Kā un kāpēc es dodos uz Itāliju?

Šim Itālijas braucienam kājas aug Ventspilī. Tur atrodas starptautiskā rakstnieku un tulkotāju māja, kurā arī man ir sanācis pabūt un dažu labu rindu uzrakstīt. Šajā rezidencē rakstīt, tulkot vai vismaz noskaņoties šiem procesiem ierodas gan vietējie jomas darboņi, gan cittautieši. Rezidencē dzīvojošie bieži satiekas kopīgajā virtuvē pie zupas katla vai dzēriena kausa, un daža laba saruna ir iemesls saziņai arī turpmāk. Viens no šī gada rezidentiem bija Alessandro no Itālijas, kuru gan nesatiku personīgi, bet viņš vēlējās redzēt kādu Ventspils mājas pārstāvi Pizā notiekošajā ceļošanas un rakstīšanas festivālā. Pašiem mājas darbiniekiem nebija iespējas (vēlmes, motivācijas, laika vai kā cita) doties uz šo pasākumu, tāpēc šī iespēja tika piedāvāta man. Īsi apspriedusies ar sevi un mācību grafiku, piekritu. Tā nu izdomāju Pizā notiekošo pasākumu papildināt ar prologu Romā un Provansā, satiekot sen neredzēto draudzeni Lieni, kura vilina latviešus baudīt Itālijas brokastis un noskaņas, un ar epilogu Milānā, kur biju cerējusi apciemot draudzeni Daigu (kas gan neīstenosies). Nopirku turpceļa lidojuma biļetes uz Romu, atceļa – no  Milānas un atkal pievērsos spraigajām Latvijas lietām.

***

Nevarētu teikt, ka nebiju atvērusi nakšņošanas vietnes, lai atrastu palikšanu Romā, tomēr neko konkrētu rezervēt vēl nebija sanācis. Arī šonedēļ sākumā, meklējot palikšanu, nekas īsti neuzrunāja. Nosūtīju pāris pieprasījumus kaučsērfingā un nolēmu šo problēmu atlikt vēl uz kādu dienu. Vakar, pēdējo lekciju laikā, dienu pirms lidojuma, beidzot kārtīgi pieķēros šai lietai. Izskatīju gan bookingu, gan airbnb, gan citas man zināmās vietnes – bez rezultātiem. Viss, kas izskatījās puslīdz pieklājīgi, bija nereāli dārgi, bet dažas vietas kaut cik pieņemamās cenās izpelnījušās reitingu 5 no 10 un bildēs izskatījās pēc šausmu filmas uzņemšanas laukuma. Guli kaut kapos! Aizvēru datoru un nolēmu šai lietai ar jaunu sparu pieķerties autobusā Liepāja – Rīga.

Tā arī darīju. Ieliku publisku ziņu kaučsērfingā, aizsūtīju vēl dažus privātus pieprasījumus, ievietoju arī vēsti feisbukā. Kad lūgums bija palaists Kosmosā, atslābu. Aizvēru datoru, vēroju rietošās saules izgaismotos laukus aiz loga un savas sajūtas. Sapratu, ka jutos līdzīgi kā esot garākā ceļojumā, kad pēcpusdienā esmu ceļā un vēl joprojām nezinu, kur palikšu pa nakti. Šoreiz man bija vēl 24 stundu handikaps. Ar neko vairāk kā pāris simtiem eiro neriskēju, viss ir labi. Jau nez kuro reizi dzīvē piezagās sajūta par paļaušanās testēšanu, kā arī to, kas viss vienā vai citā veidā atrisināsies. Ik pa laikam iemetu acis telefonā – kaučērfigs piedāvāja atteikumus un iespēju padzert kafiju kopā, bet feisbukā draugi un paziņas lēnām grieza savas kontaktu dzirnaviņas. Izskatījās cerīgi, bet nekā konkrēta.

Nonākusi Rīgas autoostā, pārsēdos limbažniekā un pēc nepilnas stundas izkāpu Vangažu pieturā, kur mani sagaidīja auto ar Eduardu pie stūres. Lai arī jau bija desmit vakarā, iekodu naksniņas un ķēros pie somas krāmēšanas. Kad soma bija puslīdz sakrāmēta, iemetu acis telefonā. Tur mani gaidīja prieka vēsts – naktsmājas atradušās! Mana mācību kolēģe Līga bija sazinājusies ar māsu un sarunājusi palikšanu. Pateikusies Līgai, uzreiz rakstu viņas māsai Asjai. Aši pārgājām uz “tu” un pēc īsas tielēšanās un pareizās lidostas piesaukšanas, piekritu ekskluzīvam piedāvājumam: viņa vēl atbrauks pretī uz lidostu! Man patīk sabiedriskais transports, bet Google vēstīja, ka ceļā ar to man aizies aptuveni 2 stundas, bet automašīna var tikt galā nepilnās 30 minūtēs. Tādējādi būs iespēja vēl vakarā patērzēt un likties gulēt laikus. Iemigu ļoti priecīga!

