Mans 2024

Pirmajā mirklī, atskatoties uz aizvadīto gadu, šķiet, ka nekas tāds jau nav noticis, bet, kad sāc tīt atpakaļ domu, sajūtu un notikumu pavedienu, var vien nobrīnīties par to, kas bijis. Divos vārdos varu raksturot šo gadu tā – nostabilizēšanās un pārejas laiks. Pagājušajā gadu mijā biju diezgan briesmīgā stāvoklī gan morāli, gan materiāli. Situācija pasaulē, mājas būvniecība, mācības, darba un privātie projekti bija pilnībā iztukšojuši mani un maciņu. Bankas kontā vienubrīd rēgojās neapaļi 17 eiro, un manā iekšējās enerģijas baterijā bija līdzīgs cipars procentu izteiksmē. Līdz izdegšanai nenonācu, bet šīs uguns postošo svelmi sajutu. Paldies Dievam, apkārtējiem un sev, pa šo gadu esmu tikusi mierpilnākā stāvoklī. Baterija joprojām nav pilna, bet vismaz tā brīdinoši nemirgo. Jāuzpasē sevi. Bet tagad, par visu pēc kārtas.

Ceļojumi

Atsaucoties manas jaunatrastās radinieces Anitas aicinājumam, pavasarī kopā ar Eduardu aizšāvām līdz Bavārijai. Trāpījām uz visai aukstu un pat sniegotu laiku, tomēr izbaudījām gan dabas takas, gan pilsētu šarmu, gan radinieces siltās rūpes par mums. Vasara aizritēja darbu un notikumu virpulī, bet septembris atnesa vairākus priecīgus ceļojumus. Mēneša pirmajās dienās kopā ar draudzeni Ināru un viņas suni Koko devāmies pārgājienā gar jūru no Užavas līdz Pāvilostai, tad ar draudzeni Daigu un Eduardu ciemojāmies Igaunijas ziemeļos, bet septembra otrajā pusē devos uz Itāliju. Galvenais iemels bija apmeklēt ceļotāju festivālu Pizā, bet pirms un pēc tam sabiju Toskānā pie draudzenēm Lienes un Ksenijas, kuras rīko latviešiem ekskursijas šai reģionā ar nosaukumu “Brokastis Toskānā” – brauciet un baudiet! Un, gada beigās – no novembra līdz decembra vidum sabiju Senegālā un drusku arī Gambijā, pirmo reizi piedzīvojot Āfriku pa īstam. Pirmās divas nedēļas man kompānijā bija Zane Eniņa, otrās divas – Eduards, un to, kā mums gāja, varat izlasīt šai blogā.

Darbs

Nu jau vairākus gadus publiska uzstāšanās lielākos un mazākos pasākumos ir būtiska mana dzīves un arī darba daļa (jo lielākoties par to maksā).  Šogad esmu dalījusies pieredzes stāstos par un ap ceļošanu vairāk nekā 30 pasākumos, pamatā bibliotēkās (Aizkraukle, Rūjiena, Engure, Bauska, Aizkraukle, Vangaži, Liepāja, Malta, Jercēni, Kalniena, Iecava, Jelgava, Kauguri, Ranka, Gaujasrēveļi, Balvi, Krimulda, Kuldīga, Ikšķile), vairākās skolās, uzņēmumos, pilsētas svētkos, izstādēs, kino un citviet.  Vairāki stāstu vakari sarīkoti arī mājās. Otru ienākumu daļu veidojusi mājas izīrēšana Airbnb, trešo – daži komunikāciju projekti, ceturto – grāmatas, par to nākamajā punktā.

Grāmatas

Lai arī “Pārziemot Āzijā” iznāca 2022. gada nogalē, tās oficiālā atvēršana notika šī gada janvārī. Gan “Pārziemot Āzijā”, gan “100 pārgājienu takas Latvijā”, kurai esmu viena no līdzautorēm, gada sākumā dzīvojās pārdotāko grāmatu topā, par ko prieks.

Un decembrī noslēdzās pusotru gadu ilgušais darbs pie ceļošanas rokasgrāmatas, kuru sarakstījām kopā ar Alīnu Andrušaiti (Sapņu medniece) – “Atklāj pasauli. Kā sākt ceļot patstāvīgi”. Ceram, ka mūsu pieredze, kļūdas, risinājumi palīdzēs Latvijas cilvēkiem sadūšoties doties ceļā pašu spēkiem un pieredzēt pasauli!

Veselība

Kopumā nekādi radikāli notikumi manu veselību nepiemeklēja (tfu-tfu-tfu) un turpinu šai jomai piešķirt iepriekšējā gada apzīmējumu “trausla stabilitāte”. Visvairāk dzīvi traucēja vēdera sāpes, tās neesmu varējusi atšifrēt. Un, protams, mentālā veselība nebija tā stiprākā, par to jau izrunājos. Bet plaušas plus mīnus turas, kas manā situācijā ir galvenais. Ā, tiku pie brillēm, tāds neliels jaunums.

