Senegāla: mājup ar piedzīvojumiem

Šodien ir diena, kad beidzot dodamies mājup. No rīta vēl aši aizskrienam līdz centram, lai apskatītu Lielo mošeju un apciemotu suvenīru bodīti, kuru pirmajā atbraukšanas dienā ierādīja mūsu naktsmītnes meitenes. Paķeram pēdējos suvenīrus, un stundu pirms izrakstīšanās laika esam atpakaļ mājās. Uzēdam pusdienas, sapakojam koferus un 13.00, kā runāts ar saimniekiem, pārceļamies no dzīvokļa uz terasi gaidīt uzticamo taksometra šoferi Mamadu, viņš ir palūgts atbraukt 16.00. Tas ir ļoti savlaicīgi, bet šo lidojumu nekādi negribam nokavēt.

Pirmo gaidīšanas stundu neviens nerādās un varam vēl iešmaukt dzīvoklī apmeklēt labierīcības. Tad gan atnāk šeit strādājošā meitene, pavaicā, vai dzīvoklis ir atbrīvots un… biju pārliecināta, ka viņa steigšus sāks to uzkopt, bet nē, meitene paņem miskastes maisu, aizslēdz durvis un dodas prom. Manuprāt, vienīgais iemels neļaut cilvēkiem, kas pie tevis kopumā palikuši aptuveni divas nedēļas, uzturēties vēl dažas stundas esošajā dzīvoklī, ir nākamie viesi. Izskatās, ka tādu nav, un check-out vienos ir principa jautājums. Ap trijiem no mājas saimnieka pienāk ziņa, ka Mamadu mašīna ir salūzusi un viņš nevarēs mūs uz lidostu aizvest. Saku Eduardam, ka labāk ir nīkt lidostā ar kafiju un tualeti blakus, nekā šeit. Ieliekam Heech lietotnē galamērķi un pēc pāris minūtēm taksometrs ir klāt. Un, starp citu, brauciens maksā par piektdaļu lētāk.

Šoferis gan brauc diezgan rupji un nesaprot ne angļu, ne žestu valodu. Brīdī, kad vadītājs uzgriež radio dārdošā skaļumā, cenšos palūgt nogriezt to nedaudz klusāk, bet viņš to izslēdz pavisam. Labāk tā, nekā otrādi. Jau esam tikuši gandrīz līdz lidostai, kad, klausot navigācijai, taksometra šoferis nogriežas uz lidostas servisa ceļa, kas ved apkārt visam lidlaukam. Vai mums kaut ko teikt? Varbūt vadītājs zina kādu slepeno ceļu, pa kuru var iebraukt no otras puses, nemaksājot piebraukšanas nodevu? Jau esam apmetuši goda apli, kad ir skaidrs, ka šoferim nav ne jausmas, kur viņš atrodas un kā mūs aizvest līdz lidostas ieejai. Tad gan izvelkam karti, un žestu valodā navigējam viņu līdz galamērķim.

Tikuši lidostā, nododam bagāžu, izejam pasu kontroli (robežsargs man prasa, kāda esot mana adrese Senegālā, izbraucot no valsts, doh!), drošības kontroli. Pēc tam izstaigājam nelielo lidostu un atrodam kafejnīcu ar ērtiem krēsliem un elektrības kontaktiem – šī būs laba vieta gaidīšanai! Jau tā esam ieradušies super laicīgi, mūsu lidojums vēl divas reizes tiek pārcelts uz vēlāku laiku.

Arī tad, kad tiekam lidmašīnā, nekas nenotiek. Lidmašīna, jocīgu skaņu pavadīta, pabrauc uz priekšu, tad apstājas un gaida. Kādā brīdī pa skaļruņiem atskan paziņojums, ka gaisa kuģim ir tehniskas problēmas un šobrīd tiek gaidīti speciālisti, lai veiktu bojājuma novērtēšanu un novēršanu. Pēc šī paziņojuma sākas hajs! Kāda trešdaļa pasažieru pielec kājās un paziņo, ka nekur nelidos ar lidmašīnu, kurai ir tehniskas problēmas. Stjuarti cenšas pasažierus mierināt un lūdz apsēsties, bet daļa to nedara un sāk paust savu nostāju vēl augstākos toņos. Uzlieku austiņas un turpinu skatīties filmu. Ik pa laikam to pārtrauc paziņojumi, ka tehniķi ir ieradušies, pēta situāciju, visiem lūgums būt mierīgiem un pacietīgiem. Lai nomierinātu īpaši satrauktos pasažierus, tiek paziņots, ka tie, kas nevēlas lidot, varēs atstāt lidmašīnu. Neliela daļa to arī izdara. Daži laikam dusmās un steigā, jo brīdī, kad tiek paziņots, ka lidmašīna tomēr varēs pacelties, tiek veikta visa plauktos esošās bagāžas revīzija, identificējot, kura soma pieder kuram. Tas tāpēc, lai kāda soma šeit neatrastos bez saimnieka, tas, visticamāk, ir saistīts ar drošības riskiem. Tad beidzot, joprojām jocīgu skaņu pavadībā, paceļamies gaisā. Īsu brīdi pēc pacelšanās atskan paziņojums: “Ja lidmašīnā ir ārsts, lūgumus viņam pieteikties pie apkalpes.”

