“Viesmīlība ir beigusies,“ Zane paziņo, iznākdama no vannasistabas. Nu labi, patiesībā ir beidzies tikai ūdens. Bunduļos tas vēl drusku ir, nomazgājos ar tazika metodi, un ir labi. Ienākušas koptelpā, satiekam saimnieci, kura slauka istabu. Pēc apsveicināšanās un miega atskaites Zane vaicā, vai var man parādīt iekšpagalmu, kur ir mājdzīvnieki. Atbildes vietā viņa, neklausīdama mūsu iebildēm, dodas modināt mājas saimnieku Dembu. Sievietes lēmumus, vismaz šādus, nepieņem. Arī vakar ēdām tikai kopā ar abiem vīriešiem, sieva varēja tikai mūs apkalpot. Man tas liek justies neērti.
Arī Demba apvaicājas par mūsu miega kvalitāti (Zane gulēja nu tā, tā, es samērā labi), tad pavada mūs uz pagalmu. Tur atrodas pāris trušu būru un aizgalds ar septiņām blējējām. Blakus aug moringas koks, kuras lapas saimnieks košļā, lai samazinātu cukura līmeni, kā arī neliels guavas stāds. Ibrahimā ir aizbraucis uz servisu salabot riepu, viss proviants ir mašīnā. Sēžam koptelpā un domājam, kā lai risina brokastu jautājumu. Mums jādzer malārijas zāles, un tukšā dūšā tas neesot labi. Varbūt aiziet līdz veikalam? Prasīt saimniekiem mēs neuzdrošināmies, tas šķiet nepieklājīgi. Labi, atbrauks Ibrahimā, gan jau kaut kur pa ceļam tiksim pie saujas rīsu.
Es pieķeros mācību tekstiem, Zane sarunājas ar saimnieku, līdz kādā brīdī mūs tomēr aicina brokastīs. Urrā! Ir pieejama bagete, sviests un kausētā siera trīsstūrīši. Kafija ir šķīstošā ar piena pulveri, bet jāņem par labu, kas ir. Brokastojot mums pievienojas arī Ibrahimā, mašīnas riepa esot salabota. Pēc brokastīm vēl nedaudz palaboju tekstu, nosūtu mājasdarbu pasniedzējai un kursabiedriem-recenzentiem, un varam doties ceļā.
Tiekam atpakaļ uz lielā ceļa un atkal veramies apkārtnes ainavā. Šī reģiona lielākais prieks ir mājiņas – neglītās kantainās betona bloku ēkas nomaina apaļas māla mājiņas ar zāles jumtu. Smejamies, ka sajūtās esam vienā lielā Senegālas Brīvdabas muzejā. Nelielas apdzīvotas vietas nomaina dabiskas audzes un apstrādāti lauki, vietumis manāma kāda ūdens lāma, šķērsojam arī nelielas brūnas upītes. Virs zāles līmeņa kā milzīgas smilšu pilis paceļas termītu pūžņu torņi, cerams, varēsim kādu apskatīt tuvāk.
Jau pirmajā stundā mūs atkal aptur žandarmi, Ibrahimā jārāda dokumenti un jāstāsta, no kurienes uz kurieni dodamies. Viss ir kārtībā, varam turpināt ceļu. Šķērsojot kārtējo posteni, iebraucam Niokolo Koba nacionālajā parkā. Iesākums ir iepriecinošs – koki kļūst lielāki, redzams daudz zaļumu. Ceļu šķērso trīs savvaļas sivēntiņi, pēc brīža – pērtiķu bars. Bet tā ir arī vienīgā dzīvā radība, kuru redzam līdz Kedugu pilsētai. Lielas platības ir izdegušas, un, tuvojoties Kedugu, redzam liesmas plosāmies abās ceļa pusēs. Nez kāpēc bijām iedomājušās galā ieraudzīt nelielu oāzes tipa vietu, bet, iebraucot Kedugu, sastopam vēl saules nogurdinātāku pilsētu nekā iepriekšējās.
Kādā ielu krustojumā mūs sagaida Dembas dēls, kurš šeit dzīvo un strādā. Viņš mūs pavada līdz pusdienu vietai, ēdīsim nu jau ierasto vistas yassu. Iesākumā šķiet, ka rīsu kalns ir milzīgs, bet apetīte, kas mašīnas karstumā šķita izkūpējusi, kondicionētajā gaisā ir atgriezusies. Maltītes noslēgumā ieraujam mazu glāzīti saldās tējas, tad kāpjam atpakaļ auto.
Izrādās, ka ūdenskritums, kuru vēlamies apmeklēt, atrodas 30 km attālumā. 23 no tiem jāveic pa zemes ceļu, kas vietām ir grumbuļaināks par posmu Drusti – Jaunpiebalga. Toties apkārt redzamie skati ir tādi, kādu mēs iztēlojāmies Āfriku. Šeit ir mazāk cilvēku, attiecīgi arī atkritumu, pie horizonta iznirst kalni un mazie ciematiņi ir faktiski betona nesabojāti.