Dzīvesvietas

Visvairāk uzmanības šogad tika jaunajai Drustu mājai, visu gadu likām punktiņus uz i – gādājām mēbeles, iekārtojām vannasistabu, uzlikām ugunsdrošu sienu pie krāsns, uzstādījām laipu, izlīdzinājām celtnieku rakumus utt. Uzsākām arī ēkas nodošanu ekspluatācijā, bet, tā kā Zemes dienesta rinda ir ilgāka par pusgadu, tad pēdējie punkti uz visiem burtiem tiks salikti jaunā gada sākumā (cerams).

Dārzi

Gluži tāpat kā ēkas, arī Drustu dārzs šogad bija uzmanības centrā. Pirmo reizi izdevās apgūt visas uzartās vagas, tas rezultējās itin brangā ražā. Šis tas, protams, nesanāca un nevaru sagaidīt pavasari, kad varēšu izmēģināt jauno vagu plānojumu, saliekot citā secībā augus, lai panāktu optimālāku saules un ēnojuma saspēli. Dzelzavas dārzs šogad cieta gan no sausuma, gan no manas nevaļas, toties sagādāja vienus no priecīgākajiem gada mirkļiem, kad kopā ar Daci un Lāsmu devāmies uzbrukumā nezālēm. Vangažu dārzs tika uzturēts nemainīgā minumumā, tur galvenais ir laikus zāli nopļaut, un par to laimīgā kārtā gādā Eduards.

Hobiji, prasmes, projekti

Šī nu ir joma, kas šogad bija stipri apēnota. Netika kustināti ne rokdarbi, ne kokdarbi. Arī neko jaunu neiemācījos, ja nu vienīgi var aizbildināties ar franču valodas boksterēšanu Duolingo, kuru izlaidu vien divas no 200 dienām, izpildot 839 mācību uzdevumus, veltot tiem 2138 minūtes un pieļaujot 692 kļūdas. Arī nekādus dižus projektus neesmu īstenojusi, vienīgais mazā pirkstiņa kustinājums ir aicinājums manā vārdadienā uzlikt gabaliņu jumta Smēdes namam Cesvainē, paldies vēlreiz visiem par iesaisti. Jumts šogad patiešām ir tapis, to saimniece Diāna ir paveikusi, neticami jaudīgs sievišķis!

Mācības

Pērn uzsāktās mācības bija ļoti būtiska mana gada daļa, varbūt pat būtiskākā. Galu galā, atsākt kustināt pelēkās šūniņas akadēmiskā ritmā pēc 20 gadu dīkstāves nav nekāda joka lieta. Un tagad, kad beidzot tās ir iekustējušās un es sāku šo procesu no sirds izbaudīt, beigas klāt! Labi, labi, vēl daži mājasdarbi atlikuši šajā semestrī, tad nāksies vilkt no gultas apakšas ārā lielo bubuli vārdā Maģistra darbs. Joprojām nezinu, kas tam būs vārdā, tas mani laikam šobrīd dzīvē uztrauc visvairāk.

Mirkļi un cilvēki

Tie netrūka – silti, krāšņi, īpaši, te vien daži no tiem. Gulbju nolaišanās dīķī brīdī, kad ar ciemiņiem sēžamies pie brokastu galda, pastaiga gar jūru ar tulkotājiem no Ventspils rakstnieku un tulkotāju mājas, izbrauciens ar Ramani lietū pēc pavasara, vasaras saulgriežu ugunskurs Piltiņkalnā un negaidītā satikšanās ar jogas Katrīnu, alnis un Edīte aveņu karstumā, apšubeku un baraviku trakums, pastaiga naktīs ar Deiziju, saullēkts un ērģeles, Menuets, Laura un savējie, Andrejsala un Genoveva, Lībiešu svētki, vīns un arbūza smaidi Miķeļtornī pie Ivetas, kubla un grāmatu sarunas ar Lindu, Auļukalna muižas maizes krāsns jubilejas talka, hortenziju kupenas Kalsnavā, Lāča skrējiens pa sarkano āboliņu lauku pēc lielā ravējiena, pastaiga miglā un zvaigznēs dzimšanas dienā, ziemeļblāzma, braucot no Balvu grāmatu svētkiem, bez skaņas krītošas lapas saulainā salnas rītā, kursabiedru dzejoļi, stādot kartupeļus, elpas garaiņi, Ziemassvētku dziesmām paceļoties gaisā Jaunpiebalgas baznīcā. Un tādas mazās mirkļu jaušības. Kā piemēram 18. novembra rītā, kad Senegālā sarunājam ar Zani, ka šodien ielās meklēsim Latviju. Ēdot pusdienas, piepeši acu priekšā iznirst sarkanbaltsarkani signāli, bet tīkšķotāju skaits, ja neskaita notikumā iesaistītos, ir +371.

Paldies, ka biji manā gadā, tiekamies nākamajā ar!