Kādreiz Jūrmalā bija tāds diezgan slavens nakts klubs, saucās “Nakts pilsoņi”, kur arī mēs bijām ieguvuši pilsonību, tāda bija sajūta pēc uzturēšanās biežuma. Kad tas nodega, daļa publikas pārcēlās uz daudz necilāko iestādījumu pie Jaundubultu stacijas, kam bija nosaukums “Big Bam Boo” (par pareizrakstību negalvoju). Tad nu ieraugot kartē, ka šajā salā arī ir līdzīgs iestādījums, nolēmu to apmeklēt pašu pirmo.
Atšķirībā no Jūrmalas vietas, šeit tiešām ir bambusi. Lieli un daudz. Pie ieejas šķiros no 4000 vonām (2,87 eur) un dodos klaiņot pa bambusu mežu. Sieviete pie kases vēl nosaka būt uzmanīgai, jo esot bijis “rain”. Staigāju pa rūpīgi izklātajiem paklājiem, kas tikai vietām izpaliek – tad drusku jāpaiet pa cietu zemi. Prātā nāk pavasara pastaiga gar Līču-Laņģu klintīm, kur ar Spānijas Ivetu gandrīz viena otru aiz ausīm vilkām no dubļiem ārā, tāpēc šejienes slidenums man šķiet diezgan nenopietns.
Bambusi ir skaisti, to stumbri veido austrumnieciskas gleznas – priecājos un fotografēju. Un no šejienes sūtu arī lielu bambusu pušķi un paldies uz Zemgales laukiem Ilgai Ķipsnei, kas mani dikti lutina gan dzīvē, gan attālināti.
Bambusu kalna galā paveras brīnišķīgs skats uz apkārtnes ūdeņiem, pa kuriem šiverē kuģīši. Tepat arī iet meža ceļš ar ķiršiem – šajā apvidū tie visi ir saplaukuši! Vienīgais, kas mazliet bojā idilli ir lietus, kuram šodien pienācās būt no pieciem. Pat vēders, no rīta uzņēmis vien sauju rīsu, jūtas tīri labi.
Visu apskatījusi, šļūcu atpakaļ uz autobusa pieturu un sēžos transportā, kas mani aizved atpakaļ uz centru. Pa ceļam vērojami sirdi plosoši skati, kurus man neizdodas normāli nobildēt, jo autobuss ļoti kratās, bet skaistuma nojausmai vajadzētu būt.
Centrā meklēju nākamo autobusu, jo otra iecerētā apskates vieta atrodas salai diametrāli pretējā pusē. Vēders, diemžēl, atkal neprotas, tad nu eju iekšā aptiekā, lai nevis bildētu (to, protams, arī izdarīju), bet gan meklētu palīdzību. Gados jaunā aptiekāre nedaudz runā angliski un iesaka kaut kādu pastas veida līdzekli dienu palietot pirms ēšanas un mazas tabļetkas (ot žadnosti) dažas dienas pēc ēšanas. Ieņemu vienu paciņu uzreiz aiz aptiekas durvīm (pretīga), apēdu divus banānus un noriju tableti – skatīsimies, kas būs.
Atkal gaidu autobusu tik ilgi, ka sāku šaubīties par tā eksistenci. Kad jau esmu gatava par to jautāt kādam līdzcilvēkam, ieraugu tablo, ka šis būšot klāt pēc 10 minūtēm. Nu labi. Klāt viņš ir, un varu stundu skatīties uz ziedošo salu caur autobusa logu.
Izkāpjot galamērķī, vējš gandrīz aizpūš galvu. Nu, pareizi, šī vieta saucas “Windy hill”. Zemāk pie jūras redzamas arī vējdzirnavas, tām droši vien darba nav trūcis. Kamēr blenžu uz vējdzirnavām, mani uzrunā kāda sieviete. Man paiet vairākas sekundes, kamēr pielec, ka tā taču ir mana roommate. Cilvēks satinies lakatā un šallē, ej nu uzreiz atpazīsti. Priecājos viņu redzēt un uzreiz arī lūdzu palīdzību, lai noskaidrotu, cikos no šīs pieturas iet autobuss atpakaļ. Izrādās, pēc 40 minūtēm un pēc 2 stundām un 30 minūtēm. Ok, tātad man ir 40 minūtes laika.
