No rīta vēders nesāp, toties sāp galva. Šāds viskija efekts bija piemirsies. Bet tas ir štrunts, drīz pāries. Pēc dušas jau ir labāk, bet pēc brokastu putras top pavisam labi. Sakrāmēju somu, pateicos hostelim par lielisko uzņemšanu (pašai savu istabiņu), un dodos ielās. Pēc internetā atrastiem ieteikumiem esmu atradusi kartē kādu baznīcu, kur esot smukas vitrāžas. Google maps rakstīts, ka tā ir vaļā svētdienās no 11 līdz 12, ko es interpretēju kā dievkalpojuma iespēju, kurš man jāapmeklē kāda uzdevuma ietvaros. Ja tā nebūs tiesa, tad meklēšu kādu baznīcu Seulā.
Kāpju autobusā un pusstundu braucu uz baznīcas rajonu. Pēc izkāpšanas sākumā jāpaiet gabaliņš pa lielu ielu, pēc tam jākāpj augšā pa mazu un stāvu brauktuvi. Kāpju lēnītēm un skatos kartē, ka tepat tepat celtnei jābūt. Uzkāpusi līdz galam, nezinu smieties vai raudāt. Manā priekšā ir milzīga drupu kaudze.
Vai nu tā baznīca te tiešām bijusi un nojaukta, vai šis ir baigais kartes joks – to nu neuzzināšu. Pa ceļam redzēju kādu citu baznīcu, aiziešu uz to. Baznīcas ēka ir diezgan liela, tāpēc sagaidu, ka arī iekšpusē būs viena liela telpa, kā jau baznīcās. Bet nē. Tur ir priekšnamiņš, no kura var redzēt telpu aiz stikla sienas – tajā ir daži galdiņi un krēsli, kā arī milzīgs ekrāns, kurā runā kāds vīrietis. Viņā klausās viena apmeklētāja gados. Šī nu nebūs tāda dievkalpojuma versija, kāda man novēlēta – dodos tālāk.
Brīdi apsveru domu aizbraukt uz budistu templi, kas atrodas jūras krastā, bet tas tomēr ir pārāk tālu – baidos nepaspēt uz vilcienu. Labi, braukšu atpakaļ un pastaigāšos pa stacijas apkārtni. Par šo mazo izbraucienu nemaz neesmu bēdīga, jo apskatīta pilsētas daļa, kurā neesmu bijusi.
Pie stacijas izkāpju un dodos pastaigā pa netālu esošu tirgu un Chinatown. Te ir diezgan daudz tūristu, bieži dzird krievu valodu, kurā ir arī uzraksti uz vairākām ēkām. Vajadzētu pirms brauciena kaut ko apēst, bet nevaru saņemties. Putru man neviens nedos, bet kaut ko kreptīgāku baidos ēst. Beidzot eju gar moderna tipa iestādījumu, kura reklāmā redzami dažādi salāti ar visām kalorijām. O, tos gan varētu mēģināt. Pasūtu tunča versiju un redzamais šķīvis man patīk. Izskatās, ka arī vēderam pret šo pārtiku nav iebildumu, bet to tā skaidri varēs zināt vēlāk.
Līdz vilcienam vēl ir teju stunda laika, tomēr nekur tālāk doties man negribas, eju uz staciju gaidīt transportu. Kolīdz tablo parādās informācija, no kuras platformas kursēs vilciens, dodos uz to. Vilciens jau stāv, varu iekārtoties un mierīgi parakstīt. Tukšais vagons lēnām pildās, ierodas arī mans blakussēdētājs, tātad pie loga tomēr netikšu sēdēt. Vilciens ir pilns, jo cilvēki no Seulas brauc skatīties ķiršu ziedēšanu uz Busānu, un tagad, svētdienas pēcpusdienā, atgriežas mājās.
