Zanes Eniņas dodas ceļā

Maija vidū, sēžot autobusā uz Ventspili, saņēmu whatsapp ziņu no mana brālēna sievas, Latvijas Radio žurnālistes, Francijas vīnogu avantūras biedrenes un biežo pārpratumu iemesla Zanes Eniņas: “Vai esi bijusi Senegālā?”. Atbildēju, ka nē. Zane savukārt rakstīja pretī, ka varētu aizbraukt. “Kāpēc tieši tur?”, pretvaicāju, uz ko Zane atbildēja, ka jau sen sapņo par rozā ezeru, kurš atrodas šajā valstī. Ar saiti uz vikipēdijas lapu, kurā var izlasīt sīkāku informāciju par šo ezeru, arī beidzās mūsu īsā sarakste. Pēc nedēļas, kad Turkish Airlines nāca klajā ar ikgadējo cenu akciju, pētot galamērķus, manu skatu aizķēra Dakāra. Biļetes abos virzienos maksāja aptuveni 400 eiro.

Sūtīju Zanei ziņu ar šo informāciju un vēl pēc maza brīža, mazliet palasījusi par ieceļošanas nosacījumiem Senegālā, vienkārši ņēmu un nopirku biļetes, jo tā ar tām akcijas biļetēm jādara – ātri jāpērk. Izlidošu 12. novembrī, atgriezīšos 12. decembrī. Kad aizsūtīju Zanei jau konkrētus brauciena datumus, reakcija nebija ilgi jāgaida. Pēc brīža saņēmu ziņu, ka pirmajām divām nedēļām man būs ceļabiedrs. Eduards, uzzinājis šo plānu, pieteicās par līdzbraucēju otrajām divām nedēļām. Lieliski!

Starp biļešu iegādi un lidojumu notiek virkne mūsu un Kosmosa sarūpētu labvēlību. Zane sarunā tikšanos ar Francijas vēstnieci Latvijā – viņa vairākus gadus dzīvojusi Senegālā, tāpēc var ar mums padalīties pieredzē un ieteikumos. Pēc kāda no pasākumiem, kurā atbildu par nākamo galamērķi, pie manis pienāk jauka meitene Laura, pastāsta, ka ir bijusi šajā Āfrikas daļā, un var arī iepazīstināt ar Senegāliešu puisi, kurš dzīvo Latvijā. Džibrilu satiekam jau tuvāk izbraukšanai – viņš mums pagatavo tradicionālu senegāliešu ēdienu un dalās ieteikumos par dzimto zemi. Tad vēl apmeklējam Infektoloģijas centru un tiekam pie nepieciešamajām potēm – obligāta ir pote pret dzelteno drudzi (tā man laimīgā kārtā jau ir iegūta Dienvidamerikā), bet mēs izvēlāmies vēl dažas, kuras iesaka centra speciāliste. Esmu pārdomās, vai dzert pretmalārijas tabletes vai nē, sakot, ka pēdējās Āzijas reizēs esmu bez tām iztikusi. “Āfika nav Āzija!”, noskalda ārste, un mēs visi paklausīgi nopērkam Malaronu (dārgs, maita!).

Pēdējās nedēļas pirms izbraukšanas sēžu ar degunu grāmatās un datorā, lai pieveiktu pēc iespējas vairāk Rakstniecības studiju darbus. Manā prombūtnes laikā būs divas mācību nedēļas nogales, neesmu īsti droša, vai izdosies pieslēgties tehniski un mentāli. Vēl izbraukšanas dienā aši izrauju pēdējo grāmatu un ceru uzrakstīt apcerējumu pa ceļam.

