs un ventilācijas sistēmas saglabājies kopš dibināšanas.
Pēc teātra apmeklējuma dodos uz autobusa pieturu, lai aizbrauktu uz Madeiras universitātes ēku, kas atrodas augstāk kalnā. Mēs šajā reizē tiekamies vēsturiskajā ēkā pilsētas centrā, bet studentu ikdienas dzīve pamatā aizrit ēkā, kas atrodas kalnā. Mans interešu objekts ir bibliotēka, gribu paburzīties starp plauktiem un, kazi, atrast ko noderīgu maģistra darbam.
Teju visi madeirieši, kas pie tūristiem pieraduši kopš 19. gadsimta, runā angļu valodā. Arī autobusa šoferis, uzzinājis, ka vēlos tikt līdz universitātei, apsola turp aizvest, vien dažas minūtes būšot jāpaiet kājām. Jā, uz leju, viņš mierina. No autobusa izkāpju kopā ar kādu citu studentu, viņš mani pavada līdz ieejai, izstāsta, kur atrodas bibliotēka, un novēl veiksmīgi pabeigt maģistra darbu. Bibliotēkas darbiniece, kura pastāsta, kur meklēt mani interesējošos grāmatu plauktus, neko no manis negrib. Ne studenta apliecību, ne redzēt somas saturu – ej, ņem no plaukta, ko gribi un lasi! Es arī apmetu vairākus lokus un atrodu gan dažas vēl neredzētas grāmatas par manu tēmu, gan pirmo reizi paturu rokās dažus darbus, kurus esmu lasījusi digitāli. Tomēr saprotu, ka ir pārāk maz laika, lai kvalitatīvi mācītos. Uzrakstu vienu rindkopu, nofotografēju vēl dažas nodaļas un braucu atpakaļ. Jūtu, ka ļoti gribas vienkārši ierāpties gultā ar tējas krūzi un pavadīt mierīgu vakaru. Lai arī organizatori ir ļoti saudzīgi un mums, līdztekus mācībām, ir gana daudz brīvā laika, šodien jūtos globāli nogurusi.
