Anita ir nolēmusi mūs pacienāt ar visiem populārākajiem bavāriešu ēdieniem. Šorīt brokastīs galda vidū bļodā peld baltās desiņas – tās nedrīkst būt pārsprāgušas un ādai jānāk nost vieglītiņām. Klāt jāēd īpašas sinepes un jāpiekož kliņģeri. Pieēdam pilnus vēderus, tad dodamies ārā.
Šoreiz kājām, jo tepat blakus atrodas ledus halle, kurā šodien notiek krāmu tirgus. Mašīnu rindas stiepjas ielās un laukumos uz visām pusēm, apmeklētāju netrūkst. Lai gan esam atnākusi diezgan agri, halle jau ņudz no ļaudīm. Tirgotāji salikuši uz galdiem ēdampiederumus, traukus, rotaļlietas, drēbes, aksesuārus, plates, skrūvgriežus, gleznas, rotaslietas… Esam atlidojuši ar rokas bagāžu un prom plānojam lidot ar tādu pašu, tāpēc vairāk skatāmies nekā iepērkamies, bet daži nelieli priekšmeti un aksesuāri tomēr iekrīt somā. Cenas, kā jau šādās vietās, ir lieliskas. Mūsu lētākais pirkums – neliels trauciņš, maksā 20 centus, bet dārgākais ir skaista dizaina šķīvis par 5 eiro.
Pirms 11 rītā dodamies mājup, uz tirdziņu ejošo ļaužu straume neizsīkst. Kolīdz esam tikuši mājās zem jumta, aiz loga sāk snigt lielām ķepīgām pārslām. Nav ko svētdienā trakot! Paņemam dzērienus, ierušināmies gultā, atdodam mūsu ikdienas drēbes veļasmašīnai un ielienam katrs savā datorā. Ražīgi padarbojamies, tad Anita jau sauc pusdienās – šoreiz galdā tiek celts stiprs vistas buljons ar dārzeņiem un makaroniem. Tieši ko tādu prasās šajā aukstajā laikā. Pēc pusdienās es iekrītu snaudā, bet Eduards dodas apčubināt Anitas datoru, kurš jau sen alkst uzmanības.
Pievakarē laiks uzlabojas un nolemjam iziet nelielā pastaigā, citādi šodien soļu skaitītājs sabēdājies. Sākam ar nelielas mākslas izstādes apmeklējumu, jo kunsthalle atrodas gandrīz blakus mājai. Aplūkojuši mākslu, aizsoļojam līdz savdabīgai baznīcai un tad, sekojot straujas upītes plūdumam, atkal ejam lielā parka virzienā. Vakar nepaguvām izstaigāt visu, bija jābrīnās par katru puķi un kaktu. Šodien sākam no tālākā gala, jāstājas atkal bieži, lai iemūžinātu kādu neredzētu augu vai faktūru. Citus cilvēkus sastopam reti un, nonākot centrā, saprotam, kur viņi visi ir – krogos.
Esam tikko pārkāpuši māju slieksni, kad Anita jau jautā, vai vakariņās pankūciņas ēdīsim? Kārtējo reizi nogrozām galvu, ka šitā lutināti sen neesam. Un pankūciņas ēdīsim, jā. 🙂
