Dienvidkoreja, Namwon – Jinju – Geoje: ceļa diena ar pieturu pilī

Spriežot pēc peļķēm, lietus ir lijis visu nakti. Tas nav stājies arī no rīta, kad, paķērusi savu kafiju padusē, cilpoju uz koptelpu brokastīs. Šeit tās var pasūtīt par papildu samaksu. Vakar to nedarīju, jo samērā agri devos prom, bet šodien gan nogaršošu, jo mans autobuss ir vien 10:30. Mājā jūtama zivju smarža un domāju: kaut tik nebūtu zivju zupa brokastīs – to gan negribētos. Realitāte ir cita – uz galda stāv ierastie kimči trauciņi un bumba. Pagaršoju – wow, tā nu gan ir lieliska. Šeit arī piedalās zivs, bet garšo patiešām labi. Tad Suī mamma atnes vēl lielu kūpošu nūdeļu zupas bļodu. Olalalā, tik ko par to teiks vēders?

Drīz iedodas arī Suī un pastāsta, ka bumbā ietverts tuncis, vārīti rīsi un sezama sēklas. Gatavā bumba tiek apviļāta sasmalcinātās jūras zāļu lapās un maltīte gatava! Recepšu štelle, kas ir viens no dienas pasūtījumiem, man sarunāta ar Sunmee Seulā, bet šo vienkāršo triku es nolemju atkārtot kādu dienu mājās.

Ieturējusies, eju sakrāmēt somu un tad dodos uz mašīnu – Suī ir piedāvājusi mani aizvest. Ņemot vērā, ka man šoreiz nav līdzi nekāds pretlietus apģērbs (ļoti neapdomīgi, zinu), neatsakos. Autoostā sažmiedzu Suī, uzaicinu ciemos uz Latviju, un eju pirkt autobusa biļeti līdz Jinju pilsētai, kas ir pa ceļam uz šodienas galamērķi Geoje.

Drīz jau sēžu gandrīz tukšā autobusā un pa lietaino Koreju divas stundas kratos uz Jinju. Pa ceļam esošajās pilsētiņās autobuss apstājas, kāds pasažieris iekāpj, kāds izkāpj. Pusdienlaikā esam klāt. Autobusu terminālis atrodas tur, kur tam pēc kartes jābūt, un tas nozīmē, ka centrālais pilsētas apskates objekts – pils – atrodas desmit minūšu gājiena attālumā. Lietus ir pieklājīgi piestājis un varu doties izlocīt kājas.

Pie ieejas jāšķiras no šādās vietās ierastas ieejas maksas – 2000 vonām (1,44 eur) – tad var doties klīst pa plašo pils teritoriju, kurā ietilpst arī neliels nacionālais muzejs. Lai gan man nav ne laika, ne īpašas vēlēšanas šodien pētīt muzeju, uz mazu brītiņu tomēr iegriežos tajā. Tajā pamatā ir stāsts par seniem kariem, bet par tiem es šobrīd negribu lasīt – vispār negribas lasīt par karu, kaut arī pirms vairākiem simtiem gadu notikušu. Pietiek jau ar šodienu un ziņām.

Diezgan raitā solī izskrējusi teritoriju, dodos atpakaļ uz autoostu, lai paspētu uz tuvāko autobusu uz Geoje. Tā kā nemāku to pareizi izrunāt, tad sanāk drusku ilgāk pakrāmēties ar biļetes iegādi, bet līdz autobusa atiešanai pie tās tieku. Šis autobuss ir liels un smalks, arī cilvēku te ir vairāk. Šajā braucienā var just, ka esam nonākuši mazliet siltākā vietā, jo balto ziedu koncentrācija apkārtnes pakalnos ir jūtami pieaugusi. Lai arī skati ir skaisti un miglaini, mani savā miglā pārņem miegs un mazliet nosnaužos.

Geoje (Godže?) sagaida pielijusi, bet silta. Pirms meklēt ceļu uz šīs nakts palikšanas vietu, paejos gabaliņu atpakaļ līdz ielai, pa kuru braucām ar autobusu. Šeit ir uzziedējuši pat lielie ķirši. Izskatās skaisti, vienīgi gaismas šodien galīgi nav. Un arī vēders diemžēl turpina sāpēt, kas diezgan būtiski pabojā pievakares pastaigu.

Labi, ieeju veikalā un nopērku produktu arsenālu, kurus ēdīšu tuvākajās dienās – citronus un ingveru tējai, jogurtu bez piedevām (litrīga pudele virs 4 eiro, ibio rio), banānus un vārītus rīsus. Līdz Seulai vajadzētu dabūt vēderu kārtībā, lai var arī kulināri atvadīties no Korejas kā pienākas.

Tad gan iemetu kartē mājvietas lokāciju un skatos, ar kādu transportu līdz tai var aizbraukt. Kā piemērotākais tiek ieteikts 130. autobuss, arī pietura ir netālu. Apsēžos uz apsildāmā soliņa un gaidu. Un gaidu, gaidu, gaidu. Pieturā nav nekāda saraksta, lai spriestu, vai šāds autobuss te vispār kursē un, ja jā, tad kad šis plāno ierasties. Blakussēdētāji mainās, es tik sēžu un topu manāmi nemierīgāka. Ar mani sāk pļāpāt blakussēdošs onkulis, bet arī viņam nav ziņu par manu autobusu. Toties viņš zina, ka Latvija bijusi padomju savienībā, nu sen vairs nav, “but I think Russia is a big trouble today”. Apliecinu, ka tā ir un ne tikai today. Kad arī onkulis aizbrauc, es vairs nevaru izturēt un ceļos kājās. Iešu uz priekšu, cik varēšu un, ja nevarēšu, ņemšu taksi! Nosoļoju divas pieturas. O, šī pietura ir modernāka, tai par ir tablo, kas rāda tuvākos autobusus. Tavu brīnumu, 130. autobuss tomēr eksistē un būs pēc 10 minūtēm. Labi, pagaidīšu vēl. Tas tiešām pienāk un aizvizina mani līdz jocīgai vietai pilsētas nomalē. Pie apvāršņa redzamas daudzdzīvokļu ēkas, bet priekšā mazdārziņi, kuros rušinās kāda sieva, rej suns un gailis laiž vaļā savu dziesmu.

Paejos atlikušos metru simtus, un esmu nelielas vienstāvu mājiņu apbūves priekšā. Sākumā ietrāpu vienā, kas izskatās pēc restorāna, tad jau nāk saimniece un ved rādīt istabu citā namiņā. Tur jau priekšā dzīvo kāda korejiešu dāma labākajos gados – ne viņa, ne saimniece, nerunā ne vārda angliski. Šoreiz google translate darbojas tīri labi – samaksāju par divām naktīm, uzzinu, kur var uzvārīt ūdeni tējai. Blakus mājiņas virtuvītē ir smaidīgs kungs no Japānas, viņš nedaudz runā angliski un var man palīdzēt ar pārējām saimnieciskajām lietām.

Uztaisu tēju, atkorķēju jogurtu un dodos rakstīt. Viss jau būtu labi, bet istabiņā tik stipri pēc kaut kā smaržo, ka jāver vaļā logs. Vakars sāk tumst un kļūst auksti. Nē, labāk, lai ir auksti, bet šitā smarža jādabū ārā līdz naktij, nevarēs pagulēt. Tā nu šī drusku jocīgā diena ir teju galā. Tā, tikko atnāca istabas biedrene un ieslēdza sildītāju, izrādās te tāds ir. Tas labi.