“Kā, Tu neesi bijusi mazajā Odongdo salā?”, vakar vakarā man prasīja izbrīnīts viesnīcas darbinieks. Nē, kā tur var nokļūt? Tā ir tepat netālu – var aiziet kājām. Kad jau tāda tā lieta, būs vien jāaiziet. Tad nu no rīta ceļos pēc 7, velku bikses un dodos salu lūkoties. Tas jāpaspēj izdarīt līdz 11, kad hostelī ir izrakstīšanās laiks un labāk vēl ātrāk, lai es paspētu uz vilcienu, kurš atiet 11:20.
Rīts ir apmācies un drūms, arī mans noskaņojums nav no spožajiem. Cerot, ka nekas nesāks nākt no gaisa, uzlieku navigācijā salas nosaukumu un sāku čāpot. Pilsētā vēl ir aizvējš, bet, kad tieku uz tilta, kas ved uz salu, vējš pūš kārtīgi. Nonākot Odongdo salā, gājiens atkal top mierīgāks. Salai var apiet riņķī, ko arī daru. Es nezinu, ko nozīmē salas nosaukums, bet, ja man būtu tāds jāizdomā, šī būtu Kamēliju sala. Brīnumainie kokkrūmi ir visur un ziediem klāta ir gan to lapotne, gan zeme zem tiem.
Salas galā ir balta bāka, izskatās, ka tajā var izkāpt. Nu nē, tik daudz laika man nav, piedodiet. Bet, ejot gar sētas durvīm, pamanu uzrakstu “lifts” – nu tā ir pavisam cita lieta! Šeit neviena nav, apmeklētājs pats var brīvi spiest pogas un tikt uz skatu platformu. No turienes var redzēt no augšas ne vien zaļo salu, bet arī jūru, kuras horizonts saplūst ar debesīm, veidojot vienotu miglas pasteļgleznu, kurā kā lielas dzēšgumijas mētājās kuģi.
Nobraucu lejā un turpinu pastaigu. Otrpus bākai piepeši iznirst kafejnīca kamēliju noskaņās, fonā skan liega mūzika. Eh, lai būtu viena kafija! Kolīdz esmu to pasūtījusi, liegās mūzikas vietā atskan lapu pūtēja troksnis, ko nu padarīsi. Vieta un kafija mani uzmundrina, aizpūšot slikto noskaņojumu kā pērnās lapas. Ejot prom vēl uzteicu kundzes gados, kas par odu šai vietai ietērpušās sarkanās drēbēs – kopā ar kamēlijām izskatās lieliski!
Kafiju es dzeru ne kurā katrā vietā, jo zinu, ka pēc neilga laika prasīsies cits process. Bet uz šīs salas par to nav jāuztraucas – es saskaitīju pa ceļam 7 tualetes ēkas (un sala ir diezgan maza). Esmu ļoti priecīga, ka šurp atnācu – vēl nav 10 no rīta, noieti 10 000 soļi un tik daudz skaistuma redzēts. Paldies viesnīcas puisim!
Tad gan naskā solī dodos atpakaļ uz viesnīcu, ieeju dušā, sakrāmēju somu un lecu autobusā uz dzelzceļa staciju. Teorētiski varu paspēt arī kājām, bet tā kā nezinu, cik ilgi pirms vilciena atiešanas jāpērk biļete, gribu ierasties ar laika rezervi. Vispār vilcieni uz Namwon pilsētu iet diezgan bieži, bet tiem ir dažādas biļešu cenas. 11:20 iet lētais vilciens, kura biļete maksā 6500 vonas (nepilni 5 eur), gribu paspēt uz to. Jā, viss kārtībā, tieku pie biļetes un manā rīcībā vēl ir 20 minūtes, tad nu aizeju aplūkot Expo ēkas gaismā.
Vilciens līdz Namwon brauc ikurāti stundu. Bieži ceļā ir tuneļi, kuros iebraucot, ausis krīt ciet. Vietām var redzēt ainavu aiz loga – pamatā vērojamas lauksaimnieciskas izdarības, bet brīžiem kalni, brīžiem rūpniecība, brīžiem mazi ciemati un izbraucam cauri arī dažām lielākām pilsētām.
