Ceļa nogurdināti, nošņācam līdz pat desmitiem (tas ir Latvijas vienpadsmitiem). Anita jau sen ir augšā, mēs arī vertikalizējamies, tiekam pie karstas kafijas un dušas, pēc tam pie brokastīm un sarunām. Pēc tam vēl mirkli veltu rakstīšanai, tad dodamies ceļā.
Iesākumā plānojam aizbraukt vien līdz netālajai Memmingenei, bet laiks sāk skaidroties, tāpēc izdomājam jau šodien laist līdz skaistajai Lindau pie Bodensee. Pusceļā gan atsāk līt, drīz pēc tam arī snigt. Tas izskatās tik neparasti – sniegs krīt uz ceļmalās ziedošajām ābelēm, ķiršiem un ievām, tās droši vien vainojamas pie šiem laikapstākļiem. Cerība, ka galā būs gaišāk, nepiepildās. Noliekam auto stāvvietā un dodamies uz slapjo pilsētu.
Pabāžam degunu baznīcā, priecājamies par veikalu skatlogiem un vēsturiskajām ēkām. Iespaidīgs skats paveras, izejot Konstances ezera krastā. Uz sešmetrīga staba uztupināta 50 tonnīga lauva skaita laiku, veroties iepretim uzceltās bākas pulkstenī. Mēs varam vērties uz miglā tītiem kalniem ezera pretējā krastā, kur jau ir Šveice un Austrija. Turp dodas arī kuģīši, bet mēs pat neskatāmies uz tiem – slapjums pietiek arī šajā krastā.
Ēku un mazo ieliņu šarmu papildina ziedošas glicīnijas, tulpes, ceriņi un citi krāšņumi. Cilvēku gan nav, kopā ar mums pa ielām klīst vien vēl daži tādi paši slapji ērmi kā mēs. Anita stāsta, ka labā laikā skats esot pa visam cits, tirgotāju un tūristu esot ka biezs.
Pusdienlaikā sprūkam picērijā, lai drusku apžūtu, apsildītos un iekostu. Pateicīgi pieplokam kafijas un karstā kakao krūzēm, kā arī nolokam pāris picas. Stiprinājušies stīvējam atkaļ slapjās virsdrēbes un, izmetuši vēl mazu lociņu pa pilsētu, kāpjam auto un dodamies mājup. Tagad pie stūres piesēdināts Eduards, kurš brauc lieliski, tomēr sēžu aizmugurē ar žņaugli vēderā – autobāņi nekad nav bijusi mana stihija.
Priecīgi ieklūpam siltajā dzīvoklī, nomainām slapjās drēbes pret sausām, tiekam pie karstas tējas. Aiz loga sniegs turpina lielām pārslām krist leknajās pienenēs.
