Ap pieciem no rīta visas četras rotējam starp guļamistabām, vannasistabu un virtuvi, katra veicot savas rīta procedūras. Duša, aša kafija vai tēja, simboliskas brokastis un esam gatavas. Ārā ir tumšs, Funšala mirdz un dzied putni. Līdz saullēktam vēl divas stundas, bet šie jau vingrina balsis. Esam izgājušas dažas minūtes par vēlu, tāpēc lejup tipinām, cik vien ātri pieļauj ielas stāvums. Pie universitātes nonākam kopā ar vēl dažiem ļautiņiem, sakāpjam busiņos un traucamies kalnos.
Funšalas uguntiņas attālinās, un lēnītēm pamalē iezogas gaismas nojausma. Saullēkta vērošana Juncal virsotnē ir ļoti iecienīta, jau pa ceļam mums pievienojas vēl citas automašīnas, bet nonākot virsotnē, priekšā jau sastājusies automašīnu rinda, un stāvvietu atrast nav viegli. Mūsu busiņu šoferi gan pamanās mūs izlaist teju pie pašas takas sākuma. Līdz kalna malai, no kura var redzēt saules parādīšanos, jāpaiet pārsimts metru. Par spīti tam, ka esam uzvilkuši visas siltākās drēbes, kas mums ir līdzi, ir vējains un ļoti auksts. Atraduši nosacītu aizvēju, gaidām gaismu un sauli. Visgaišākā pagaidām ir mākoņu strēle gabaliņu zem mums. Tad ainavā lēnām parādās kalni, tad okeāns. Gaismā var labi saskatīt visus sanākušos, Agnese smejas, ka skats esot kā no filmas Straume, kur zaļajā kalna nogāzē satupuši surikāti. Tā, salstot, bildējot un ķiķinot, klāt ir tas brīdis, kad virs mākoņiem parādās gaismas aplis, uzmirdz saule un parādās cerība uz drīzu siltumu.
Apbrīnojuši apkārtni saules gaismā, atgriežamies busiņos un braucam dzert kafiju. Lai arī esam ceļā aptuveni pusstundu, atsilt neizdodas. Pat siltā kafija nepalīdz. Kad pabraucam vēl gabaliņu un nonākam pārgājiena takas sākuma punktā, siltums beidzot ir atgriezies un ceļā dodamies jau vasarīgā ietērpā. Vairākkārt apvaicājos organizatoriem, cik ļoti būs jākāpj kalnup. Viņi apgalvo, ka faktiski nemaz, busi mūs uzvedīšot augstākajā punktā, tad kāds gabals būs jāiet lēzeni, pēc tam uz leju. Nu labi, tad es arī piedalīšos. Uzmetot aci ceļa sākumam, man jau parādās bažas. Tas nav lēzens, ceļš iet augšup. Tas nozīmē, ka visiem būs mani jāgaida, kas galīgi neder. Laimīgā kārtā esmu izrunājusi ar tuvākajām kursabiedrenēm par to, kas man palīdz šādās situācijās. Tad nu Madara sniedz vienu roku, Dina otru, Agnese vēl uzstumj no muguras stāvākajās vietās – un tā lieta iet! Tāpat klumburējam pa beigām, bet diži neatpaliekam. Esmu tik ļoti pateicīga meitenēm, ka tomēr varu piedalīties pārgājienā, jo taka ir brīnumskaista.
Lielāko pārgājiena daļu mēs ejam pa mazu taciņu, kas izveidota kalna viducī. Lejā pret klintīm sitas viļņi, tālumā okeānā iestiepjas kalnu skulptūras, bet takas malas ir smaržu un krāsu pilnas. Tur zeļ pazīstamās pienenes, mimozas, kallas, gladiolas, eikalipti, jauniepazītas zilas puķes ar nosaukumu Madeiras lepnums, un virkne nepazīstamu augu. Gids norauj no takas malā augoša krūma mazus dzeltenus auglīšus (medlar), to skābums patīkami veldzē nu jau pārkarsušos gājējus. Pārgājienu taka noslēdzas ciematā. Ejam gar dārzu, kur zemē guļ tikko izrakti kartupeļi, izskatās tik kārdinoši. Uzreiz prātā pašas dārzs, kurā kartupeļi vēl nav pat iestādīti. Visu pārējo gan iebāzu zemē pirms brauciena, cerot, ka salnas būs žēlīgas.
Priecīgi un saguruši takas beigās satiekamies pie busiņiem, un dodamies atpakaļ uz Funšalu. Sarunājam ar šoferīti, ka mūsu kompānija tiek izlaista pie mājām, aiztaupot grūto kāpienu kalnup. Ieejam dušā un atpūšamies katra savā nodabā, es nolemju beidzot pieķerties šiem bloga ierakstiem, jo citādāk būs kā ar Londonu – ja izlaiž vairākas dienas, ķer nu sajūtas un vēju.
Pievakarē dodamies Funšalas ielās, gribam piesēst un uzēst kārtīgas vakariņas. Pilsēta gatavojas rītdienas ziedu festivāla gājienam, daudzviet saliktas ziedu kompozīcijas, tiek montētas tribīnes. Kādā no daudzajām ielu kafejnīcām mūs nošarmē kungs gados, nolemjam ieturēties pie viņa. Pasūtām kopīgu zivju plati un paelju, vieglu sangriju un tiekam pie tieši tādām vakariņām, kādas iztēlojāmies. Garšīgu punktu dienai pieliekam ar saldējumu. Rītdiena mums vēl ir brīva, ļoti ceram, ka laiks mūs turpinās lutināt, jo no pirmdienas sākas lekcijas, kad vismaz daļu dienas pavadīsim telpās. No otras puses, ja līs, visi varēsim atvērt līdzpaņemtajos datoros maģistra darbus, līdz kuru nodošanai atlikušas apaļas trīs nedēļas.
