Iekāpjot tramvajā pie Alfas, priekšā redzams jau krietns ļaužu pulciņš tautastērpos, kas, tāpat kā mēs, dodas uz Rīgas centru. Apsēžamies, un es šoreiz nevis skatos pa logu vai telefona ekrānā, bet vēroju Dziesmusvētku dalībniekus. Kādam vēl tiek siets ap kaklu lakatiņš, kāds piekārto tērpu, bet vairums sarunājas par ikdienišķo, cik nu var dzirdēt. Pēc dažām pieturām iekāpj vēl kāds pāris. Sieviete apsēžas un viņu vairs neredzu, bet kungs paliek stāvam. Viņam varētu būt piecdesmit, bet tikpat labi arī sešdesmit gadu. Pēc stājas spriežot – dejotājs. Stalto stāvu izceļ rakstiem rotāti pelēki svārki un melna cepure. Pēc tam sapratīšu, ka tas ir Engures tautastērps. Tas, kas mani visvairāk valdzina šajā vīrā, ir viņa sejā redzamais miers. Kaut ko tādu Rīgā bieži negadās sastapt. Jūtu, ka katru reizi, kad ilgāk uz viņu paskatos, augšup sāk kāpt aizkustinājums, kas draud parādīties visai uzskatāmā un slapjā veidā.
Tomēr tas notiek nevis tramvajā, bet gan brīdī, kad esam atraduši brīvu vietu Brīvības ielas malā, kur nāk pirmie Dziesmusvētku dalībnieki no Dikļiem. Vajadzētu smaidīt, sveikt un māt, bet man asaras gāžas. Pēc laiciņa tās pierimst un nu jau esmu piedienīgāks skatītājs.
Cits pēc cita nāk dejotāji, ik pa laikam kādu deju soli uzgriezdami. Nāk dziedātāji, saukdami un dažbrīd dziesmā balsis locīdami. Nāk folkloras kopas ar saviem instrumentiem. Nāk amatu pratēji, audējas ar viskrāšņākajiem tērpiem. Nāk amatierteātri ar spēles elementiem. Nāk orķestri, skatītāju rindās ritmu iedzīvinot. Nāk Rainis ar Aspaziju, brāļi Jurjāni, Saule, ziedu vītnes un ērmriteņi. Pa Brīvības ielas vidu soļo puisis vaļā matiem, basām kājām, stumjot ratiņos kādu aizmigušu dalībnieku. Nāk sprigani jaunieši, bērni, dzīves vidus cilvēki un ļaudis sirmām galvām. Daži no viņiem druksu iepalikuši no citiem un, kāda balstīti, turpina iet uz priekšu. Visi tik skaisti. Tiešām visi, bez izņēmuma.
Cits pēc cita nāk mūsējie. Nāk kaimiņi Ādaži, nāk kaimiņi no Jaunpiebalgas, Vecpiebalgas, Dzērbenes, Cēsīm, nāk kaimiņi no Gulbenes puses, nāk Jūrmala. Nāk mūsējais Madonas sakņu novads ar Cesvaini, Dzelzavu un Liezēri, nāk mūsējais Siguldas novads ar mūsu Inčukalna ļaudīm, nāk mūsējais Smiltenes novads, kur vēl šorīt modāmies. Saprotu, ka šobrīd mana identitāte ir izsējusies šajos trijos novados, bet sirds un domu gabaliņi ir visur. Gabaliņš ir ieausts Ērgļos, iesiets Drabešos, iepēdots Abulā, iepūsts jūrā kaut kur ap Kolku, šūpojas Usmas un Rāznas niedrēs, stāda eglītes Matīšos, meklē dzintarus Miķeļtornī, sēž pie ugunskura Aizputē, rindo burtus Ventspilī, mizo ķiplokus Penkulē, runājas ar cilvēkiem Ķekavā, Ozolniekos, Bauskā, Rencēnos, Naukšēnos, Valmierā, Liepājā un citviet.
Sveiciens Baibai! Sveiciens Dacei! Sveiciens Nilam! Sveiciens Rāmāniem! Sveiciens Inesei! Sveiciens Mārtiņam! Sveiciens Kristīnei! Katru reizi, ieraugot pazīstamas sejas, saucu tās vārdos. Iet klasesbiedri, kursabiedri, kolēģi, draugi, radi un dažnedažādos dzīves posmos satikti ļaudis. Dažus izdodas aši apķert. “Sveicieni Zanei!”, atskan pretim. Brīžam sveicieni skan no sejām, kuras zem vainagiem neatpazīstu.
Noplaudēju visu Vidzemi. Plaukstas sāp, bet gribas pateikt paldies katram, kas iet garām. Īpaši tiem – sabristajām kājām un izgludinātajām prievītēm. Tas neredzamais darbs, kas tiek gadiem darīts, lai šodien un nākamnedēļ mēs varētu kopā sanākt un svinēt svētkus, ir neaptverams. Paldies ikkatram, kas pieliek soli, balsi, roku un prātu, lai svētki un mēs turpinātos.
Vairākas stundas tveru nācēju skatus un daži no tiem aizķeras un atbild ar smaidu acīs. Jo vairāk grumbu ap tām, jo dziļāks siltums. Jūtu, ka manējās pēc katras ilgākas satikšanās atkal velk uz slapjumu. Varētu slēpties lietū, bet vēl nelīst.
Lietus sāk līt mājupceļā un, kā vēlāk redzu ekrānā, no kura turpinām vērot gājienu, to atnesusi Zemgale. Lai dalībniekiem ātri izdodas pāraut sausas kājas, bet zemei tiek veldze, kas tā šovasar pietrūkusi. Drīz atgriezīšos dārzos, lai ravētu, kaplētu un ražu vāktu. Bet nākamā nedēļa būs veldze dvēselei. Paldies par to!
