Nogulējusi neticami ilgas stundas, slejos augšā. Uzspiežu uz zobu birstes zobu pastu un dodos vannasistabas virzienā izveikt rīta rituālus. Samiegojusies tīru zobus un domāju, nez kāpēc ir sajūta, ka esmu uz birstes uzspiedusi apavu krēmu (roku krēms, starp citu, ir gadījies). Drošības labad otrreiz uzspiežu uz birstes vannasistabā pieejamo zobu pastu, garšo nedaudz labāk. Un tad es saprotu, no kurienes nāk tā smaka, kuru vakar centīgi centos izvēdināt. Šorīt tā nāk no manas mutes. Kad savulaik kāds mans draugs teica, ka spēj saost medikamentus izelpā, es domāju, ka šis fleitē. Nē, iepriekš visa mūsu istabas smaržoja (hmm, smirdēja) šādi, jo zāles bija saēdusies mana roommate, un tagad arī es.
Viss notika tā. Es jau vakar biju nolikusies gulēt, neapdomīgi atzīstoties istabas biedrenei, ka vēders sāp joprojām. Pēc tam dzirdēju garāku telefona sarunu un tad, paziņojot “shopping”, šī kaut kur pazuda. Es tikmēr veiksmīgi iemigu. Pamodos, kad istabā iebrāzās abas ar saimnieci. Izrādās, braukušas uz veikalu, lai man no rīta ir rīsu putra, ko ēst. Varu izvēlēties no četrām zortēm.
Saimniece vēl rādīja googlē visādus jautājumus, tostarp, vai esmu pārliecināta, ka man vēders tiešām sācis sāpēt Korejā un vai es negribu braukt uz slimnīcu? Nē, sasodīts, es novērtēju jūsu rūpes, bet viss, ko vēlos, ir mierīgi izgulēties. Nu un pa burzmu man roommate iebaroja vairākas tabletes no saviem krājumiem, paskaidrojot, ka vienas ir pret vēdersāpēm, otras pret iekaisumu. Un vēl iedeva krājumus, lai ir, ko dzert nākotnē. Nudien nesaprotu, kā pieklājīgāk un saprātīgāk rīkoties – es negribu dzert nezināmas izcelsmes zāles, kas komplektā ar aptiekāres dotajām un manām ikdienas zālēm, varētu satraukt pašu Mendeļejevu. Bet roommate es arī negribu apbēdināt, tāpēc pateicos par zālēm un iemiegu atkal.
No rīta tiešām jūtos labi, tāpēc bez sirdsapziņas pārmetumiem atdodu atlikušās zāles roommate un saku, ka man tās vairāk nav vajadzīgas. Un eju uz virtuvi sildīt vienu no putras maisiem. Virtuvē priekšā ir saimnieces dēls, kurš uzreiz pēc labrīta apvaicājas, kā jūtas mans vēders. Bāc, ir kāds šai ciemā, kas nav informēts par manām vēdera problēmām? Viņš vismaz runā angliski un var man līdzēt ar putras uzsildīšanas instrukciju. Ieturos, nobildējos ar roommate un dodos ceļā.
Pirms tam gan uztaisu vēl vienu foto, jo šī būs Gunas Bazones jeb “Ir jārāda lietvārds” diena. Šo uzdevumu saņēmu uz karstām pēdām pēc bruņurupuču bučošanas, jo laikam tas tomēr nebija gana sarežģīts uzdevums. Starp citu, mazus bruņurupučus akvārijā satiku arī Yeosu hostelī, bet tie mani vairs nešarmēja tik ļoti.