Brīdī, kad tiek pasniegtas vakariņas, Eduards paskatās pulkstenī un saka, ka Latvijā šobrīd ir pusčetri naktī. Īstais laiks kārtīgai maltītei! Pēc tās uz dažām stundām izdodas iekrist trauslā miegā, tad jau sāk aust gaisma, tuvojas Stambula. Nospriežam, ka ielidosim tur pēc rīta korķiem, kad tiksim viesnīcā, varēsim mierīgi aiztikt līdz centram. Tad skaļruņos atskan paziņojums, ka laikapstākļu dēļ Stambula nevar mūs uzņemt, mēs nolaidīsimies Izmirā. Ā! Vēl pārjautāju stjuartam, vai tālāk dosimies ar šo pašu lidmašīnu. Jā, jā, Stambulā esot stiprs lietus, mēs uz dažām minūtēm nolaidīsimies Izmirā, uzpildīsimies, savārgušais pasažieris tiks pie mediķiem, tad lidosim tālāk.

Ar nelielām bažām un neparastām skaņām nosēžamies veiksmīgi. Pasažieri lec kājās, ķer somas, daļa nav sapratusi, ka šī nav Stambula. Kādu brīdi sēžam un gaidām, tad tomēr tiek paziņots lēmums, ka visiem jāizkāpj un jāuzgaida lounge. Pasažieri tiek aizvesti uz vienu no Izmiras lidostas gaidīšanas zālēm, var mierināties ar sulu un ūdeni. Sākumā izlidošanas laiks rādās pēc stundas, pēc tam pēc trim. Dzirdu, kā darbiniece skaidro sievietei, kura nokavējusi nākamo lidojumu, ka mūsu lidaparātam tomēr ir tehniskas problēmas.

12.00 dienā mūs beidzot sasēdina tai pašā lidmašīnā un varam nolidot pēdējo stundu līdz Stambulai. Piezemējamies, izstāvam garu pases kontroles rindu, savācam koferus un ejam uz hotel desk. Tur mums raiti piešķir viesnīcu un pavisam drīz jau sēžam transfēra busiņā. Mums oriģināli bija paredzēts ielidot Stmabulā 6.50 no rīta, finālā esam ielidojuši 14.30 un viesnīcā nonākam pēc 16.00.

Šoreiz mums viesnīcu loterijā piešķirta vieta 40 km attālumā no centra, tas nozīmē divu stundu braucienu ar sabiedrisko transportu. Tas vēl būtu štrunts, bet ilgā gaidīšana un lidojumi ir mūs tā nogurdinājuši, ka vairāk par Stambulas centru mūs interesē iespēja atrasties horizontāli. Cik labi ir ieiet izcilā dušā pēc mēneša pauzes… ūdens temperatūra tāda, kā vēlies, spiediens stiprs, viss tīrs. Un pēc tam balto palagu laime. Uzliekam modinātāju uz vakariņām un liekamies uz auss. “Klau, mēs Dakārā pamodāmies šorīt vai vakar no rīta,” es iemiegot jautāju Eduardam. Viņš atmurmina pretī, ka to skaidri nevar zināt, bet šķiet, ka vakar. Viss sajucis.

Kad atskan modinātājs, celties negribas it nemaz. Kā nebūt motivējamies un ejam uzēst vakariņas. Nav tik smalki kā viesnīcā, kurā palikām ar Zani turpceļā, bet paēst var gana labi. Pēc maltītes uzbraucam uz viesnīcas 29. stāvu, kur atrodas vēl viens restorāns, lai palūkotos uz pilsētas gaismiņām. Tās mirdz uz visām pusēm, naktī vēl spožāk izgaismojas Stambulas milzīgums. Bijām domājuši, ka pāris stundu miegs mums varbūt iedvesīs entuziasmu braucienam uz centru, bet tas nav noticis. Acis joprojām ir iekaisušas, ķermenis pārguris. Pasūtam pa kokteilim, uzsaucam tostu ceļojuma noslēgumam, pārcilājam iespaidus. Stambula šoreiz paliks aplūkota no augšas un attāluma.

***

No rīta pieceļamies jau možāki – ķermenis ir atpūties, mani kāju krampji ir rimušies un acis vairs nav sarkanas. Uzēdam brokastis (tās ir varenas!), paspēju pieslēgties uz feminisma lekcijas fragmentu, bet tad jau jākāpj lejā, jo mums pakaļ ieradies transfēra busiņš. Šoreiz ceļš līdz lidostai, procesi tajā, kā arī pats lidojums notiek bez aizķeršanās un paredzētajā laikā, 18.00, nosēžamies Rīgas lidostā. Rīga mūs sagaida ar ledainu asfaltu un sniega pūderi, labi, ka draudzene Daiga būs pretī, jo silto drēbju mums nav.

Pie bagāžas lentas nonāku pirms Eduarda, ieraugu vienu mūsu čemodānu jau slīdam pa lentu, noceļu to un gaidu otru. Vēl paspēju nodomāt, ka tas nez kāpēc ir tik viegls, kad pie manis pienāk sieviete un saka, ka tas ir viņas koferis. Jo, tiešām – abas esam tos pirkušas Itālijā, tie izskatās identiski. Atvainojos un turpinu gaidīt mūsu bagāžu, kas pēc brīža izpeld uz melnās bagāžas lentas.

Atveroties durvīm uz sagaidītāju zāles, atskan urravas, smiekli un apsveikumi ar atgriešanos. Priekšā stāv ceļotāji Agnese un Mārtiņš Sils ar svinīgiem plakātiem. Protams, ne mūs viņi atbraukuši sveikt, bet kādas komandas biedrus, kas atgriežas no sacensībām, tomēr ir tik jauki uzreiz ieraudzīt pazīstamas sejas. Kad vēl piebrauc Daiga ar siltu apskāvienu un mašīnu, viss ir ideāli. Mājās ir silts, smaržīgs un tīrs. Uz galda gaida tikko cepta ābolkūka, piparkūkas un adventes vanags.