Dienvidkoreja, Čedžu sala: gliemežvāki, Udo sala un īpašie citrusi

Ceļā, Ceļojumi

Šonakt neviens neuzradās, un es gulēju savā sešgultu apartamentā viena pati. Pamostos lieliski izgulējusies, eju paēst bagātīgās brokastis un līdz izrakstīšanās laikam vēl paieties pa apkārtni. Dažu minūšu gājiena attālumā no manas naktsmītnes atrodas brīnišķīgs parks ar ūdenskritumu, būtu grēks braukt tālāk, to neapskatot. Parkā uzziedējuši daži ķirši, tajos dzīvojas mazi putniņi un sūc no ziediem labumu. Visa zeme pēc vakardienas brangā lietus smaržo un dabas zaļums tapis vēl izteiksmīgāks. Precīzi 9:00 tiek ieslēgta saule un tad vispār ir tik skaisti, ka nezini, uz kuru pusi skatīties. Korejieši parkā skrien, vingro un ir izveduši pastaigā savus Mefistofelīšus.

Kopā ar vienu korejieti priecājamies par ūdenskrituma daili. Viņa pastāsta, ka šodien ir salīdzinoši daudz ūdens redzams, jo vakar prāvi lija. To mēs zinām gan. Protams, nonākam līdz jautājumam, no kurienes esmu. Latviju viņa nezina, bet Somiju gan – tur esot auksti un dzīvojot Santa Klauss. Saku, ka pie mums ir līdzīgi, vienīgi Ziemassvētku vecītis ierodas tikai ciemos.

Pēc parka apskates aizeju līdz netālajam gliemežvāku muzejam. Čedžu salā vispār man šķiet, ka ir divi muzeji uz vienu iedzīvotāju. Par ieeju muzejā jāšķiras no 7000 vonām (5 eur), bet kā dāvana tiek piešķirsti mazi pērļu auskariņi, vai nav mīļi? Esmu viena pati un varu klasiskās mūzikas pavadījumā (klasiskā mūzika viņiem ļoti patīk un tiek atskaņota vietā un nevietā – arī stumjot aiz vaiga brokastu maizes, klausījos operas ārijas) lūkoties uz dažādo gliemežvāku pasauli. Mikroskopiski un milzīgi, vienkrāsaini un rakstaini, gludi un rievoti – neiedomājama daudzveidība! Ieraugu dažas palielas gliemežnīcas un atceros, ka mums bērnībā sekcijā arī viena tāda stāvēja – mamma to bija atvedusi no Tālajiem Austrumiem. Vienmēr, kad gribējās paklausīties jūru, varēja pielikt lielo gliemežnīcu no auss – tālās zemes jūra tur šalca joprojām.

Pēc muzeja apskates atgriežos viesnīcā, sakravāju savu bagātību, un dodos uz nākamo pieturas punktu – 42 kilometrus tālāk pa jūras piekrasti. Soma ir kļuvusi smagāka – it kā nākuši klāt vien daži sīkumi – krēma bundža (tā gan ir reāli smaga!), Olles takas pase (tā, savukārt ir dārga, 15 eur, bet gribu to parādīt Latvijas Santjago ļaudīm, jo ir daudz citādāka nekā Eiropas pases) , gliemežvāki un vēl daži uzskates materiāli, bet nupat svars jau vairs nav tik ļoti tīkams. Bet šodien man nav ko brēkt, tikšu nākamajā hostelī, nolikšu smagumus un atkal cilpošu apkārt pa vieglo.  Gaidot autobusu, ielas malā mazliet parakstu un atceros, ka Indijā biju iemanījusies rakstīt pat viņu trakajos autobusos.

Hosteli atrodu bez jautājumiem. Visas durvis ir vaļā, priekšā neviena nav, bet ir novērošanas kameras (tās Korejā ir teju visur). Hosteļa nosaukumā ir kaut kas par skaisto skatu, tas patiešām te neslikts.

Izņemu no somas mantas, nolieku virtuvē zem galda, uzkožu vakardienas pusdienvakariņu pārpalikumus, un esmu gatava skatīt, kur esmu nonākusi.

Kā pirmo nolemju apskatīt Udo salu, kas atrodas diezgan tuvu Čedžu un ir nedaudz lielāka par iepriekš apmeklētajām Marado un Gapado salām. Līdz piestātnei ir pusotrs kilometrs un pēc ilgās sēdēšanas autobusā priecājos izlocīt kājas. Atkal jau parādās Olles takas norādes, arī tās priecājos redzēt. Te pēkšņi apstājos kā iemieta. Man šilierējas, vai? Acu priekšā stāv pavisam īsts Santjago stabiņš ar uzrakstu Galicia. Sabildējos ar to no visām pusēm! Ja pareizi saprotu, tad Olles maršruts arī kaut kādā ziņā skaitās Santjago ceļš. Dažreiz cilvēki brīnās, kā Santjago ceļš var būt Latvijā, bet, ja tas var būt arī Korejā un uz salas…

Prāmja biļeti izdodas nopirkt raiti un teju uzreiz arī izbraucam. Stāvu kuģa aizmugurē, ar baudu velku nāsīs motoreļļas smaržu, klausos rūkoņā un veros dzinēju sakultajās putu vērpetēs, kas smalkākas kā šampanietis! Kā man patīk kuģi! Laivas un prāmji, baržas un jathas! Vienmēr pārņem tāda patīkama kņudoņa, kad tieku uz peldlīdzekļiem. Protams, ja ūdens nav pārāk aizrāvies ar gaisa stihiju – tad ir gan bailīgi, gan arī nelaba dūša.