Atkāpjoties kādu soli jebšu diezgan daudzus gadus senā pagātnē, man jāpaskaidro dienas uzdevuma konteksts. Tie, kas ar mani ir tusējuši ilgākā laika posmā, labi zina, ka viena no manām mīļākajām ballīšu spēlēm ir Mēmais šovs. Mēs to parasti nespēlējam komandās, bet gan individuāli. Kāds rāda vārdu, tad kāds no auditorijas to uzmin. Uzminētājs iet rādīt nākamais, bet tas, kurš rādīja iepriekš, uzdod viņam rādāmo vārdu. Šis formāts ir patīkams, jo neapgrūtina nevienu ar lapiņu rakstīšanu, laika uzņemšanu vai citām formalitātēm. Dalībnieku sastāvs var plūdeni mainīties, kādam atslēdzoties un kādam pieslēdzoties spēlei. Nu, un mēs jau parasti neuzdodam vārdus “zāle” vai “zeķes”, bet gan “integrālā pārnesuma koeficients”, “indukcijas nerealizētais stāvoklis”, “karburators, kas gribēja būt akumulators” un tamlīdzīgi. Pēdējā laika pasākumos zinu – ja minētāju lokā būs mans vecākais brālis, atminēts tiks teju jebkas. Tātad. Kādā reizē šī spēle tika spēlēta pie Gunas kopā ar viņas “spāņu meitenēm”. Manā atmiņā šis vakars nav tā īpaši palicis, atšķirībā no citiem, kas dabūja minēt manis uzdoto vārdu salikumu. Es uzdevu: “Ir jārāda lietvārds” vai “Ir jālieto lietvārds”, nu kaut ko tādā garā un, aizgāju gulēt vai klusi stūrītī tīksmināties par procesu. Kā noprotu, tad pārējiem pasākuma dalībniekiem šis vārdu savirknējums ir atstājis neizdzēšanas pēdas psihē – vismaz Vēsmai, kura mani ar šo uzdevumu sveica Aisbergu zemē un Gunu, kura tagad vēlēja man dienu ar nosaukumu “Ir jārāda lietvārds”. Atzīšos, sākumā domāju, ka man jāmēģina “Mēmā šova” pasākums replicēt Dienvidkorejā un jāuzrīko ballīte, kur kāds atmin šo nosaukumu. Guna, protams, būdama laipnības iemiesojums, sacīja, ka šajā spēlē jāietver arī Ziemeļkoreja. Bet nu labi – finišējām ar uzdevumu, ka šai dienā jārāda lietvārds.
Ok. Nolēmu izveidot plakātu ar uzrakstu “Lietvārds” latviešu un korejiešu valodās, un tad kādu dienu to rādīt. Kur lai tiek pie lielas papīra lapas? Jau nākamajā dienā viesojos smalkajā tējas un kosmētikas ražotnē, kad pamanu, ka viņiem ir zīmējamais papīrs rullī, kuru var noplēst tik garu, cik gribas. Pērkot šīs vietas produkciju, apvaicājos pārdevējai, vai drīkstu paņemt nedaudz papīra “for my project”. Jā, protams, tas esot brīvi pieejams – visiem uz bez maksas. Cik jauki! Dodos uz “dari pats” stūrīti un noplēšu pirmo papīra metru. Šis eksemplārs ir drusku traumēts no vienas puses, tāpēc esmu apņēmības pilna noplēst nevainojami baltu un skaistu loksni, kad pie manis pieskrien pārdevēja un saucot “no, no” saka, ka šis ir papīrs vietējiem zīmēšanas darbiem, viņa domājusi, ka es prasot par pastkartītēm. Pastkartītes, phe. Nu labi, jau noplēsto loksni viņa ļauj man paturēt un saprotu, ka otra tā puse vēl gluži labi der plakāta radīšanas mērķim.
Atceraties lietaino dienu Čedžu salā? Nu lūk, tās vakarā, aizņemoties uzņemšanā flomāsteru, pavadīju vakaru, lai uzzīmētu vēstījumu. Un tad gaidīju tā rādīšanai piemērotu dienu. Skaidrs, ka es varēju lietvārdu parādīt arī meža vidū Čedžu vai kādā no mazajām pilsētām, bet nez vai tas būtu priecējis Gunu. Sākumā domāju, ka būs jāgaida Seula, bet tad nolēmu, ka otra lielākā Dienvidkorejas pilsēta – Busana-Pusana, būs gana piemērota.
