Šis ir ne tikai jaukākais hostelis, kur Dienvidkorejā esmu palikusi, šīs ir arī lieliskas istabas biedrenes. Lieliskas viņas ir vien tāpēc, ka nekrāc. Astoņos pieslejos, ieeju dušā un, paķērusi līdzi vien maku un telefonu, dodos medīt brokastis. Hosteļa brālīgais restorāns, kurš brokastis vakar solīja kaut sešos rītā, ir ciet. Apmetu riņķīti ap kvartālu, bet arī nekas cits prātīgs vēl nav vaļā. Kad atgriežos, atvēries ir bārs iepretim hostelim, bet tajā nav nevienas dzīvas dvēseles. Pamanu kundzi gados šiverējam pie hosteļa. Pieeju pie viņas un prasu, vai te nevar dabūt kafiju. “English no”, viņa man saka. “English no, coffee yes!”, nezaudēju cerību. Viņai pielec mana vēlme, un kundze ienāk kafejnīcā un pagatavo man gardu latti. Malkoju to un pētu internetā, kurp šodien doties. Ļautiņi slavē kādu templi krietnu gabaliņu tālāk, bet kas man ko nepavizināties. Pirms tam vēl paķeru veikalā sauso makaronu paku, jo kaut kas tomēr jāapēd ir, lai var zāles iedzert. Makaroni pagadījušies ar zivju buljonu, vjek, bet kādu pusi apēdu. Pārējos domāju izmest, bet tomēr pārtika – žēl. Iemetu bļodiņu ledusskapī, pēc tam izdomās, ko ar to darīt.
Pirms došanās ceļā vēl iegriežos istabiņā, mazliet aprunājos ar istabas biedrenēm, kas ir no Singapūras. Kad izsaku šo minējumu, viņas jautā, kā es zinu. Nu, ja šeit sastopi aziātu, kurš labi runā angliski, ir liela varbūtība, ka viņš būs no Singapūras.
Autobusa pietura ir kvartāla attālumā no hosteļa, un drīz jau sēžu kamanās. Brauciens ilgst aptuveni stundu – varu vērot aiz loga zibošos ciematiņus, zvejniekus, laukus. Izkāpju galapunktā un dodos uz apskates vietu, ko sauc Hyangiram Hermitage – tā esot ceturtā labākā vieta Korejā, kur lūgties (nez kā šie to mēra). Biju jau lasījusi, ka, lai tiktu lūgties, iepriekš būs krietni jāpakāpj. To var sajust jau nogriežoties uz ieliņu, kas ved uz tempļa pusi – tā ir ļoti stāva. Ieliņas malā iekārtojušies visādu uzkodu tirgotāji, visbiežāk tiek piedāvāts kimči. Ieliņa aizved līdz biļešu kasei, kur jāšķiras no 2500 vonām jeb 1,80 eur, tad var sākt kāpt augšup pa kāpnēm. Man pēdējās dienās sāp vēders, laikam šim beidzot ir apriebusies eksotiskā virtuve, attiecīgi kāpiens ir “jautrs” ne vien dēļ plaušām, bet arī vēdergraizēm. Šķiet, biežāk pūšos uz soliņiem nekā eju. Bet visam reiz pienāk gals, arī kāpnēm.
Galā ir laukumiņš, kur cilvēki kaut ko raksta uz zelta lapām un tad karina tās apkārtnes kokos, uz sētiņas vai kādā citā vietā. Ideāli, tas ir tieši tas, ko man šodien vajag! Pieeju pie kases un iegādājos divas vēlmju lapiņas – vienu Spānijas Ivetai, otru Itālijas(?) Daigai. Uzrakstu katrai lapiņas otrā pusē vēlējumu latviski un pievienoju pārējām. Lai top!
