9.00 esam pie ostas biļešu kases. Labas ziņas – biļetes uz šodienas kuģi ir. Kasiere mūs informē, ka vieta divvietīgā kajītē maksā 30 900 frankus (47, 09 eiro), četrvietīgā – 28 900 (44, 04 eiro), astoņvietīgā – 18 900 (28, 80 eiro), bet sēdvieta – 15 900 (24,23 eiro). Divvietīgās kajītes ir beigušās, un mums šķiet, ka nav liela atšķirība – gulēt četras vai astoņas vietas lielā kajītē, tāpēc sakām, ka ņemsim biļetes uz astoņvietīgo. Tam par labu palīdz izlemt arī fakts, ka skaidrā naudā mums atlikuši 40 000 franki, ar kartēm šai lielajā ostā norēķināties nevar. Kasiere vēl paskaidro, ka ierašanās uz kuģi ir no 9.00 – 11.00, pats vēlākais 11.30. Tas šķiet mazliet jocīgi, jo kuģis startē vien 13.00. Izejam no ostas ar biļetēm un sirdsmieru kabatā. Ķeram taksi, lai atgrieztos kempingā, bet pirmais grib 2500 frankus. Ņemot vērā, ka šurp atbraucām par 200 (30 centi) frankiem, tas šķiet visai neadekvāti. Arī 1000 (1,52 eiro), ko grib nākamais taksists, šim braucienam nav maz, bet nevaram atļauties būt pārāk izvēlīgi.
Naktsmītnē aprunājos ar saimnieku, izstāstu par mūsu situāciju un vaicāju, vai būtu iespēja norēķināties par vienu nakti, lai gan Bookingā esmu rezervējusi divas. Nē, diemžēl, viss, kas iet caur šo vietni, jākārto caur šo vietni. Neko darīt. Zinu, ka rezervācija nav atceļama, bet tad pamēģinu lietotnē nomainīt rezervācijas datumus, un to sistēma ļauj. Eju vēlreiz pie saimnieka un lūdzu viņam apstiprināt rezervācijas izmaiņas. Tas izdodas un varam norēķināties tikai par vienu nakti!
Ieturam brokastis, sakrāmējam somas un ejam ķert taksi uz ostu. Iepriekš tie brauca katru mīļu minūti, bet tagad, kad mums jāpaspēj uz kuģi, Mērfijs tos visus novirzījis citviet. Mums blakus nostājas vēl viena gaišādaina sieviete, saprotam, ka mums ir nepieciešams viens virziens un sarunājam braukt kopā. Tad jau arī taksis ir klāt un tiekam galā laikus.
Iesākumā pase un biļete jāuzrāda sargiem pie ostas ieejas, pēc tam kontrolierim pie termināla durvīm (tās atveras tieši 11.00), tad sievietei otrpus durvīm, pēc tam milicim pie somu pārbaudes, pēc tam milicim, kas stāv pie termināla izejas, pēc tam darbiniekiem, kas strādā uz kuģa. Tiekam navigēti līdz mūsu kajītei, diemžēl, mūsu guļamvietas ir otrajā stāvā. Bet, ņemot vērā, ka vēl vakar biju gatava sēdēt vai stāvēt vienalga kur, lai tikai nonāktu Dakārā, šī droši vien nav sliktākā vieta.
Izņemam no somas apavus, drēbes, gliemežvākus un citas relatīvi mazvērtīgas lietas, atstājam tās kajītē, tad ar vieglām somām atgriežamies uz klāja. Oficiālās sēdvietas kuģa iekšpusē lielākoties ir aizņemtas, bet uz atvērtajiem klājiem ir tikai daži neērti soli saulē. Pasūtam pa kafijas tasei un vēlreiz izbaudām atvieglojuma sajūtu, ka esam tikuši uz šī kuģa. Brauciens ilgs 17 stundas, toties izvairīsimies no sastrēgumiem, bedrēm un, galvenais, no vairākkārtējas robežas šķērsošanas.
Padzēruši kafiju, iekārtojamies dažos brīvajos krēslos iekštelpā, es pabeidzu bloga ierakstu un paspēju to ielikt tīklā, kamēr mums ir pieejams vismaz mobilais internets, tad kāpjam uz klāja skatīties kuģa atiešanu. Lielais milzis uzsāk savu gaitu lēnītēm, bet, kad ieskrienas, ir sajūta, ka braucam diezgan ātri. Pirmos 60 kilometrus kuģojam pa Casamance upi, gar krastiem zaļo mangroves, pa laikam redzama kāda būdiņa, laiva, putns. Tad pamanām kustību ūdenī. Iesākumā tas ir viens, bet vēlāk blakus kuģim peld vesels delfīnu bars. Pa vienam, diviem un trim tie ienirst, uzņem ātrumu un tad izpilda solo un sinhronus lēcienus virs ūdens. Tik skaista atvadu dāvana no Casamance reģiona!
Kad krasti attālinās, ejam uz restorāna “vagonu” pusdienās. Vienīgā pieejamā maltīte ir zivs, klāt var izvēlēties rīsus vai frī kartupeļus. Porcija ir gana liela, ēdiens gards un arī cena neko diži neatšķiras no tūristu vietām uz sauszemes – par porciju jāšķiras no 4000 frankiem (6, 10 eiro). Paēduši, atgriežamies kajītē, gultās zem mums guļ pāris, kurš nakšņoja kemperī blakus mūsu namiņam kempingā.
Mazliet pavārtāmies, pasnaužam, es drusku parakstu un tad vairs nav ko darīt. Eduards kā uz burvju mājienu izvelk divus žurnāla “Ir” numurus, izrādās, viņš tos stiepis līdzi visu ceļu. Tagad tie lieliski noder, izlasu abus no vāka līdz vākam. Izeju uz klāja brīdī, kad kuģis piestāj Karabane pieturā, uzņemot vēl dažus pasažierus un mantu maisus. Redzēt, kā lielais kuģis pietauvojas un attauvojas, ir iespaidīgs skats.
Nākamajā reizē uzejam uz klāja kopā, jānoskatās saulriets. Sēžam, vērojam kā satumst pasaule aiz borta. “Kur es skatīšos, kad horizonts pazudīs?”, retoriski vaicā Eduards. No 20.00 dod vakariņas, es pasūtu vistu ar ceptiem banāniem vai platānām (aloko), Eduards paknakstās no mana šķīvja, jūras viļņi aizskalojuši viņa apetīti. Puisis pie mūsu galdiņa gan saka, ka viņa mamma vienmēr jūras slimības gadījumā pieskatījusi, lai būtu pilns vēders un ķermenim būtu silti. Vēl palīdzot ingvers. Mums somā viena sakne vēl mētājas, saku, ka izmisuma situācijā Eduards to droši var nograuzt (viņam, atšķirībā no manis, ingvers negaršo). Pēc vakariņām vēl mirkli pasēžam uz satumsušā klāja, tad ejam uz kajīti un pēc īsas lasīšanas-raktīšanas sesijas, liekamies uz auss. Dakārā mums jāiestūrē 6:00 no rīta.