Tā, garās atkāpes beigas. Tā nu, pēc pirmās bildēšanās, viesu nama saimniece pa ceļam mani aizvizina līdz autoostai, kur nopērku biļeti uz Busanu un sēžos autobusā. Manā sēdvietā jau kāds ir iemitinājies, tad nu ieņemu kādu no tukšajām vietām. Drīz mani no turienes izmet divas dāmas, tad eju tomēr mest ārā vīrieti no manas sēdvietas, kurš to bez pretenzijām arī pamet. Iekārtojos pie loga un vēroju tajā demonstrētos skatus – ziedošos ķiršus, līčus, ciematus. Pēc stundas ar kapeikām esam ieradušies Busanā. Kā jau lielā pilsētā, šeit atkal labi darbojas navigācija un bez raizēm nokļūstu līdz Busanas centrālajai dzelzceļa stacijai, no kuras rīt došos uz Seulu. Ar vilciena biļetes iegādi arī sāku savu šodienas viesošanos. Tā ir neganti dārga – vairāk nekā 40 eiro – bet ko nu padarīsi, nopērku biļeti un miers. Šoreiz esmu rezervējusi hosteli tepat blakus stacijai, tagad eju uz to ar cerību nolikt daļu no mantām, lai varu klīst apkārt ar vieglāku bagāžu.
Hosteli atrodu bez problēmām, uzbraucu piektajā ēkas stāvā un skatos apkārt. Hostelis ir jauks, bet vide izskatās tā, ka te tikko būtu noticis atomkarš un es vienīgā esmu izdzīvojusi. Uz galda stāv iesākti dzērieni, ledus vēl nav izkusis – apkārt nevienas dzīvas dvēseles. Labi, vismaz nolikšu maisiņu ar savām mantām kādā neuzkrītošā vietā un došos tālāk. Kamēr krāmējos, uzrodas vairāki jaunieši. Viens no viņiem strādā uzņemšanā un ir tik laipns, ka jau šobrīd ļauj iečekoties istabā – varu atstāt slēgtā skapītī visu, ko vēlos. Manā četrvietīgajā istabā ir vēl viena saņurcīta sega, nav tik slikti.
Tā kā jau ir klāt pusdienas laiks, nolemju apēst vienu rīsu porciju tepat. Pirms tam ieņemu kaimiņienes ieteiktās zāles (vienīgā tablete, ko tomēr no rīta paņēmu, jo saimnieces dēls teica, ka labāk pieņemt lietas, ko piedāvā vecāka gadagājuma korejieši (iespējams, viņi ļoti labi pieprot teikvando)), arī aptiekāres sniegto pastu, bet pēc maltītes – aptiekāres ieteikto tableti. Tā kā pagaidām šī kombinācija demonstrē labas sekmes, mēģināšu tās atkārtot.
Savu izvēli nožēloju teju uzreiz – intensīvā zāļu smaka, kas jau bija atkāpusies un radījusi man aizdomas, vai tik tās efektu neesmu izdomājusi, atgriežas ar jaunu sparu. Parasti no smakas var aizmukt, bet ne tad, ja tā nāk no tevis. Neko darīt, nāksies kādu brīdi ar to sadzīvot. Atstāju mantas hostelī, un dodos iepazīt Busānu. Dzelzceļa stacijas burzmā visiem interesantiem demonstrēju Lietvārda svarīgumu!
Kā pirmo apskates vietu esmu atzīmējusi Gamcheon kultūras ciematu. Turp var aizbraukt ar diviem transportiem, no kuriem otrais uznes pašā kalna augšā, ciemata epicentrā. Mājas šai stāvajā nogāzē celtas 1920. un 30. gados, un uz tām dzīvot novirzīti pilsētas nabadzīgākie ļaudis. Pēc kara, 1955. gadā, aptuveni 800 ģimenes pārcēlušās šurp dzīvot, veidojot reliģisku kopienu. 2009. gadā valdība pieņēmusi lēmumu pārveidot šo vietu par kultūras ostu. Tagad tā ir vieta, kur līdztekus pamatiedzīvotājiem, mājvietu atradušas daudzas kafejnīcas, darbnīcas, izstāžu zāles un veikaliņi. Klīstu pa ciematu un fanoju par tur redzamo ielu mākslu un citiem jaukumiem. Protams, uz kāpnēm “stairs to see the stars” tiek parādīts šodienas galvenais varonis – Lietvārds!
Izstaigājusi kultūras ciematu, dodos uz savā kartē atzīmēto nākamo pieturas punktu – gaisa vagoniņa līniju. Tā ir tik īsa, ka gandrīz saputroju virzienu, kurā jādodas. Beigās tomēr autobuss aizvizina līdz pieturai, no kuras var nonākt no centra tālākajā stacijā, kā esmu to vēlējusies.
