Nu kas man lika vakar piesaukt to krākšanu?! Īsi pēc desmitiem, kad jau abas ar jauno korejieti bijām sākušas iemigšanas procesu, ieradās trešā iemītniece. Viņa klusi iekārtojās un arī likās uz auss. Nakts sākumā man izdevās iemigt, bet tad kādā brīdī korejiete sāka krākt. Viņa to darīja ar tādu pašu uzcītību kā korejieši mācās – skaļi, daudzveidīgi un no visas sirds.
Ieskatos pulkstenī – ir viens naktī. Atrodu ausu aizbāžņus, kas izrādās visai nelietderīgi. Aizeju uz labierīcībām, pat necenšoties uzvesties pārāk klusu. Nekas nelīdz. Man šķita, ka skaļāk krākt vairs nav iespējams, kad ap 2 naktī tas notiek. Pēc skaņām dzirdu, ka arī otra meitene neguļ. Es labi apzinos, ka cilvēks pats nevar ietekmēt savu krākšanu, bet man gribas iet pie meitenes, viņu purināt un teikt – pagulēji pusi nakts, tagad maināmies. Vienā brīdī pieceļos sēdus gultā un prasu otrai bezmiega māsai, vai tas būtu cilvēktiesību pārkāpums pamodināt istabas biedreni. Viņa domā, ka palūgt viņai nomainīt ķermeņa pozīciju būtu visnotaļ atbalstāms pasākums. Es tomēr nevaru saņemties. Beigās otra meitene, kas guļ krācējai tuvāk, viņu viegli papurina un saka: “Piedod, bet tu mazliet krāc (yeah, right), vai tu neiebilstu pagriezties uz sāniem? Meitene nomurmina “sorry”, pagriežas un sāniem un… istabā iestājas tāds klusums, ka var dzirdēt matu nokrītam. Gandrīz vai kaut kā pietrūkst. Pa miegam dzirdu, ka pēc brīža atsākas maigāka krākšana, bet tas vairs nav nekas briesmīgs.
No rīta saimniece gaida ciemiņus brokastīs, es ierodos pirmā. Viņiem ir tikai šķīstošā kafija, varu beidzot palietot savus krājumus – jau šķita, ka esmu tos lieki līdzi ņēmusi. Brokastīs ir tostermaizītes, starp kurām dzīvo ola, salātlapa, mērce un… šķēlītēs sagriezts hanrabongs un ābols. Garšo neparasti, bet neslikti! Saimniece pļāpā ar mani un vienlaicīgi priecājas par jaunumiem viņas puķu pasaulē: “O, skaties, šī jaunā lapa šodien jau paaugusies lielāka. Un, šī, nevar būt, šai puķei ir četri jauni dzinumi!”
Vēl neesmu izdomājusi, ko tieši šodien darīšu, bet ir doma beidzot pamest Čedžu salu. Te paliek tik daudz neredzēta, bet neko darīt. Ja palikšu šeit vēl ilgāk, neko neredzēšu no pārējās Korejas. Domu par Japānu, kas figurēja sākotnējās iecerēs, sen esmu atmetusi.
Ar naktsmāju saimnieces palīdzību esmu noskaidrojusi, ka prāmis uz Yeosu, kur vēlos nonākt, iet 15:30. Tas nozīmē, ka līdz tam man vēl ir laiks kaut ko pa ceļam apskatīt. Esmu atzīmējusi savā vēlmju sarakstā haenyeo muzeju, īsti nesaprotot, kas tas ir. Bet muzejs ir pa ceļam, kāpēc nepiestāt. Īsi pirms desmitiem esmu pie muzeja ieejas, tas jau ir vaļā. Šķiros no simboliskas ieejas maksas nepilna eiro apmērā, nolieku somu glabātuvē un eju uzzināt, kas ir haenyeo.
Šo vārdu nes sievietes, kas dodas jūrā nirt “freediving” tehnikā, lai vāktu jūras zāles, jūras veltes, medītu zivis. Viņas ir tērpušās nirējas tērpā, kas vēsturē bija gluži pieticīgs kokvilnas peldkostīms, bet mūsdienās ir hidrotērps. Katrai līdzi ir šai nodarbei atbilstošs inventārs. Tas sastāv no bojas, kurai piestiprināts tīkls – tajā tiek likts savāktais. Katrā dziļumā var vākt savus labumus, haenyeo var ienirt pat 30 metru dziļumā. Viņas ir iemācījušās aizturēt elpu pat ilgāk nekā 3 minūtes. Tā nu nirēja ienirst attiecīgajā dziļumā, savāc ko derīgu, uznirst augšā, iemet labumu tīklā, ieelpo gaisu un nirst atkal. Kādreiz viena niršanas sesija ilgusi 30 – 60 minūtes, ar tagadējiem tērpiem process var ilgt 3 līdz 6 stundas.
