
Nakts izvērtās gara un grūta. Mazajā kabīnē bija karsti, trūka gaisa, kuģis šūpojās. Arī sajūta, ka guli vietā ar nosacītu gultas veļu (ir palags, kā arī sega bez nekā), kuru pirms tevis lietojuši nez cik ļaužu (manā gultā bija drupačas un viens kukainis), neveicināja saldu miegu. Kad trauslā miegā bija pavadīta daļa nakts, piepeši pamodos no tā, ka viena vietējā sieviete izdomājusi kaut ko klausīties telefonā – ar visu skaņu, bez austiņām. Ieskatos pulkstenī – 2.20 naktī. Pasaucu viņu ar šeit ierasto uzmanības pievēršanas skaņu “pst”, pievienoju tam lūgumu “kuš” – visu saprata un izslēdza skaņu. Nākamreiz, atverot acis, aiz loga jau bija redzami Dakāras uguņi.

Kuģis iepeld ostā tieši paredzētajā laikā, bet kamēr tas pietauvojas un visu sagatavo izkāpšanai, paiet vēl pusstunda. Nokāpjam no kuģa 6:30, vēl tumsā. Tepat blakus ir stacijas ēka, ejam turp mierīgi apsēsties un padomāt, ko darīt. Līdz laikam, kad vārēsim atgriezties mūsu iepriekšējā palikšanas vietā, ir vēl vairāk nekā sešas stundas. Pusgulētā nakts nepalīdz radošumam, neko gudrāku par iepriekš prātā ienākušu domu – aizbraukt līdz Ngor salai un pasnaust pludmales lāviņās – neizdodas izštukot.
Šeit atkal darbojas ērtā Heech lietotne, izsaucam taksi un viņš, brīnumaini izvairoties no rīta sastrēgumiem, aizved mūs līdz laivu piestātnei. Tūristu vēl nav, arī otrā krastā sauļošanās lāviņās stāv kaudzē. Uzrunājam kādu vīru, kurš rosās tuvumā, un viņš mums noceļ divas, kā arī iesprauž blakus saulessargu. Tas gan neko nelīdz, jo saule vēl spīd ieslīpi – tieši uz mūsu deguniem, nevis saulessarga. Uzziežam ģīmim pretiedeguma krēma kārtu un laižamies miegā. Kad atveram acis, mums blakus smiltīs ir iesprausta tribīne uzrunām, un ierušināti Šveices un Senegālas karogi. No tāluma ar bungu skaņu efektiem tuvojas divas pirogas ar ļaudīm. Piestājuši krastā, pirmie izlec žurnālisti, tad meitene – organizatore, tad pārējie. Pēc īsas uzrunas atbraukušie tiek sadalīti vairākās komandās, saņem aploksnes ar uzdevumiem un izklīst. Organizatore izrauj tribīni un karogus, un arī pazūd. Mēs turpinām gulēt. Arī šeit miegs nav pārāk ciešs, jo laiku pa laikam garām iet ļaudis, arī komforta siltumu ir grūti dabūt – kad saule spīd virsū, ir karsts, kad aizlien aiz mākoņa – vēss.
Tomēr pēc pāris stundām jūtamies pulka labāk, ejam meklēt labierīcības un brokastis. Lai arī kaimiņu kafejnīca vēl ir ciet, sarunājam omleti, maizi, krūzes un karstu ūdeni. Uztaisām savu kafiju, uzēdam olmaizes – ir labi. Ieturoties vērojam zvejniekus, sērferus un nirējus. Šodien okeāns ir diezgan dusmīgs, bet tas netraucē viņiem dzīvoties viļņos.
12 sākam kuģot un takšot Airbnb virzienā, īsi pirms 13 esam klāt. Mums piešķirta tā pati istaba, kurā bijām prombraucot, visas pārējās esot aizņemtas. Maikls vēl raksta, ka jāsamaksā par divām veļas mazgāšanas reizēm, lai gan skaidri zinu, ka par vienu jau esam samaksājušas. Kopumā attieksme pret mums ir vēsa, es nesaprotu, ko esam noziegušies. Bet nu labi, mums šeit jāpavada viena nakts, tad dosimies prom.
Dušā ir tik labi, palagos vēl labāk. Ir dienas vidus, it kā vajadzētu kaut ko darīt, bet ir pilnīgs spēku un motivācijas izsīkums. “Klau, varbūt neejam nekur?” vaicāju Eduardam. “Es cerēju, ka tu tā teiksi,” viņš atmurmina un pēc mirkļa jau esam iegrimuši miegā. Pēc dažam stundām pamostamies, beidzot pašsajūta ir puslīdz normāla. Labi, aiziesim līdz veikalam. Pa ceļam uz bodi man tomēr sanāk iesprūst skaistumkopšanas industrijas nagos, Eduards tikmēr aiziet skatīties, kā puiši dzenā bumbu piemājas stadionā. Pēc trim futbola mačiem arī es esmu visu pabeigusi, ir jau gandrīz desmit vakarā. Atkal ejam gulēt un iemiegam bez mazākajām problēmām.