Nonākot galā, konstatēju, ka mana paļaušanās uz to, ka šādās vietās korejieši būs ierīkojuši liftu, tomēr nav attaisnojusies. Kas esmu uzrāpusies augšā, atkrītu uz soliņa, paskatos pulkstenī, lai secinātu, ka vēdersāpes, kas lika mieru visu šo dienu, precīzi 15:00 ir atgriezušās. Plus, turpinu smirdēt pēc trakajām zālēm. Pirms tam vēl nodomāju, ka esmu ar mieru smirdēt, ja nesāp, bet tagad gan sāp, gan smird, sasodīts! Domāju arī, ko vainot pie atgriezušajām sāpēm – divus nesen apēstos banānus jebšu fizisko slodzi kāpjot? Vilks viņu zina!
Lai tiktu plivināties gaisa vagoniņā, jānopērk biļete un jāgaida rindā minūtes 20. Tad var vērties uz krastu, ūdeni, kuģīšiem un celtnēm no augstprātības skatu punkta. Brauciena laiku neuzņēmu, bet, domāju, tas bija īsāks nekā rindā pavadītais. Toties Lietvārds tika rādīts arī Debesu Augstumos.
Nolaižoties otrā pusē, mazliet paklīstu gar ūdens malu un tad dodos uz Jagalchi tirgu. Staigāju pa to un saprotu, ka ir ļoti dīvaini klīst pa tirgu brīdī, kad saproti, ka neko no tajā esošā nevari iegādāties. Tirgus gan jau vācas nost, tāpēc arī es, izmetusi pa to mazu lociņu, dodos māju virzienā.
Esmu šodien iecerējusi nopirkt kādu apģērba gabalu, kas noderētu rītdien, lai dotos vakariņās (esošās drēbes ir diezgan netīras (maigi izsakoties)). Nez kāpēc esmu iedomājusies kleitu, un pie sevis nosaku, ka būtu par to gatava maksāt ne vairāk kā par vilciena biļeti. Un, lai tā būtu haki krāsā. Burtiski pēc dažām minūtēm ieraugu apģērba gabalu haki krāsā, kas maksā dažus centus mazāk nekā biļete. Tās gan ir bikses, nevis kleita un izskatās, ka ir drusku par mazu. Neuzmērīsi – neuzzināsi! Ieeju pielaikošanas kabīnē, pieteikusi pārdevējai, lai meklē vienu izmēru lielākas bikses. Uzvelku – der kā uzlietas! Visus savus iemīļotākos apģērbu gabalus esmu nopirkusi tieši šādi: atnācu-ieraudzīju-nopirku! Tātad manējās!
Prieku par foršo dienu un smukajām biksēm slāpē atkal sāpošais vēders. Eju garām lielveikala tipa iestādei. Labi, ir sestdienas vakars un jau iepriekš draudēju – ja nekas nelīdzēs, ķeršos pie “smagās artilērijas”. Atkal pie sevis nodomāju – gribētos tādu viskija izmēru, kas mazāks par puslitru, bet lielāks par 200 ml. Kopā ar kolas dziedinošo spēku vajadzētu būt ok. Šeku, reku – viens no retajiem viskijveidīgajagiem dzērieniem plauktā stāv padārgs 350 ml viskijs. Padārgs, tātad (cerams) nav galīgi slikts. Coca-cola vispār ar atlaidi maksā kapeikas. Iemetu grozā vēl rīsu putru uzkodām un braucu uz hosteli atpūsties.
Tur atkal pārņem apokalipses (nekad iedzērusi nemāku šo vārdu izrunāt) sajūta – neviena nav! Man par lielu prieku, manā istabā visas gultas ir saklātas, ir cerība, ka šonakt gulēšu viena. To ceru ne vien sevis pēc. Man negribētos, lai istabas biedrene, ilgi ostīdama gaisu, nevarētu saprast, kas te tā smird – ne gluži pēc pretblakšu aerosola, ne gluži pēc veļas mīkstinātāja.. Es nezinu, vai man pietiku drosmes atzīties.
