Uz Ziemeļvidzemi devos runāt. Šoreiz vienā dienā bija iekritusi gan viesošanās Valmieras Viestura vidusskolā, gan dalība diskusijā par ekoloģiju, ceļošanu un grāmatām Jērcēnu bibliotēkā, kura šogad svin 95 gadu jubileju. Atdevu arī vecu parādu – starp abiem pasākumiem iznāca neliela pauze, kurā apciemoju brango Kaņepju ozolu. Kad gājām caur Jērcēniem Santjago ceļā, tad nepietika spēka gājienam sāņus un nosolījos, ka pie ozola aizdošos citreiz. Milzis ir tiešām varens, gan aplūkojot pa gabalu, gan ieejot tā vidū. Uzkavējos pie ozola krietnu pusstundu un šajā laikā varēju tur būt viena – tā ir viena no Latvijas privilēģijām, esam telpas lutināti.
Kad tika ieplānoti šie abi pasākumi, nolēmu sevi pēc tiem palutināt un nevis braukt mājās, bet gan palikt “tai pusē” un pavadīt sekojošo 1. maija brīvdienu, apceļojot Igaunijas maliņu. Pētot Airbnb naktsmītnes, acīs iekrita Ziemeru muiža – skaistas istabiņas, pieņemamas cenas – aiziet! Pēc tam gan sapratu, ka no Jērcēniem līdz Ziemeriem ir pusotras stundas brauciens, bet kāpēc gan lai nepavizinātos pa vakara saules pielietajiem Latvijas ziemeļaustrumiem.
***
Ziemeru muižā iestūrēju vienlaikus ar tumsu. Saimnieki man piešķir internetu, sildītāju un karstu tēju, un, protams, pašu istabiņu. Sasilusi, ļaujos nogurumam un miegam. No rīta kārtīgāk aplūkoju, kur esmu nonākusi. Izrādās, šeit saimnieko teātra, mūzikas un arhitektūras mīļotāji, kas namu piepildījuši ar tērpiem, aksesuāriem, mēbelēm un citiem elementiem, padarot katru ēkas kaktu par nelielu izstādi. Brokastīs tieku cienāta ar biezpiena plācenīšiem, kuriem pievienotās garšvielas piešķir labāko vārda “interesanti” niansi. Sarunā uzzinu, ka Balčus ģimene šeit saimnieko aptuveni 20 gadus, pilnībā uz Ziemeriem pārvākušies kovidlaikā, kad kultūras dzīve Rīgā bija aizklapēta ciet. Un atpakaļ uz Rīgu vairs negriboties, tagad teātris izveidots šeit pat. Ļaudis braucot ciemos ne vien nakšņot, bet arī pielaikot tērpus, klausīties stāstos, apbrīnot muižas arhitektūru un iekārtojumu, kā arī lutināt garšas kārpiņas ar īpašām kūkām.
Pēc brokastīm dodos pastaigā. Mani pavada viens no mājiniekiem – četrkājainais spalvu kamols Volfa kungs. Katru reizi, kad apstājos nobildēt kādu skatu, viņš aptinas ap kājām un laiski izstiepjas zemē, uzskatāmi demonstrējot, ka steiga šai vietai nepiestāv. Toties kā piestāv balto vizbulīšu un dzelteno gaiļpiesīšu paklājs vecajā muižas parkā! Debesīs iestiepjas majestātiski koku silueti, kuriem pa vidu pirmo zaļumu ievijuši krūmāji. Dabisko lietu kārtību papildina šejieniešu pievienotie krēsli un dekoratīvie elementi.
Pēc pastaigas iekārtojos istabiņā uz rakstīšanas cēlienu – darba svētki jāsvin strādājot! Tad jau laiks doties pretī Eduardam. Mūs drusku uzmeta Airbnb ciemiņi, tā nu arī Eduardam ir iespēja neplānoti pievienoties manai nosacītajai brīvdienai. Dodos uz Gulbeni, līdz kurai dzīvesbiedrs ticis ar autobusu. Vietējā krogā ieturam brangas pusdienas, tad dodamies Alūksnes virzienā.