Vēl jāizlien cauri dažām klinšu ejām un jāpievar mazākas kāpnītes, kad arī budistu templis ir sasniegts. Tie šeit ir veseli trīs, izstaigāju visus, bet šodien nav sajūta, ka man tajos jāuzkavējas. Zeltītās lapiņas ir arī šeit, un akmens rupucīši tikuši pie glaunām kaklarotām. Viena no taciņām ved kalnup uz vairākiem mērķiem, tostarp vietu, kur mūki nākot kontemplēt. Pēc brīža nonāku klinšu aizvējā, saules pielietā laukumā un man ir skaidrs, ka šī ir tā mūku pasēdēšanas vieta. Viens soliņš mani burtiski velk pie sevis. Tad nu piesēžu un vēlreiz domās pakavējos pie Daigas, Ivetas, citiem man tuvajiem cilvēkiem. Te ir tāds vieglums gaisā!
Vēl mazliet paklīdusi pa tempļu labirintiem, dodos lejup. Esmu ļoti priecīga, ka izvēlējos apmeklēt tieši šo vietu (no visiem aspektiem). Pa drusciņai dzerot ūdeni, arī vēders ir maķenīt nomierinājies. Nokāpju pa stāvu ielu lejup, pa ceļam cienājoties ar dažiem piedāvātajiem paraudziņiem (tas pusdienu vietā), ievērtēju šejienes medus spiedi un medus cenu (60 000 vonas jeb vairāk nekā 40 eur par puslitra burciņu – tas gan bez salīdzināšanas un kaulēšanās). Man šķiet, ka Latvijai arī šeit varētu būt eksporta potenciāls! Pasūtu vēl līdzņemšanai ārstniecības augu tēju, līdzīgu tai, ko ar Sunmee dzērām Suwonā – ceru, ka vēderam tā patiks.
Nokāpju lejā brīdī, kad piebrauc autobuss. Šoferis gan rāda, ka pagaidām iekšā nevar kāpt – viņam ir atpūtas pauze. Šis iztīra zobus un pēc tam uzpīpē – nu pilnīgi neloģiska lietu secība manā skatījumā. Es tikmēr malkoju tēju, kas, jāatzīst, šoreiz garšo diezgan riebīgi, bet turos un izdzeru gandrīz visu.
Tiekot autobusā, pētu karti un domāju, ko lai vēl šodien labu pasāk. Viena no atrakcijām šeit ir vizināšanās ar gaisa vagoniņu, galapunkts ir Dolson parkā, kas arī skaitās apskates vērts objekts. Kamēr izvērtēju citas iespējas, pamanu, ka jau braucam kalnam garām – pasažieru ir maz, un atceļš ir uz pusi īsāks nekā turpceļš. Labi, tad mēģināšu īstenot otru ideju. No rīta hostelī pieejamā bukletā redzēju kalnu, kurā zied rododendri (viņi tos sauc par acālijām, ej nu sazin, kā ir pareizi, manā skatījumā tie ir savvaļas rododendri). Nodomāju, ka vēl ir pārāk agrs tiem, bet tad pa ceļam manīju šur tur kalnos pazibam violetos pleķīšus. Varbūt tomēr šie jau zied?
Pārsēžos no viena autobusa citā, un nu jau traucos pretējā virzienā. Braucu un pie sevis domāju – nu kurš brauc vēlā pēcpusdienā, neēdis un ar viegli sāpošu vēderu, nezināmā virzienā uz kalniem, meklēt rododendrus, kas kaut kur varbūt zied? Es.
Vaktēju ar vienu aci pieturu, kurā jāizkāpj, un ar otru kalnu grēdu blakus ceļam. Kurš būs mans kalns? Īsi pirms izkāpšanas pamanu kalna nogāzē violetu nokrāsu. Vai man rādās, vai tie tiešām ir viņi? Kalns ir tālu un saprast nav viegli, bet izskatās, ka rododendri būs! Vēl tikai līdz tiem jānokļūst.