Šai darbā senāk meitenes sāka strādāt pat 13 gadu vecumā un trenēties, protams, vēl agrāk. Arī nirēja Yi Nam-suk, kuras darba artefakti izstādīti muzejā, sāka nirt 13 gados un nira līdz pat 80 gadu vecumam. Haenyeo gatavojas niršanas sesijām kopā, nodod cita citai zināšanas un arī jūrā dodas kopā, tādējādi pieskatot cita citu. Darbs jūrā ir bīstams, tāpēc katras sezonas sākumā tiek veltītas dāvanas un rīkota ceremonija jūras pūķim, lai izpelnītos viņa labvēlību – drošību un labu ražu. Līdzīgi kā tiek noteikta medību sezona, arī haenyeo var vākt jūras labumus noteiktos laikos, lai neapdraudētu sugu atjaunošanos. Jūras ekosistēmai tāpat neklājas spoži, jo ūdens temperatūra kļūst siltāka, apdraudot noteiktu sugu eksistenci. Izeju no muzeja patiesi aizkustināta par uzzināto.
Sēžos autobusā un turpinu ceļu ostas virzienā. Man pietiek laiks vienai pauzei un domāju, kur izkāpt. Sakumā biju iecerējusi apstāties pludmalē, kur dzīvo viens slēpnis, bet izlasu, ka pēdējie meklētāji nav to atraduši, un nolemju, ka nekāpšu. Pa ceļam vēl ir arī iespaidīgā Manjang ala, bet uz pazemi šodien prāts nevelk. Beigās nolemju izkāpt Hamdeok pludmalē, kas tiek raksturota kā viena no skaistākajām salā.
Izkāpjot no autobusa, sākumā paejos uz vienu pludmales pusi, lai nobildētu molu, kas iestiepjas jūrā. Ūdens ir zili zaļš, piekrastē aug palmas – viss kā skaistai pludmalei pienākas. Sāku soļot mola virzienā, un pēkšņi neticu savām acīm – redzu, ka pa to uz ūdens pusi iet bariņš haenyeo. Pielieku soli, gribu redzēt šīs sievietes tuvāk. Kamēr aizeju pa molu līdz galam, viņas jau ir aizpeldējušas gabaliņu tālāk un sākušas strādāt. Zilajā ūdenī netālu cita no citas peld oranžās bojas, pie katras no tām var vērot brīžam parādāmies nirējas galvu, brīžam pazibam dzeltenas, oranžas vai zilas pleznas, viņām ienirstot dzelmē. Starp piekrastes vulkāniskajiem akmens bluķiem ir iestutēts koka galds, uz kura ēsti var piesēst. Lobu hanrabongus, vēroju haenyeo un domāju, ka šis ir tāds skaists noslēgums Čedžu salas apmeklējumam.
Laimīga par redzēto, dodos uz autobusus. Nu ir klāt pusdienlaiks un, sarēķinot līdz kuģim atlikušo laiku, nospriežu, ka ātras pusdienas man sanāktu. Tieši blakus pieturai gozējas ēstuve ar lieliem katliem, tur tiek šmorēti pelmeņi dažādos formātos. No bildē redzamajiem ēdieniem mani uzrunā pelmeņu zupa. Kad mēģinu to angliski pasūtīt, saprotu, ka nekas nesanāks. Ierakstu savu vēlmi google translate, parādu viesmīlei un viņa man to pašu nosauc korejiešu valodā. Paloku galvu, cerot, ka būsim sapratušās. Pēc dažām minūtēm manā priekšā kūp pelmeņu virums. Mazliet nākas iesvīst, lai līdz nākamajam autobusam (kura pienākšanas laiku elektroniskajā tablo redzu no sava galdiņa) karsto viru noēstu, bet ar visādiem trikiem – auksto kimči lapu peldināšanu zupā un pārkniebtu pelmeņu dzesēšanu citā trauciņā – tas izdodas.
Pāris minūtes pirms busa pienākšanas esmu pieturā. Tas mani aizved netālu no ostas un pusotru stundu pirms prāmja atiešanas esmu terminālī. Biļeti izdodas iegādāties bez problēmām, tā gan ir divreiz dārgāka nekā lidojums no Seulas. Tas maksāja 20 eiro, bet par šo biļeti jāšķiras no 40 eiro. Neko darīt. Īsu brīdi atvelku elpu terminālī, tad jau sākas iekāpšana. Es pieklājības pēc stāvu rindā ar pārējiem, lai gan redzu ārzemnieku vārtus, pie kuriem neviena nav. Kolīdz darbiniece mani pamana, tāpat aizdzen uz tiem. Pēc tam jāsēžas autobusā, kas ved uz kuģi. Autobuss lavierē caur konteineru krāvumiem un divas reizes tajos apmaldās. Labvēlīgu pasažieru smieklu pavadīts tas brauc atpakaļgaitā, turpina līkumošanu un atrod mūsu kuģi. Iekāpšana kuģī notiek pa automašīnu klāju, un tad uz nākamo stāvu mūs vizina eskalators.
Alkstu mierīgi apsēsties, palādēt ierīces un parakstīt. Nolūkojusi pirmo pieejamo dīvānu restorānā, kam blakus atrodas elektrības kontakti, nosēžos rakstīt. Sieviete pie blakus galdiņa, kas ceļo ar plašāku kompāniju, visiem dala Čedžu mandarīnus un piešķir man arī trīs gabalus kā kaimiņienei. Paldies!
