Tavu laimi – vēders pēc vakardienas smalkās maltītes neko sliktu nesaka, gluži pretēji – prasa brokastis! Ejam ar Sunmee tās meklēt. Iecerētā vieta ir ciet, tāpēc piestājam citā, lai uzēstu pelmeņu zupīti. Šeit dod arī gardās zivju bumbas, pasūtam vienu tādu uz abām. Pēc brokastīm Sunmee atgriežas jaunā dzīvokļa iekārtošanas darbos, bet es dodos veikt sev neraksturīgu nodarbi – iepirkties!
Biju domājusi apmeklēt kādu no muzejiem, bet atcerējos, ka ir taču pirmdiena. Pārbaudīju internetā visus muzejus, kas mani interesē – neviens šodien nestrādā. Tā nu iesākumā aizvizinos līdz blusu tirgum. Tajā, kā parasti, interesantāk ir pētīt tirgotās mantas, nevis kaut ko pirkt. Tomēr gluži bešā neaizeju – nopērku jaunajam dzīvoklim askētisku un stilīgu baltu vāzi. Drusku pat nokaulēju cenu – es esot šodienas pirmais pircējs, tāpēc tāda labvēlība.
Ap stūri tieku vēl pie dažām štātītēm, bet tad man iepirkšanās apnīk. Brīdi vēl pameklēju jaunu mugursomu, kas būtu lielāka par esošo un mazāka par mājas lielo mugursomu, bet nesekmīgi. Vienā no bodēm skatos uz iepriekš nedzirdētu zīmolu un prasu pārdevējam, kas tas ir, no kurienes? “No brand. China”, pārdevējs atbild atbruņojoši godīgi. Savukārt smukās zīmolu mugursomas maksā tikpat dārgi kā pie mums, neredzu jēgu aizņemt vietu koferī.
Skaistākā vieta ielu tirgū ir puķu tirdzniecība. Te tiek tirgots sākot ar maziem kaktusiņiem, līdz augļu koku stādiem. Es nenoturos un nopērku skaistu puķi ar baltu podu Sunmee mājai – lai paliek pēc manis šeit kāds smukums. Mājās vešanai iegādājos dažas puķu sēklas un vienu paciņu lielo balto redīsu sēklas – jāpamēģina, vai milzeņiem labpatiks augt arī mūsu klimata zonā.
Tad gan jūtos gana staigājusi, laižu mājās atpūsties. Padzeru pēcpusdienas kafiju, pasēžu datorā, drusku palīdzu Sunmee un vakars klāt. Atkal jādomā par vēdera uzpildīšanu. Pārdesmit minūtes ejam uz kādu restorānu, kur dod rīsu podiņus kopā ar piedevām – dārzeņiem, sēnēm, gaļu, zivi, jūras veltēm – izvēlies, ko vēlies! Pamanu ēdienkartē zuti – tas maksā tikpat cik pārējais – jāņem! Kopā ar Sunmee ir vēl nekad neesmu bijusi vietā, kur būtu slikts ēdiens. Vienatnē man ir visādi gadījies, bet kopā esot maltītes vienmēr ir fantastiskas. Arī šī! Līdzīgi kā vakar, pie bļodiņas piecepušos rīsus jāatmiekšķē ar karstu ūdeni un beigās jānoēd kā zupa.
Mājupceļā vēl ieejam citā ēstūzī, lai palūgtu man sagatavot kimpu rīt līdzņemšanai. Vīrietis rīsu rullīti sagatavo nepilnas minūtes laikā. Spriežam, kur to pa nakti likt – ledusskapī nevar, rīsi kļūs cieti, istabā arī nē – tuncis var sabojāties. Vienojamies likt ārā, koridorā. Prasu Sunmee, vai kāda žurka neteiks paldies par cienastu. Viņa noskurinās un saka, ka šo zvēru mājā gan neesot. Labi, ka tā, jo Sunmee ļoti nepatīk žurkas. Tik ļoti, ka nepatīk pat Mikipele, kas faktiski esot liela žurka. Kā man pietrūka šīs vieglprātīgās sarunas un joki – kopš atgriešanās Seulā esmu atguvusi smiešanās normu par iepriekšējām divām nedēļām.