Brauciens ir diezgan īss, nepilnas trīs stundas un īsi pirms pieciem izkāpju Seulas stacijā. Ir laba sajūta atgriezties pilsētā, kuru mazliet pazīsti. Īpaši, kad nonāku Sunmee dzīvesvietas rajonā, sasveicinos ar katru veikaliņu, plakātu un krūmu – visi pazīstami. Daba pa šim divām nedēļām ir izplaucējusi bērzam mazas lapiņas un skvērā tieši pie mājas zied koši balta magnolija. Tomēr ir ļoti auksti, man pēc valsts dienvidiem šeit salst.
Sunmee šobrīd nav mājās. Nolikusi somu, iegājusi dušā un pārģērbusies, dodos atpakaļ uz centru, kur man sarunātas vakariņas ar Antarktīdas ceļabiedru Tae. Tās faktiski ir iemesls, kāpēc steidzos atpakaļ uz Seulu jau šovakar, jo pārējie vakari līdz manai aizbraukšanai Tae ir aizņemti, bet viņš noteikti gribēja man parādīt, kā izskatās tradicionālas korejiešu vakariņās. Protams, zināmas bažas man ir par to, kā vēders uztvers korejiešu tradīcijas, bet jāmēģina ir.
Norunātajā laikā nokāpju milzīgas jaunceltnes pagrabstāvā, kurā atrodas restorāns. Smalki ģērbta viesmīle mani sagaida un ved uz vienu no istabiņām – katra kompānija šeit vakariņo savā telpā.
Jau iepriekš atvainojos Tae, ka varbūt nevarēšu apēst visu, kas tiks piedāvāts dēļ vēdera nedienām, bet viņš saka, ka galvenais mērķis šeit ir tikai nogaršot dažādus Korejai raksturīgus ēdienus. Un tad sākās – pirmā tiek ienesta redīsu zupa un kāda mērcīte, pēc tam uz galda parādās dažādi šķīvīši un bļodiņas ar vietējiem gardumiem – zivi, jūras veltēm, salātiem, dārzeņiem. Visa trauku plejāde tiek papildināta vēl divas reizes. Kā priekšpēdējais ēdiens tiek atnesti pie metāla bļodiņas malām piecepušies rīsi. Daļa rīsu tiek izņemta ārā un ēsta uzreiz, bet uz brūnajiem rīsiem tiek uzliets karsts ūdens, lai tie ievilktos – tos ēd vēlāk. Ja man kādreiz piedegs putra, teikšu, ka tā ir tradicionālā korejiešu maltīte. Droši vien šis ēdiens radies senatnē no ne pārāk labas dzīves. Līdzīgi esot ar zupām – tās ir populāras Korejā, jo bijis ēdiens, ko var pagatavot no dažādiem pārpalikumiem. Vakariņas tiek noslēgtas ar mazu desertiņu. Mans vēders nesaka neko, bet garšas kārpiņas gavilē. Jau tā šīs ir izcilas vakariņas, bet pēc manas pēdējo dienu rīsu diētas, ir tik patīkami baudīt garšīgu ēdienu.
Kad izejam no restorāna, mūs apņem ledains vējš. Laimīgā kārtā man nepieciešamais autobuss jau parādās pie apvāršņa un, aši pateikusies Tae, lecu tajā un braucu pie Sunmee. Viņa mani jau gaida ar sapakotiem maisiņiem – šovakar mēs abas pārvāksimies uz viņas jauno Airbnb dzīvokli, kuru draudzene šobrīd beidz remontēt un iekārtot. Ciemiņu uzņemšanai tas vēl nav gatavs, bet pašu palikšanai ir labs variants. Sunmee parasti cenšas kādu laiciņu padzīvot jaunajā vietā, lai viņa saprastu, kā ciemiņi te jutīsies – vai visas komunikācijas strādā kā nākas, nav trokšņu un tamlīdzīgi.
Pirms naktsmiera vēl padzeram tēju un pastāstu Sunmee, kur esmu bijusi šīs divas nedēļas, pateicoties viņai par ieteikumiem, kas bija ļoti noderīgi. Tad gan pazūdam katra savā istabā. Labi būt pie Sunmee.