Esmu lasījusi internetā, ka skats otrpus vējdzirnavām esot iespaidīgāks, tad nu eju to skatīties. Okeāna malā stāv plēkšņains akmens klucis, uz kura var nonākt pa pastaigu taku. Aizeju līdz klintij, paejos pa to un sabildēju skatus uz visām pusēm. Arī šeit nav pārāk mīlīgi, tāpēc priecājos laikus atgriezties autobusa pieturā ar silto soliņu. Istabas biedrene arī ir tur, varam aprunāties ar googles starpniecību. Vispirms noskaidroju, ka viņa arī dodas atpakaļ uz mūsu naktsmājām. Sieviete vēlas zināt, vai esmu nogaršojusi maltīti mūsu naktsmāju restorānā, kurā esot izcils ēdiens. Tā nu man jāpastāsta, ka esmu uz rīsu diētas, jo man sāp vēders. Pārmijam vēl dažas frāzes, kad jau klāt ir autobuss.
Kā jau biju paredzējusi, kaut kad pa vidu ceļabiedrene aicina mani izkāpt, šeit mums būs jāpārsēžas uz citu autobusu. Viņa aiziet pie ielu pārdevējas, nopērk divus bubļikus (vienu, protams, man – nu kā tu neēdīsi) un paziņo, ka mūsu autobuss būs pēc 40 minūtēm. Nu, labi, jāgaida. Turpat blakus stāv taksis un man ienāk prātā doma – varētu piedāvāt to paņemt uz pusēm, tas nemaz nebūtu tik dārgi. Bet neko nesaku, jo ko nu es zinu par ceļabiedrenes ticību takšiem un finansiālo situāciju. Sēžu pieturā un vēroju, ka atkal sāk pilināt.
Beigās istabas biedrene pati iet runāties ar taksistu, un, vienojusies par darījumu, māj, lai sēžos iekšā. Tā nu mūs kungs gados ar rozā rozi uz paneļa minūtēs desmit aizvizina līdz māju ielai. Paskatos, cik tiek samaksāts un, kad esam izkāpušas, dodu roommate pusi no summas. Tad sieviete, kurai esot cienījams vecums (67) un muguras sāpes, sāk dejas solī mukt no manis, palecoties un saucot: “no, no, Korea!”. Saprotu, ka tā ir īpašā korejiešu viesmīlības deja.
Drīz esam nonākušas mājās, kur saimniecei nekavējoties tiek paziņots, ka man sāp vēders. Saimniece saviebj seju tā, it kā viņai tas vēders sāpētu. Eju uz virtuvi uzsildīt savu rīsu paciņu. Tur priekšā vakardienas japānis, kuram arī nākas paskaidrot, kāpēc ieturos mūka manierē. Tad atceros, ka pirms ēšanas bija kuņģis ar negaršīgo pastu jāiesmērē, un atnesu uz virtuvi zāles. Saimniece un istabas biedrene abas uz tām skatās ar neslēptām aizdomām. Japānis arī atnes kaut kādu savu pudelīti ar bumbiņām, pret kurām roommate izturas daudz atzinīgāk. Viņš man piešķir 9 bumbiņas – vienas dienas devu, tās es mēģināšu rīt, ja esošā terapija nedos rezultātus. Pēc brīža saimniece atgriežas ar tējas trumuli un ielej man divas krūzītes ar korejiešu tēju šādiem gadījumiem. Pateicos visiem par rūpēm un palīdzību, un gremoju lēnām savu rīsu maltīti.
Japānis arī izrādās liels ceļotājs – 40 dienas nodzīvojies pa Taivānu, šobrīd apceļo Dienvidkoreju. Eiropu viņš apceļojis pirms trīsdesmit gadiem, bijis arī Ziemeļ un Dienvidamerikā, kopskaitā 77 valstīs. Visvairāk viņš ceļojis pa Āziju, kas ir tuvāk mājām, daudzās valstīs atgriežoties regulāri. Viņaprāt cilvēki mainoties uz slikto pusi. Kā tas izpaužas, gribu zināt. Nu, viņi krāpjas, mānās, saka japānis. Vienīgā valsts, kur cilvēki neesot mainījušies ne par matu, esot Mjanma (Birma). Baltijas valstīs viņš vēl nav bijis, protams, uzaicinu ciemos un iedodu kontaktus. Pabeigusi ieturēties, paņemu abas krūzītes ar korejiešu tēju, kā arī alus kausu ar ingvera-citrona tēju, un dodos uz istabiņu rakstīt un ārstēties.