Norunātajā laikā Eduards aizved abas Zanes Eniņas līdz lidostai (pa ceļam vēl piestājam Vangažu bibliotēkā atdot grāmatas un Spicē nopirkt našķus dāvanām un medikamentus pašām). Lidostā mūs nedaudz apbēdina Turkish Airlines reģistrācijas pārstāve, sakot, ka diemžēl mūsu koferīšus viņa var reģistrēt tikai līdz Stambulai, nevis Dakārai, kā bijām cerējušas. Nu nekas, vismaz tiem būs mazāka iespēja pazust, lidojot vienlaikus ar mums. Lidostā viss notiek mierpilni un gludi, paredzētajā laikā sēžam lidmašīnā un paceļamies virs miglainās Rīgas. Arī ceļš parit ātri – biju nodomājusi noskatīties filmu un tad vēl parakstīt, bet, kolīdz filma galā, jau sākam nosēšanos. Piezemēšanās šoreiz ir ar nelieliem bumsīšanās elementiem, un zem priekšējā sēdekļa tupošā Cielaviņa palido gabalu uz priekšu.

Lai gan lidosta ir neparasti tukša, tomēr pastaiga pa gaiteņiem, pasu kontrole un bagāžas sagaidīšana prasa savu, un lidostas publiskajā zālē izejam ap 23:30. Griežam pa labi un ejam uz “Hotel desk”, kā pašas smejamies, paraudāt. Doma sekojoša. Rezervējot lidojumu, mums bija iecerēts pavadīt Stambulas lidostā trīs stundas, bet aviokompānija pārcēla lidojumu pusotru diennakti vēlāk. Es noteikumus lasu ļoti retos gadījumos, un šis nebija TAS gadījumus. Tā nu Zane, kas bija pieķērusies lasīšanai, paziņoja, ka mēs esam nokavējušas pieteikt bezmaksas viesnīcu – tas esot bijis jāizdara 72 stundas pirms lidojuma. Savukārt Eduards, kas laikus bija pieķēries noteikumiem, pat mēģināja veikt rezervāciju, bet saņēma atteikumu, jo pārtraukumam starp lidojumiem esot jābūt starp 12 un 24 stundām, bet mums visiem tas ir ilgāks. Tāpēc mums jau ir sarunāta palikšana pie Stambulā dzīvojošās Laimas Kotas (kuras laipnību es jau izbaudīju pirms pāris gadiem lidojot uz Meksiku) un īpašas cerības, ka tiksim pie Turkish Airlines viesnīcas, mēs nelolojam.

Raudāt vai veikt citas turku sirdi atmiekšķējošas darbības, izrādās, nav nepieciešamas. Pilnīgi tukšajā viesnīcu birojā darbinieks tikai pārliecinās, ka izmaiņas veikusi viņu kompānija, un piešķir mums viesnīcu divām naktīm. Zvanām Laimai, atvainojamies un apsolām apciemot viņu rīt. Pēc neliela gaidīšanas brīža mūs un vēl dažus gaidošos Turkish Airlines darbinieks pavada pāris stāvus zemāk, kur jau gaida vairāki mikroautobusi. Tiekam sašķiroti tajos un dažas minūtes pēc pusnakts izbraucam uz naksnīgās šosejas. Kad vaicāju, kurā reģionā būs viesnīca, darbinieks atbildēja, ka centrā, netālu no vecās lidostas. “Centrā” gan nozīmē 13 km gaisa līnijā no galvenajām tūristu atrakcijām. Tā kā jau esmu iepriekšējos ceļojumos izmantojuši šo aviolīniju pakalpojumu, ar ziņkāri gaidu viesnīcu un esmu gatava atkal ieraudzīt kaut ko no pagātnes bijušās spozmes. Brīdī, kad mūs pieved pie pieczvaigžņu Pullmana, esam maigi pārsteigtas. Mūs piereģistrē, pastāsta, ka varēsim ēst trīs reizes dienā, un piešķir numuriņa durvju karti. Atverot istabiņas durvis, mums pretī uzvējo sastāvējies gaiss, citādi viss ir smalki bez gala. Izvēdināt istabu nav tik vienkārši, jo durvis ved uz šauru koridoru, bet logs uz viesnīcas grandiozo lobiju, nevis ārpasauli. Ieslēdzam vēl kondicionieri, no kura gan neko zemāku par 26,5 grādiem nevaram izspiest. “Jums jārūdās Āfrikai”, šis priecīgi paziņo un pūš mums virsū karsto gaisu.