Konkrēta plāna mums nav, vien esam sapratuši, ka ir pārāk vēls, lai dotos Igaunijas izpētē, pietiks ar Alūksnes apskati. Pa ceļam pamanām brūno zīmi “Pudeļu dārzs” un griežam iekšā. Mūs sagaida saimnieks, saka, ka jāšķiras no 5 eiro par cilvēku un tad jāierēķina kāda stunda dārza apskatei. Pa gabalu izskatās, ka vairāk par pusstundu te nebūs ko darīt, bet, izrādās, mēs vēl neesam satikuši vietas autori saimnieci Annu. Mums priekšā jau ir kāda ģimene, kurai Anna rāda pudeļu muzeja eksponātus, pievienojamies viņiem. Daži no stāstiem šķiet neticami, citi pavisam neticami. Ir acīmredzami, ka saimniecei patīk runāt, un viņai ir, ko bilst ne vien par pudelēm un to instalācijām, bet arī par sunīšu un naudas kolekciju, daudzajiem viesiem, kas šeit sabijuši, un atrakciju iespējām. Ir interesanti, bet kādā brīdī nākas mukt, ja gribam paspēt vēl ko redzēt Alūksnē.
Bānīša stacija, tāpat kā informācijas centrs, šodien ir ciet, virzāmies uz ezera pusi, kur izskatās pēc dzīvākās vietas pilsētā. Tā arī ir – Pilssalā ļaudis pastaigājas, vingro, dresē suņus, sit bumbu un lamājas – viss notiek. Mūsu uzmanību piesaista moderna celtne, ejam to apskatīt. Uzraksts vēsta, ka te ir kafejnīca, bet iekšā ir tumšs. Eh, ciet, drusku sapīkstu. Tad mēs pamanām iekšā rosāmies kādu cilvēka stāvu un nolemjam tomēr paraustīt durvis. Tās ir ciet, bet stāvs nāk uz mūsu pusi. “Gribējāt kafiju?”, vīrietim, šķiet, piemīt telepāta spējas. Sinhroni pamājam ar galvu. “Mēs vēl esam ciet, bet nāciet iekšā – pacienāsim!”. No tikko uzstādītā automāta līdzņemamās krūzītēs ielīst divas kafijas ar pienu, tomēr izdzeram tās turpat. Saimnieks Viesturs ar dzīvesbiedri stāsta ne vien par šo kafejnīcu, bet arī divām viesnīcām un citiem tūrisma objektiem, ko šeit attīsta. Izklausās, ka vasarā te ies jestri! Pateicamies par laipnību, novēlam labu sezonu, un dodamies Tempļa kalna virzienā. Pirms dažiem gadiem piedalījos projektā, kurš vēstīja par tūrisma objektiem, kas izveidoti vai atjaunoti par ES fondu līdzekļiem, Alūksnē tādi ir vairāki. Īpaši man atmiņā palikušas fotogrāfijas ar nelielu rotondu kalniņā, dodamies turp. Kad Eduards mani ir uzstūmis augšā, varam priecāties par vareno skatu uz Alūksnes ezeru. Vēl labāks tas paveras no skatu torņa, kas šodien jau ir atvērts, bet tam mums vairs spēku nepietiek. Vēl brīdi papriecājamies par ainavu zemes līmenī un tad kāpjam auto, lai dotos uz Ziemeriem.
Iepazīstinu Eduardu ar telpām, tad uzpildām vīnu un dodamies vakara pastaigā. Muižas parkam un varenajām alejām vakara gaismā ir īpašs šarms. Atgriezušies domājam pasēdēt lapenē, tomēr bez tiešiem saules stariem ir vēss. Turpinām vakaru siltajā istabā.
No rīta mūs abus gaida brokastis. Apsēžamies katrs savā galda galā un cenšamies uzvesties kā ciemiņi. Saimniece atnes omleti un kafiju, un atgriežas virtuvē. Eduards retoriski pavaicā, vai mums pašiem jāservē ēdiens? “Nē, jāgaida Mārtiņš!” – pansijas pilī atmosfēra šeit piezogas gribot negribot, esam arī vienīgie ciemiņi. Eduards pieceļas un stīvām kustībām atnāk līdz manam galam, un, imitējot roku trīcēšanu, ielej kafiju. Pat garām nenolej. Saimniece ienāk un skubina ēst, bet sola vēl saldo rikti. Tās izrādās plānās pankūkas, pēc kuru notiesāšanas varam vien velties mašīnas virzienā. Pateicamies par viesmīlīgo uzņemšanu un braucam atpakaļ uz Pierīgu, šodien ir oficiāla darba diena.
Nonākot līdz šosejai, tomēr pagriežamies pretēji māju virzienam, jo es gribu zināt, kā izskatās Veclaicene, kuras vārdā nosauktā ceļa malā dzīvojam arī mēs. Pēc pavisam maza brīža parādās bijušās robežas ēkas, un mūs sveic Eesti vabariik! Tomēr iebraucām Igaunijā, nosmejamies un griežam auto apkārt. Veclaicene ir dažas ēkas ceļmalā, bet tagad vismaz esam redzējuši, kur beidzas mūsu šoseja.