***

No rīta briesmīgi nāk miegs. Pusaizmigusi ieeju dušā, tad bez kameras pieslēdzos lekcijām. 8:30 mums sākas tulkošanas vēstures nodarbība. Kafija un pasniedzēja lēnām pamodina. Ēdot brokastis, runāto klausās arī Eduards un pēc tam saka, ka nekur neies – esot dikti interesanti. Pilnībā pievienojos! Kamēr ausis lekcijā, rokas vēl cenšas paveikt pēdējos darbus pirms prombraukšanas. Lielākais no tiem – jāienes iekšā istabas puķes, lai salnas tās neatrod pirms manis. Visi podi un šķīvi jānomazgā, jāpapildina zeme, jānovāc nokaltušās lapas. Šis darbs tiek paveikts, bet citi tomēr paliks Eduarda ziņā.

Pusdienas pagatavojam un paēdam jau nākamo lekciju laikā, tad pārslēdzos uz telefonu un dodamies ceļā. Ir nedaudz jocīga sajūta paralēli uztvert pasniedzējas teikto un izdomāt, vai viss nepieciešamais paņemts līdzi. Izeju no mājas bez šīs pārliecības. Es neticu multitāskingam (daudzdarbēm), vismaz man tas nestrādā. Labi, pase ir, telefons ir, pārējo var nopirkt. Pa ceļam vēl jāpiestāj pāris punktos. Brīdī, kad lekcija beidzas, esam tikuši līdz bibliotēkai – ieskrienu paķert grāmatas nākamajām nodarbībām. Es atgriežos dienā, kad tās atsākas, tāpēc viena no grāmatām (lai kā man nepatiktu somas smaguma pieaugums), lidos man līdzi.

Otrs uzdevums šķiet vienkāršāks, bet tā vis nav. Jānopērk Asjai ciemakukulim biezpienmaize. Eduards grib piestāt jau Juglā, bet, tā kā vēl klausos lekciju, saku, ka nopirksim to beķerejā pie Kalnciema tirgus. “Bet ja nu tur nebūs?”, prasa Eduards, bet es saku, ka tā vēl nav bijis. Nu, izrādās, ka šī ir diena, kad tas notiek pirmo reizi. Plaukti ir pustukši, no biezpienmaizes nav ne smakas. Labi, laižam uz Spici. Lāčos nav, Salā daži gabaliņi, nu Rimi taču būs. Bet šodien nav! Nevienas. Soļojam atpakaļ uz Salu. Palūdzu visas, kas ir, un vēl dažus eklērus piedevām.

Neraugoties uz biezpienmaizes meklējumiem, lidostā esmu laikus un sabučojusi Eduardu, dodos uz drošības kontroli. Tur viss norit gludi, un manā rīcībā paliek vēl nepilnas divas stundas. Arī lidostā man šoreiz ir kas darāms. Par godu lidostas “Rīga” 50. gadu dzimšanas dienai, tuvākajās dienās šeit tiks atklāta neliela izstāde, kuras tapšanā man arī iznāca piedalīties. B termināla pašā galā atrodama improvizēta viesistaba, bet pie burtiem “RĪGA” – virtuve. Abās telpās var iepazīt lidostas dzīvi no darbinieku perspektīvas. Aplūkojami dažādi priekšmeti un materiāli, bet galvenajā lomā ir darbinieki un viņu stāsti. Līdz izstādei nonākuši paši aizraujošākie un neparastākie, tā ir vien neliela daļa no tā, ko šovasar dzirdēju, intervējot lidostā strādājošos. Vairākas reizes pie sevis nodomāju, ka man ir nereāli paveicies. Kad vēl es varētu iztaujāt tik plašu profesionāļu loku? Dzirdēt stāstus, kas nododami tālāk un tādus, kurus nedrīkst tālāk stāstīt? Sēdēt blakus ugunsdzēsējiem dispičeru centrā, pabūt noliktavās, mācību un VIP centrā, traukties pa skrejceļu ar automašīnu un stāvēt lidlaukā vietā, kur lidmašīnu vēderi slīd tieši pāri galvai?

