Jau pa ceļam uz virtuvi sajūtu kafijas smaržu. Asja jau malko savu rīta devu, un norāda man uz zaļu kanniņu ar gatavu kafiju. Blakus tai nolikta maza melna krūzīte itāļu gaumē un liela balta latviešu paradumiem. Protams, ņemu balto, ieleju šļuku stiprās dziras un atšķaidu ar karstu ūdeni. Kamēr Asja ved pastaigā suni un iepērkas, es pieķeros rakstu darbiem.
Kad tie paveikti, sariktēju brokastīs vakardienas picu ar mocarellu un svaigu baziliku no balkona, kur arī ieturos. Ir silts, saule pagaidām ir maigi dūmakaina un visvairāk par svētdienas noskaņu gādā skaņas. Kaut kur tālumā skan baznīcas zvani, kaimiņos tiek cirpts dzīvžogs, vēl cits kaimiņš sirsnīgi šķauda, bet visam pāri klājas putnu sasaukšanās.
Kad Asja atgriežas, visi mājas iemītnieki (izņemot Karlo) dodas lejā uz mašīnu. Bērni ir ceļā uz latviešu svētdienas skolu, es – pilsētu lūkoties. Kad tiekam pāri Tibērai, Asja nogriež pa kreisi, un es, vēlreiz pateikusies par kolosālo brauciena iesākumu, veļos ārā no auto savā dzīvē.
Lai arī nebiju domājusi lūkoties uz Vatikānu, saprotu, ka esmu tam pavisam blakus, tāpēc sākumā dodos turp. Iekšā jau esmu bijusi, tāpat kā daudzos citos Romas apskates objektos, tāpēc šodien esmu iecerējusi vienkārši pastaigāt pa pilsētu un paķert sajūtas. Arī garās tūristu rindas uz iekšā tikšanu nemotivē uz šādu soli. No Vatikāna lēnām soļoju Panteona virzienā – pilsēta ir brīnišķīga: šauras ieliņas, kafejnīcas, veikaliņi un galerijas. Cilvēki ir, bet pieklājīgas robežās. Un tad es nonāku laukumā pie Panteona. No pagājušās viesošanās reizes, kas bija pirms aptuveni 15 gadiem, šī vieta man īpaši palikusi atmiņā – laukumā ieturēju pēdējo maltīti pirms prombraukšanas, tad vienatnē klīdu pa Panteonu, tad nonācu vakara izskaņā, par kuru kauns stāstīt, bet prieks atcerēties. Tagad, redzot skatu pie Panteona, ir skaidrs, ka jāmūk prom. Te notiekošais raksturojams vienā vārdā – pārtūrisms.
Neko jau nevaru teikt, es esmu viens no ķermeņiem, kas veido šo pūli, bet cenšos šeit uzkavēties pēc iespējas īsāk, tāpat kā pie Trevi strūklakas, kuru knapi var redzēt aiz pūļa. Pie Foro Romano un Kolizeja jau ir drusku brīvāk, tomēr tagad ir cita problēma. Diena ir iesilusi un kļuvis patiešām karsti. Aptinu ap galvu lakatu, lai sargātos no saules, dzeru ūdeni, ko laimīgā kārtā var uzpildīt turpat ielas malā. Pēc kāpiena līdz nelielai baznīciņai saprotu, ka man šodien Romas pietiek. Nebiju līdz galam izdomājusi, vai palikt šeit vēl vienu nakti, bet tagad pieņemu lēmumu nekavējoties doties uz Florenci, un sāku soļot stacijas virzienā. Attālinoties no populārākajām apskates vietām, Roma atgūst savus vaibstus, ēstuves šķiet simpātiskas. Ēst gan man negribas, brokastis vēl darbojas un arī karstums nav apetīti veicinošs.