Iebraucam ciematā, no kura var aiziet līdz ūdenskritumam. Mūs aptur pie ēkas, kas attāli līdzinās tūrisma informācijas centram. Tur jāšķiras no 2000 frankiem, ja esi tūrists, un 1000, ja vietējais. Tiktāl viss ir labi, bet tad lietas sāk notikt nesaprotamā ātrumā un virzienā. Ibrahimā kaut ko runā ar centra darbiniekiem, tad piepeši mašīnā ar mums raušas vēl kāds cilvēks, laikam gids. Kāpēc mums šodien nepieciešams gids, kartē viss redzams kā uz delnas! Kādā brīdī atklājas, ka nakšņosim šajā ciematā. Kad novietojam auto, izkāpju ārā dusmīga, ko daru zināmu Ibrahimā. Gribu, lai viņš lēnām izstāsta visu pēc kārtas, kur mēs paliksim, cik tas maksās, vai mēs pirms došanās dabā varēsim nolikt mantas? Ok, lēnām tiekam skaidrībā, apskatām naktsmītni, izņemu no somas datoru un citus smagumus, kas nav pa ceļam nepieciešami, un ejam uz ūdenskritumu.
Taka drīz vien ievijas mežā, ejam gar koku stumbriem, liānām, krūmājiem. Mums par prieku drīz vien ceļa malā parādās liels termītu pūznis, pēc gabaliņa nākamais. Neviens termīts gan nerādās, tā arī netiekam skaidrībā par viņu dzīves paradumiem. Taka ir diezgan akmeņaina, vietām jāšķērso neliela upīte, ir neliels kāpums augšup, tāpēc pārējiem mani ik pa laikam jāpagaida. Pēc nepilniem 2 kilometriem esam klāt. No 115 metrus augstas klints lejup līst Dindefelo ūdenskrituma tērcīte. Daļa ūdens koncentrējas vienuviet, bet daļa izklīdusi pa malām un mazu strautiņu veidā apņem daļu pārējās klints.
Ieiešana ūdenī ir akmeņaina un īsti nav, kur netraucēti pārģērbties, tāpēc sākumā domājam nepeldēties. Tomēr vēsais ūdens vilina, un Zane aši pārģērbjas un vēl ašāk metas ūdenī. Ibrahimā arī peldas. Hmm, izskatās tik kārdinoši. Labs ir, es arī tomēr uzvelku pelddrēbes un pa slidenajiem akmeņiem ietizlojos ūdenī. Iesākumā tas šķiet vēss, teju auksts, bet kad pierod – pašā laikā. Pārpeldu mazo “ezeriņu” un mirkli pastāvu ar pārējiem zem lielās dušas, tad atceļā apguļos uz muguras un veros uz klints augšu un krītošo ūdeni – maģisks skats!
Noslaucījušies un pārģērbušies, dodamies atpakaļ. Tik svaiga sajūta, visi dienas putekļi, sviedri un kreņķi ir noskaloti, kā jau pēc dušas un vannas. “Gids”, kurš visa gājiena laikā vismaz man nepasaka ne vārda, iet pa priekšu un runā pa telefonu (tā arī netieku skaidrībā, kāpēc viņš mums bija vajadzīgs), viņam seko Ibrahimā, mēs ar Zani lēnām ejam nopakaļus un brīnāmiem par ceļā sastaptajiem kokiem, akmeņiem ar reljefu, simtkājiem, cikāžu dziesmām.
Krēslā atgriežamies ciematā, paņemam no automašīnas mantas un ieņemam sagatavotos bungalo. Viss ir vienkāršs, bet viss ir, pat moskītu tīkli, vienīgais, kas man varētu traucēt iemigt, ir ļoti stipra mazgāšanas līdzekļa smarža, kas nāk no gultas veļas. Jācer, ka tā nepatiks arī džungļu dzīvībai.
Kamēr iekārtojamies un gaidām vakariņas, ārā kļūst tumšs, ļoti tumšs. Monotono cikāžu koncertu piepeši pārtrauc skaņa, it kā kāds būtu uzkāpis kaķim uz astes. “Tās bija mūsu vakariņas?” mēs ar Zani jautājam teju vienlaikus. Tomēr vakariņas ir uz vietas un astoņos vakarā sēžamies pie kuskusa, vistas un mērces porcijas. Noslēgumā seko ierastā saldā piparmētru tēja, tad liekamies uz auss. Kārtīgi sabāžam moskītu tīklu zem matračiem, nopūšam to vēl ar pretmoskītu līdzekli. Iespējams, abas šīs darbības ir liekas, jo nevienu lidojošu vai rāpojušu radību, kas gribētu nodarīt mums gauži, nemana. Šķiet, pa visu vakaru redzēju vienu odu un tas pats steigšus pazuda – vai nu nobijās no mums vai veļas pulvera smakas.
