Īsu brīdi pirms nosēšanās Madeiras galvaspilsētas Funšalas lidostā, prātā uzzib sen dzirdēta informācija par vējaino lidlauku ar īso skrejceļu. Ārā jau ir tumsa, tāpēc par neparastāku piezemēšanos liecina vien straujā bremzēšana un intensīvā dzinēju pretgaisa plūsma (visticamāk, aviācijas terminos tam ir kāds īpašs apzīmējums). Lidosta ir neliela, pasu kontrole notiek aši un pavisam drīz jau kopā ar divām kursabiedrenēm izejam no lidostas. Esam atlidojušas no Londonas, kas ir cits stāsts, kurš (InchaAllah) kādreiz uzrakstīsies. Madeirā esmu ieradusies, lai kopā ar citiem rakstniecību studējošajiem piedzīvotu Erasmus+ programmu: uzņemošā Funšalas universitāte sagatavojusi virkni izglītojošu, kulturālu un izklaidējošu pasākumu.
Tā kā Madeira ir Portugāles (un attiecīgi arī Eiropas Savienības) teritorija, internets strādā tikpat raiti un izdevīgi kā mājās. Kursabiedrenes izsauc Bolt taksi, bet es, saņēmusi norādes whatsapp lietotnē, sazīmēju tumši pelēku opeli, ar kuru man pretī atbraukuši naktsmāju saimnieki. Elektrības traucējumu dēļ esmu atlidojusi šurp trīs dienas vēlāk un četru nakšu vietā palikšu pie šiem saimniekiem tikai vienu nakti. Bijām runājuši par palikšanu istabā ar divām gultām, bet, kad ierodamies galā, saimnieks prasa, vai man nebūtu iebildumu gulēt… virtuvē! Viņš to prezentē kā lielisku iespēju gulēt vienatnē un es arī piekrītu – tāpat tūlīt jāliekas uz auss un rīt agri jāpazūd, guļamtelpas interjeram nav dižas nozīmes.
No rīta telefonā gaida vairākas ziņas no kursabiedrenēm ar jautājumu, vai man viss kārtībā, jo biju viņām minējusi, ka palikšanas vieta un apstākļi ir drusku miglaini. Apstiprināu, ka esmu pamodusies dzīva, priecīga un izgulējusies!
Izejot no mājas, varu apskatīt Madeiru gaismā. Vilinošs skats ir uz augšu, kur zaļajā kalna nogāzē satupuši gaiši namiņi. Es gan eju pretējā virzienā, uz leju, kur atrodas autobusa pietura un vēl zemāk mirguļo okeāns. Kā uz pasūtījumu nāk autobuss, man tiek priekšpēdējā brīvā vieta, un pēc minūtēm divdesmit jau esmu Funšalas centrā. Lai arī līdzi paņemto mantu klāsts ir neliels, tomēr ar pilnu somu negribas staigāt pa pilsētu. Aizstaigāju līdz universitātei, kur mums pēcpusdienā norunāta tikšanās, un sarunāju ar reģistratūras darbinieci somas uzglabāšanu. Tad beidzot eju dzert kafiju uz uzēst kādu pastel de nata kūciņu. Pēc Londonas cenām te viss šķiet tik lēts. Piemēram, universitātes teritorijā esošajā kafejnīcā var tikt pie gardas kafijas par 65 centiem.
Funšala izskatās koši – ar oranžiem ziediem ielu malas rotā Āfrikas tulpjkoki, ar ziliem – no Bolīvijas un Paragvajas atceļojušie džakarandas koki, purpura kupenās saaugušas bugenvilijas. Ielu un ietvju segumā no baltiem un pelēkiem akmentiņiem izveidoti ornamenti. Centra ielas ir veikaliņu, kafejnīcu un cilvēku pilnas. Un, pats galvenais, nejaukās laika prognozes nav piepildījušās, ir saulains un silts.
Pēc brīža no lidostas atbrauca kursabiedrene Madara, ar kuru dzīvosim vienā naktsmītnē, turpinām apbrīnot pilsētu kopā. Tuvojoties trijiem, dodamies mūsu rezervētā dzīvokļa virzienā, esmu sarunājusi, ka varēsim ierasties stundu pirms oficiālās reģistrācijas. Naktsmītne atrodas 790 metru attālumā no universitātes, kas kartē ir nieks, bet dzīvē gan nē. Puse no ceļa jāveic augšup pa ļoti stāvu ielu un kāpnēm. Tikušas galā, abas esam sarkaniem vaigiem. Es apzinos, ka bez pamatota iemesla “mājās” neiešu.
Noliekam somas, ieskrienam dušā un dodamies atpakaļ uz universitātes ēku. Lejup, protams, iet ir krietni raitāk, ierodamies gandrīz laikā un varam sasveicināties ar pārējiem kursa un studiju biedriem, pasniedzējiem un Funšalas universitātes pārstāvjiem. Kad visi sanākuši, seko neliels oficiāls programmas atklāšanas pasākums, bet pēc tam dodamies uz netālu esošu vīna darītavu un muzeju. Tur gide mūs iepazīstina ar Madeiras vīnu, kura īpašākā gatavošanas procesa sastāvdaļa ir karsēšana, tāpēc atšķirībā no daudzām vīna darītavām, kur mucas parasti stāv pagrabos, šeit tās tiek turētas bēniņos. Stāstījums noslēdzas ar mazu degustācijas graķīti, tad varam doties ielās.
Madara pavada vēl vienu mūsu dzīvokļa biedreni Agnesi un netālu dzīvojošo Dinu līdz naktsmītnei, es tikmēr paklīstu pa ielām un parkiem. Kad meitenes atgriežas, nolemjam iesākumā aiziet uz veikalu un iegādāties proviantu turpmākajām dienām, tad doties vakariņās uz kādu krodziņu. Pēc iepirkšanās domas mainām, uztaisīsim vakariņas pašas! Izsaucam Bolt taksi, kas mums visām kopā izmaksā lētāk nekā autobuss, un drīz jau virinām virtuves skapīšu durvis, lai atrastu katlus, bļodas, šķīvjus, nažus. Saliekot kopā nopirkto, tiekam pie lieliskām vakariņām. Vakara noslēgumā ierodas mūsu ceturtā istabas biedrene Indra un, īsi patērzējušas, liekamies uz auss, jo rīt jāceļas uz saullēktu.