Kad kuģis sakustas, un krasts sāk attālināties, palūdzu blakus gadiņa ļaudīm pieskatīt manu mantību (lai gan principā tas šeit nav nepieciešams), un izeju ārā pabildēt skatus un atvadīties no Čedžu. Paldies, sala, Tu biji necerēti burvīga! Kas zina, ja man pietiks spēks un veselība, varbūt kādreiz atgriezīšos, lai noietu Olles taku pilnībā. Testa pārgājieni bija burvīgi!
Kuģis nepilnus 200 km garo ceļu mēro vairāk nekā 5 stundas. Kad esmu pabeigusi pirmo rakstu darbu cēlienu, eju izstaigāt kuģi. Nekāds lielais tas nav. Stāvā, kur uzturējos iepriekš, ir visplašākā telpu izvēle – restorāns, mazas karaoke kabīnītes, galda spēļu istaba, rotaļu istaba, veikaliņš un lobijs. Te atrodas arī kajītes, biezāki pasažieri var šo laiku pavadīt, krācot gultās. Pārējie, kas vēlas atlaisties, var to darīt stāvu augstāk, kur it tādas kā guļamtelpas, bet jāguļ gan uz grīdas. Vēl šai stāvā ir telpa dzīvniekiem – kas tur iekšā nezinu, neskatījos. Augšējais stāvs ir pavisam neliels, tajā ir daži krēsli un galdiņi. Izstaigāju arī visus āra klājus. Man patīk, ka varu orientēties kuģī, kurā atrodos. Kad viss izpētīts, nosēžos ar skatu uz okeānu un domāju par draudzeni Daigu, kura šajās dienās arī ir ceļā. Viņa man pasūtīja saziņas dienas ar Kosmosu, šodien ir viena no tām. Ik pa laikam jau sūtīju uz augšu visādus signālus, tagad daru to koncentrētāk. Drusku traucē korejieši pie blakus galdiņiem, kas izdzēruši kādu mucu ar sodžu. Nolemju uzlikt austiņās jogas mūziku, lai labāk ar Kosmosu runājas. Labās un smalkās austiņas es pēdējā brīdī atstāju Eduardam un kopumā lēmums pareizs, jo es tās izmantoju ļoti reti. No lidmašīnas man ir aizķēries tāds lētais variants ar vadiem, kas ne pārāk labi strādā. Pačakarēju vadus, vienā brīdī kaut kas tomēr sāk skanēt. Kaut kā klusu, bet nu nekas. Pavadu tā kādas minūtes desmit un tad viena austiņa izkrīt no auss. Hmm, nez kāpēc tagad var dzirdēt labāk? Pareizi – mūzika skan no telefona, nevis austiņās, un to priecīgi klausās viss kuģis. Labi, labi, korejiešu ņurdoņā gan jau šīs skaņas absorbējās, bet nu tāpat muļķīgi. Labi, izslēdzu mūziku un turpinu prātuļot tāpat.
Ap saules rietu atkal izeju ārā, lai prātuļotu tur. Daiga, paldies Tev un lai viss, ko tur TUR vai ŠUR iecerēsi, izdodas Tev visvēlamākajā veidā.
Nemanot aiz loga ir satumsis un atkal sāk gribēties ēst. Cenas Korejā tūristu vietās nav īpaši augstākas kā citviet, tāpēc nolemju pasūtīt vienu maltīti. Stāvu pie ēdienkartes un cierēju uz jūras velšu ramen. Pie šīs zupas, kā arī diviem citiem ēdieniem, ir zvaigznīte ar atzīmi “Hit”. Nu, vai nu tas ir baigais hīts, vai ass ēdiens. Tad jau redzēs. Kad lieku mutē pirmo zupas karoti, saprotu, ka būs otrais variants. Bet neesmu jau pirmo dienu Korejā un garšas kārpiņas jau ir drusku piešautas pie asumiņiem. Noēdu visu gandrīz pa tīro. Pēc tam deguns gan jāšņauc reizes trīs.
Brīsni pēc deviņiem kuģis piestāj Yeousu. Mēģinu saprast, kā uz hosteli tikt ar autobusu, bet nesaprotu. Labi, štrunts, aiziešu kājām, nav pārāk tālu. Un, tā kā šī ir pirmā diena nedēļas laikā, kad neesmu nogājusi vairāk nekā 20000 soļus dienā, priecāšos pēc ceļa izlocīt kājas. Pilsēta ir vienlaicīgi sena un moderna, kā tāda Šanhaja. Tikai ļoti klusa un tukša. Tikai tuvāk hostelim parādās dažas “baywatch vecmāmiņas” un kaut kāda dzīvība. Biju gatava ieraudzīt galā kādu ūķi, bet hostelis ir ļoti jauks un omulīgs. Vienīgi atkal esam istabiņā trīs būtnes, no kurām viena korejiete, kas pa gabalu līdzinās pērnās nakts krācējai. Cerams, līdzība ir tikai vizuāla.