Nonākot stacijā, veros kustības sarakstā un nekur neredzu Florenci. Kamēr stāvu rindā uz biļešu aparātu, pār mani nolaižas ideja. Prasu pārītim aiz manis, vai gadījumā itāliski Florence nav “Firenze”. Jā, jā, esot. Nure. Ja dāmas pirms manis dikti nečakarēsies, paspēšu uz vilcienu pēc 12 minūtēm. Dāmas čakarējas. Kad viņas beidzot ir tikušas galā, abas stāsta, ka automāts neesot viņām ne biļetes iedevis, ne atsūtījis uz e-pastu. Neko, mēģināšu. Spaidu pogas, atrodu kaut kādu Florenci, uz kuru biļete maksā 36 eiro, visu saspiežu, ielieku maksājuma karti un, kad procesam vajadzētu būt galā, šis paziņo, ka esot “error”, lai nekur neejot, tad ekrāns izdziest un atgriežas sākotnējā paskatā. Nu bāc. Noeju malā un paskatos internetbankā, ka nauda ir rezervēta. Iestājos rindā uz kasi, kurā sēž cilvēks, parādu bankas paziņojumu un izstāstu problēmu. Vai automāts man ir iedevis kvīti? Nē. Nu, lai esot uz biļešu biroju visu noskaidrot. Ko darīt, eju arī. Arī tur priekšā krietna rinda, darbiniece prasa, kurš automāts mani piekrāpis, saku, ka tas, kurš tieši blakus dzīvajai kasei, kur viņa pati tikko strādāja. Labi, lai ņemu numuriņu un gaidu rindā. Īsi pirms rindas pienākšanas, bankas paziņojums par rezervēto naudu pazūd, tātad nauda nav no kartes noņemta. Man vairs nav ko radīt darbiniekam, kā arī nevaru pateikt, kurš numurs ir manam biļešu automātam, bet bez tā, redz, neesot iespējams neko pārbaudīt. Labi, izskatās, ka vienkārši jānopērk jauna biļete un viss. Izrādās, tā tomēr maksā 55 eiro, iepriekš esmu atzīmējusi tādu, kas neiet līdz centrālai stacijai. Tas man šķiet nepieklājīgi dārgi, bet nu neko, man apnicis krāmēties ar biļešu tēmu, nopērku to pašu un drīz vien sēžu glaunā ekspresī, kas no Romas līdz Florencei nogādā aptuveni 2 stundās. Jāteic, ka izmantot labierīcības brīdī, kad viss kratās un raustās uz priekšu ar 250 km/h, ir īpašs piedzīvojums. Lai arī vilciens ir ērts, par sapņu braucienu to neuzskatu. Pa ceļam jātiek cauri gana daudziem tuneļiem, un katrā no tiem aizkrīt ausis. Neesmu spējīga pat parakstīt. Uzmetusi acis nakšņošanas iespējām Florencē (tādas ir) un noskatījusi kādu īpaši simpātisku un cenā draudzīgu hosteli mazā ciematā Colle di Val d’Elsa, pārējo laiku pavadu, skatoties pa logu.
Iebraucot Florencē, jau stacijā valda citādāka sajūta nekā Romā. Viss ir vienkāršāks, brīvāks, mazliet noskrandis. Soļoju uz netālo autoostu un nolemju pie sevis – ja biļete uz Colle maksās mazāk par 10 eiro un autobuss nāks drīz, tad braukšu, ja nē – palikšu Florencē. Biļete maksā 7, 50 eur un autobuss ir pēc 20 minūtēm. Lai iet, nopērku biļeti!
Atrodu autobusa pieturu, ieraušos autobusā un norezervēju palikšanu hostelī. Rezervēju caur Airbnb, un šai vietai ir spēkā nosacījums, ka man jāsagaida apstiprinājums no saimnieka. Ceļā jāpavada nedaudz vairāk par stundu, gan jau tikmēr atnāks, nodomāju un atslābstu. Kolīdz sākam braukt, atslābums izgaist. Lieta tāda, ka esmu apsēdusies otrajā rindā, uzreiz aiz šofera un viņa kolēģa, kas izrādās pieredzējušais eksemplārs. Šoferis, savukārt, mācās braukt un tas ir ļoti uzskatāmi. Autobuss kratās un raustās, šaurus pagriezienus veic ar vairākiem piegājieniem, vietām noslāpst. Es saprotu, ka par šoferiem nepiedzimst un visiem ir jāmācās, tomēr sajūta nav ļoti omulīga. Pieredzējušais šoferis teju nemitīgi komentē “Bremzē, bremzē. Tagad ņemt tuvāk kreisajai malai, labi, labi. Lēnāk, lēnāk, tiltu remontē, neredzi, cik te grumbuļains!” Nevaru apgalvot, ka teksts ir tieši tāds, jo, protams, viss notiek itāliski, bet nu aptuveni pēc šādiem komentāriem izklausās. Brīžiem ar ieteikumiem iesaistās arī tuvākais pasažieris.
Esam nobraukuši jau lielāko ceļa gabalu, bet mana rezervācija joprojām karājas gaisā. Lēnām sāk satumst. Pārliecinos, ka Colle ir vēl arī citas palikšanas iespējas, jo sakarīgi tikt atpakaļ uz Florenci vairs nevarēšu. Apspriežos ar sevi par spējām sarūpēt nervus kutinošus momentus uz līdzenas vietas – tas man sanāk, jā. Nākamreiz, kad kāds atkal prasīs par dzīves moto, atbildēšu ar saukli no Tallinas pagalma sienas – “Paštaisītas nepatikšanas”. Mierīgi būtu sēdējusi Florencē, dzērusi vakara tēju un uzvedusies kā cilvēks. Nē, kratos no Toskānas uz Sjēnas provinci nezin kā, nezin kur. Kad piestājam pieturā miestā pirms man nepieciešamā, tas izskatās pēc Aizputes ziemas pēcpusdienā – cilvēku uz ielām nav, viss ciet. Ja šādi izskatīsies arī Colle, nebūs jautri.