Kad vilciens apstājam Namwon stacijā, uzdodu sev jautājumu – ko es šeit daru? Bet, ja Sunmee teica, ka jābūt smuki, gan jau būs! Naktsmītne atrodas 3 km attālumā no stacijas. Sāku soļot kājām, bet vēders, kurš visu rītu bija uzvedies labi, pēc maza batoniņa apēšanas atkal buntojas. Labi, sēžos autobusā un nonāku galā dažās minūtēs. Esmu sarunājusi ar naktsmāju saimnieci, ka varēšu atstāt somu ātrāk.
Kad ierodos, mani sagaida perfektā angļu valodā runājoša meitene Suī. Papildus reģistrēšanās jautājumam, viņa man sniedz virkni ideju, ko darīt rīt – būs jāpaliek šeit vēl vienu nakti! Man tiek elektroniski atsūtīti virkne ieteikumu un atbildes uz maniem jautājumiem – vienkārši izcila komunikācija! Un arī istaba – numuriņā, kurā ir trīs gultas, šonakt būšu viena. Yes, biju uz to ļoti cerējusi, jo pēdējā laikā bija jāguļ lielā šaurībā ar citiem ļaudīm.
Nolikusi mantas, eju apēst zupu, ko iesaka Suī – tā ir vienkārša rīsu zupa, kas parasti labi līdzot situācijās, kad sastreikojies vēders. Lēnītēm strebju karsto virumu un izskatās, ka vēderam patīk.
Pēc tam eju vienkārši paklīst pa pilsētu. Aizeju uz centrālo tūristu atrakciju – Gwanghanruwon parku, kur lēnām pastaigājos starp senajām ēkām, vēroju dīķī peldošās zivis un putnus, pārīšu fotosesijas un pavasari. Šodien ir patiešām karsts, nākas meklēt ēnu, lai mierīgi pasēdētu. Kad parks apskatīts, izeju no tā un pametu acis uz otrpus upei esošo kalnu ar dažādām atrakcijām. Nē, negribu. Labāk iešu uz Suī ieteiktu kafejnīcu ar vēsturisku interjeru iedzert kafiju un apēst tradicionālu jujubes desertu. Domāts, darīts!
Labi, tagad iešu rakstīt! Stāvu pie savām durvīm un, lai arī esmu pārliecināta, ka kodu atceros pareizi, durvis neizdodas atslēgt. Rakstu Suī ziņu. Jā, viņa tūlīt atnāks. Noskaidrojam, ka neesmu izveikusi vienu mazu darbību pēc koda ievadīšanas, viss darbojas. Atvainojos Suī, ka viņu iztraucēju, bet viņa atbild, ka tas nekas – viņa esot netālu, savā darbnīcā. Tā, kāda darbnīca, saspicēju ausis. Gleznošanas, Suī ir māksliniece. Vai drīkstu apskatīt darbnīcu? Protams!
Durvis atkal tiek aizvērtas un dodamies kopā uz Suī mītni. Tur priekšā sagaida mollīgs ruds runcis, kas noāvis zābakus, atpūšas pēc grūtās pastaigas. Suī izrāda savus darbus, izstāsta savu un kaķa biogrāfiju, tad pārejam pie ceļošanas stāstiem. Beidzot esmu satikusi cilvēku, ar kuru ir tik interesanti runāties! Notērzējam līdz tumsai, tad atgriežamies viesu namā, kur Suī parāda produktus, no kuriem rīt varēšu uztaisīt brokastis un ceļamaizes. Tad prasu, vai viņa jau ir vakariņojusi. Nē, neesot.
Norunājam mirkli katra pastrādāt savā istabā un tad kopā aizdoties paēst. Suī atradusi kādu slaveni ēstūzi, kas atrodas otrā pilsētas malā, tāpēc dodamies turp ar viņas auto. Kad nosēžamies pie gadiņa, vietas saimniece kaut ko laipni paskaidro. Ko viņa teica, prasu Suī. Nu, atvainojās, ka šobrīd vairs nav palikušas tik daudz piedevas kā parasti, jo ir jau vēls (ir astoņi vakarā). Kad mūsu priekšā sāk parādīties trauciņu lērums, man nāk smiekli. Ja šis ir samazinātais sortiments, kāds tas ir pilnais?
Neraugoties uz ēdiena dažādību, šīs ir vieglas vakariņas, kurā piedalās pamatā dārzeņi, nedaudz zivs un zupa. Izskatās, ka manam vēderam patīk! Pie vakariņām turpinām darbnīcā iesāktās sarunas – šis ir pavisam lielisks vakars un vakariņas!
Aelita
Tik dāsni un saulaini – gan Korejas daba, gan cilvēki 🙂