Viesistaba jau ir gatava, aplūkoju kolēģu un partneru veikumu. Virtuve vēl top, tur varu apsveicināties ar aģentūras kolēģi Rūdolfu un lidostas komunikācijas vienības vadītāju Lauru. Atceļā piestāšu novērtēt jau gatavu rezultātu, arī jūs, ja tuvākajos mēnešos kur lidojat, uzmetiet aci. Katrā ziņā mana sapratne par lidostas darbinieku ikdienu ir pamatīgi augusi, un līdz ar to arī respekts pret viņu veikto darbu.

Vēl mirklīti pastrādāju, tad sākas iekāpšana. Pārējie ciemakukuļi ir ietilpināti somā, bet kūku kasti esmu ievietojusi Rimi papīra maisiņā. Kādreiz Ryanair bija bargu bagāžas pārbaudītāju slava, bet jau nez cik gadus esmu pieredzējusi ļoti liberālu attieksmi šai ziņā. Arī šoreiz, kad skenējot iekāpšanas karti, darbiniece norāda, ka man ir atļauta tikai viena soma, es vaļsirdīgi saku, ka maisā ir kūku kaste, un ļoti ceru aizvest ciemakukulī nesaspiestus eklērus. Trīs darbinieču deguni ielūkojas maisiņā, kur kārdinoši gozējas ziediem greznota Salas konditorejas kārba. Visas saprotoši paloka galvu un varu doties tālāk. Protams, es neiesaku paļauties uz šādu atsaucību, jo viss ir atkarīgs no darbiniekiem, bet katrā ziņā priecājos, ka nevajadzēja izpildīt vingrinājumu ar kūku kastes stīvēšanu somā, kas diezgan garantēti rezultētos biezpienmaižu-eklēru apvienotajā plācenī.

Ieņēmuši vietas, izbraucam uz skrejceļa un tagad es zinu, ka pēc lidmašīnu pacelšanās virziena var zināt, kāds vējš valda. Tikpat zinošu skatu nopētu dažādās gaismas un putnu biedēšanas lielgabalus. Paceļoties gaisā, izmetam loku virs Lielupes, pamāju vecāku mājai – ciems ir skaidri saskatāms. Zem mums paliek Latvijas zaļums, nez kāds skats būs 3. oktobrī, kad atgriezīšos? Līdzīgs, vai tomēr jau dominēs dzeltenie toņi?

Nosēžamies līdz ar sauli. Lidmašīna slīd caur baltu mākoņu kupenām, lejā lēnām iemirdzas pilsētas nami un ielas. Šī ir viena no skaistākajām nosēšanām reizēm, ko esmu piedzīvojusi. Kad lidmašīnas riteņi atsitas pret skrejceļu, abas ar blakussēdētāju atviegloti uzelpojam – šī lidošanas sadaļa, par spīti skaistajiem skatiem, man nepatīk visvairāk. Vienmēr aplūkoju gaisa spiediena saplacināto ūdens pudeli un domāju, nez kā šo atrakciju iztur manas ne pārāk stiprās plaušas.

Izejot no lidostas, ziņoju Asjai, ka esmu klāt. Viņa saka, ka ir ceļā, lai mazliet uzgaidu. Esam nosēdušies mirklīti par agru, tāpēc varu labu brīdi vērot cilvēku satikšanās prieku un apkārtni. Īpaši neparasti ir klausīties papagaiļu klaigās lielajos koku cekulos. Kad jau sāku domāt, vai Līga tomēr nav aizbraukusi uz citu lidostu, stāvvietā pieripo auto un pa logu dzirdu jautājošu saucienu: “Zane?”. Esam satikušās!

Metu somas bagāžniekā un sēžos blakus šoferītei, kura ar 18 gados Itālijā uztrenētām iemaņām, laiž pa vietējiem ceļiem kā džigits. Pa ceļam izrunājam iepazīšanās klasiku, tad jau braucam ar liftu uz Asjas dzīvokli. Tur sagaida trīs viņas dēli un no patversmes izpestīts suns, kura latviskotā vārda versija ir Kārlis. Asja ir iejaukusi picas mīklu un jau pirmajā vakarā varu sajust, ka esmu iebraukusi zemē, kur cilvēki saprot picmākslu. Uz viena mīklas plāceņa gulst tomātu mērce un mocarellas siers, uz otra – tomātu mērce, pikanta desa un… plānās šķēlēs sagriezti kartupeļi. Asja apgaismo mani, ka tā nav vis latvieša pieeja itāļu picām, šāds pagatavošanas veids esot aktuāls daudzviet Romā, un viņas bērni visvairāk iecienījuši tieši šo versiju. Es arī nebrīnos – pica ar čipsiem, kas var būt labāk par to! 🙂

Paēdušas, izvedam nelielā pastaigā Kārli, kurš priekpilni aposta visus netālā skvēra kaktus. Atgriezušās, vēl mirkli patērzējam uz mājīgā balkona, tad liekamies uz auss.