Kartē atzīmētas vairākas takas, eju pa to, kuru navigācija atzīst par īsāko. Man garām paiet divi seniori, o, tātad laikam eju pareizi. Sākumā ceļš iet pa apdzīvotu vietu, tad apstrādātiem laukiem, līdz visbeidzot ieved mežā. Jā, jau šeit starp kokiem redzami daži uzplaukuši violetie krūmeļi. Taka ir stāva un man iet ļoti lēni. Brīžiem uznāk dusmas par nevarēšanu, tad kāpju, kamēr varu, tad saprotu, ka tas bija muļķīgi, un cīnos pēc elpas. Beigās atrodu ritmu – noeju 30 soļus un pauzēju. Stāvākās vietās mazāk, lēzenākās vairāk. Esmu jau nocīnījusies vairāk nekā stundu, kad, deviņi pērkoni, pamanu kalna sānā aptuveni manā līmenī aizbraucam automašīnu. Labi, tātad te var arī piebraukt. Nu neko. Turpinu kāpienu un vēl pēc pusstundas iznāku nelielā stāvlaukumā, kur pat ir neliels ēstūzis. Un kalns! Nosēts no vienas vietas ar violetiem ziediem! Visas mokas aizmirstas un stāvu, izbrīnā raugoties violetajā pasakā. Tajā var arī uzkāpt, tas nu gan ir jādara!
Šoreiz kāpju lēnām ne vien tāpēc, ka nevaru ātri, bet arī tāpēc, ka ir jābildē, jābildē, jābildē. Zinu, ka šovakar būs bilžu rekords, nu bet kā var nebildēt?! Kad esmu tikusi augšā violetajā nogāzē, saprotu, ka tas bija tikai sākums – trepes uz skatu laukumu turpinās vēl tālu augšup. Neko darīt, jākāpj! Pūšu, bildēju, kāpju! Vēl pusstunda un esmu pašā augšā. Brīdī, kad mans skatiens var saredzēt skatu laukumu, pamanu tajā kaut ko lielu un melnu. Es nepaspēju nobīties, vien nodomāju, kur te tāds liels suns gadījies. “Suns” žigli pārlec pāri margām un pazūd. Tad man arī pielec – tas nav suns, tā ir kalnu kaza! Bija atnākusi pavēties saulrietā, bet es šo iztraucēju. Nu, piedod.
Iesākumā izskatos uz visām pusēm – ciemats, no kura atnācu, ir tik tālu lejā! Tad nosēžos uz klints malas, brīdi izbaudu skatu un tad ierunāju vienu audio sveicienu. Tad gan vairs nedrīkst kavēties. Pulkstenis tuvojas sešiem vakarā un manā rīcībā ir viena gaismas stunda. Biju domājusi kāpt lejā pa otru kalna pusi, bet tagad atsakos no šīs domas, jo ir pārāk vēls. Pret kalniem man ir reāls respekts, pret tumsu arī, nemaz nerunājot par abu kombināciju. Rāpjos pa trepēm lejup un redzu, ka tagad viss kalns ir manējais (nu un kazu). Stāvlaukums ir tukšs, arī ēstūzis aizvēries. Nonākot nogāzes lejā, vēlreiz nobildēju kopskatu. Viss joprojām ir brīnišķīgi, bet korejiešiem ir viens niķis – viņi dabā regulāri piesien kaut kādus neglītus banerus, tādējādi manāmi apgrūtinot iespēju vietu skaisti nofotografēt.
Nu tā, tagad tikai jādodas pa pazīstamo taku lejup. Tas arī neiet ātri, jo stāvumā kājas slīd uz sīkajiem akmentiņiem. Takas malās lapās čabinās kaut kādi mazi iemītnieki, bet iepazīties nenāk. Noslēgumā sasveicinos ar darbīgu dzeni, tad gan esmu atgriezusies ciematā. Skatoties uz kalna smaili, nudien neticas, ka vēl pirms pusstundas ar asti biju tur augšā.
Autobuss ir klāt pēc piecām minūtēm un, iekāpju tajā līdz ar krēslu. Perfect timing! 😊 Arī šis autobuss, kā izrādās, iet gandrīz līdz manam hostelim. Pirms ķeros pie bilžu-rakstu darbiem, uzsildu rīta brokastu pārpalikumus, kas tagad, jāatzīst, garšo krietni labāk. Jā, šodien ir bilžu rekords, teju 700 fotogrāfijas. Lielākā daļa nonāk miskastē, datora atmiņā tiek atstātas par normālām atzītās, no kurām top izlase, kuru redzat jūs. Vēl cita izlase top Instagramam. Nu lūk, tā arī vakars paiet. Nesen atgriezās arī istabas biedrenes un pacienāja mani ar kaut kādu slavenu pončiku, cerams, ka vēders par to nebūs pārāk sašutis.