Tomēr, iebraucot galamērķī, ielas ir jūtami dzīvākas – laba ziņa. Iesākumā izklausās, ka komentējošais pasažieris, pirms izkāpšanas paziņo “survived”, tad apjaušu ka manas nogurušās smadzenes šādi pārtulkojušas kādu itāļu pateicības vai atvadu frāzi. Veļos ārā un eju nolūkotās naktsmītnes virzienā. Lai arī Airbnb parasti konkrētu adresi neatklāj, šoreiz esmu to atradusi Google maps pēc nosaukuma. Mana cerība ir atrast vairāk informācijas pie naktsmītnes durvīm, varbūt pat satikt saimnieku uz vietas. Ēku redzu jau pa gabalu – slēģi ir ciet, bet logos, šķiet, vīd gaisma – vēl viena laba ziņa! Durvis ir ciet, un iesākumā neviens nereaģē ne uz zvanu, ne klauvējieniem pie loga. Brīdī, kad esmu gatava zvanīt uz logā norādīto telefonu, durvīs parādās kāda meitene un prasa, vai man ir rezervācija. Atbildu apliecinoši (nu gandrīz taču ir) un eju iekšā. Meitene izrādās viena no viešņām, šeit paliek vēl daži cilvēki. Galvenais, ka iekšā esmu, gultas ir, viss ir kārtībā. Atceros rezervācijā kaut kur pavīdam trešo istabu, iemitinos tajā. Priekšā ir pāris gados no Holandes, kuri iet Via Francigena maršrutu – šī primāri ir naktsmītne svētceļniekiem.
Ieeju dušā, izmazgāju drēbes, uztaisu tēju un izvelku pēdējās siermaizītes no Latvijas – šovakar nav ne spēka, ne vēlmes doties atpakaļ uz miesta centru vakariņot. Kopīgajā telpā uzrodas mani istabas biedri – Ivonna un Maršels – tāpēc dators paliek neatvērts. Viņi ir ceļā jau kopš jūnija beigām. Sākuši iet Kenterberijā, Anglijā un pēc divām nedēļām cer iesoļot Romā. Tas nav abu pirmais garais pārgājiens – arī uz Santjago viņi gājuši no savām mājām, ceļā pavadot piecus mēnešus. Tā nu vakars paiet daloties ceļa stāstos, piedzīvojumos, brīnumos. Pāris stāsta, ka holandieši, līdzīgi kā latvieši, parasti ir diezgan introverti un atturīgi cilvēki. Ja kāds ko piedāvā, parasti atbild, ka tiks galā pašu spēkiem, paldies, neko nevajag. Un abi izdomājuši, ka šajā ceļā visam teiks “jā”. Un tā esot brīnumaina pieredze. Palūdzot ūdeni, tikuši pie aicinājuma nakšņot svešinieku mājā. Līdzīgā situācijā nonākuši Ivonnas dzimšanas dienā un nejauši sastaptā francūziete, kas vēlāk izrādījusies pilsētas mēre, uzsauksi jubilārei milzīgu toveri ar paštaisītu saldējumu. Citā reizē baznīcas brīvprātīgā, uzzinājusi ka ceļotājiem vairs nav pārtikas, bet visi veikali jau ir ciet, aizvedusi viņus savā auto krietnu gabalu uz kaimiņu miestu, kur veikals vēl strādājis un pēc tam vēl izvedusi ekskursijā pa apkārtni. “Vispār, mans galvenais pārsteigums un secinājums no mūsu ceļojumiem ir tāds – pasaulē ir ļoti daudz labu cilvēku!”, Maršels saka un es varu tikai piekrītoši māt ar galvu. “Vai jūsu “jā” apņemšanās joprojām ir spēkā?”, es prasu. Abi saskatās un pamāj. “Tad es jūs uzaicinu ciemos – jums jābrauc uz Latviju!”, paziņoju un iedodu viņiem lapiņu ar saviem kontaktiem. “Kāpēc ne!”, šie smejas. Aizmiegot novēlu viņiem “Buen Camino!”, jo no rīta ceru vēl gulēt laikā, kad abi dosies ceļā. Gribas iet.