Drīz jau esam klāt un varam atkal nostāties uz sauszemes. Salas lielumu var mērīt arī pēc piedāvātajiem transporta līdzekļiem. Šeit var izīrēt elektro velosipēdus, tuk-tukus, motorollerus, auto. Lielākā daļa ļautiņu izvēlas tuk-tukiem līdzīgos braucamos, un tā viscaur pa salu slīd dažādu krāsu vabolītes. Es, kā parasti, izvēlos kājas. Un, satinusi šalli ap ausīm, dodos ceļā. Vējš ir grandiozs! Tas pluinī ūdeni, kokus un manu kapuci. Es saprotu, ka ar kāju spēku nepaspēšu apiet apkārt salai līdz 17:30 – laikam, kad aiziet pēdējais prāmis atpkaļ uz Čedžu. Bet gan jau es kaut ko izdomāšu.

Jūras krastā vietām redzami novietoti tādi kā bērnu ratiņi. Rūpīgāk ieskatoties piekrastes akmeņos, var redzēt kundzes gados, kas vāc jūraszāles – ratiņi ir to transporta līdzeklis. Dažviet starp akmeņiem pavīd baltas smiltis, kas, visticamāk, nav smiltis, bet gliemežvāciņu klājums. Šeit apkārt mētājas tādi eksemplāri! Nopūšos, atceroties somas svaru, bet tāpat pārīti ieslidinu kabatā.

Kad aiziets teju līdz vienam salas galam, Olles taka iegriežas iekšzemē un es tai sekoju. Pārmaiņas pēc patīkami paskatīties uz tīrumiem un traktoru, kuram stārķu vietā seko žagatu bars. Paejos gabaliņu ostas virzienā un pasūtu Kosmosam labierīcības un vietu, kur mierīgi apēst šokolādes batoniņu pusdienās. Drīz vien tiek piepildītas abas vēlmes. Batoniņu ēdu autobusa pieturā ar skatu uz jūru. Tagad, kad beidzot esmu apsēdusies, sajūtu, cik nogurusi esmu. Labi, palikšu tepat un gaidīšu autobusu, kurš, cerams, aizvedīs kaut kur tuvāk ostai. Pieturā uzrodas vēl daži cilvēki, izskatās, ka autobuss tiešām būs.

Jā, pēc neilga brīža tas ir klāt. Kāpju iekšā un skatīšos, kurp tas mani vedīs. Hmm, biļeti šeit nevar nopīkstināt un citi pasažieri rāda šoferim kaut kādas raibas biļetes, laikam prāmja. Manējā biļete izskatās citādāk, bet tā arī netieku gudra, vai brauciens man pienācās vai gadījās par brīvu. Katrā ziņā, autobuss ir tik laipns, ka aizved mūs visus līdz pašam prāmim. Pa ceļam gan redzu vēl virkni ar atrakcijām, bet jau kuro reizi šajā braucienā sev atgādinu – Zane, visu nekad nevarēs pagūt apskatīt un piedzīvot!

Pateicoties autobusam, esmu paspējusi uz prāmi 16:30. Tas jau ir cilvēku pilns, un rinda uz nākamo prāmi kļūst aizvien garāka. Varbūt labi vien ir, ka negaidīju pēdējo kuģi. Pēc īsa brauciena esam atpakaļ Čedžu. Pa ceļam uz naktsmītni eju garām Seongsan saullēkta parkam – tas ir milzīgs klints klucis, kurā var uzrāpties. Ja labi ieskatās, var samanīt mazās cilvēkskudriņas daudzviet uz lielās akmens muguras. Apspriežos ar sevi par domu viņiem pievienoties. Nē, laikam nebūs… Ja es iepriekš nezinātu, kas mani sagaida, iespējams, parakstītos, bet tagad, kad lielais kāpiens redzams tik uzskatāmi, neesmu tam gatava. Ēst gan gribas pamatīgi, labāk došos uz restorānu. Pa ceļam vēl var vērot, kā top daļa no vakariņām.

Iesākumā gan jāaiziet līdz naktsmītnei un jāpiereģistrējas. Saimniece ir uz vietas, visu laipni izrāda, palīdz man atrisināt dažas praktiskas lietas un piezvana uz restorānu, lai pavaicātu, vai vienu no šejienes tipiskajiem ēdieniem – lielo garo zivi, var pasūtīt viena persona. Jā, varot, lai tik nākot ēst. Pa ceļam paķeru vēl kilogramu slavenos Čedžu citrusus – hanrabongus (varbūt latviski tiem cits vārds?) – tie ir līdzīgi mandarīniem, vien drusku skābāki. Čedžu ir slavena arī ar saviem mandarīniem un apelsīniem, nodošinot ar tiem visu Koreju visos gadalaikos. Hanrabongiem ir tāds īpašs čubčiks, dikti mīlīgs. Šodien lutināšu sevi ar kārumiem, jo ir Līvijas Safronovas diena! Mīļš paldies, Līvija!

Iesākumā viesmīle negrib pieņemt pasūtījumu no vienas personas, jo šo zivi parasti ēdot divatā. Bet kāda lielāka priekšniece pamāj ar galvu (laikam tā, kurai viesnīcas sieviete zvanīja) un pasūtījums tiek pieņemts. Mani gan brīdina, ka zivs būs gabalos sagriezta. Kamēr gaidu pasūtījumu, domāju par garo zivi un to, ka nez cik dienas tā būs jāēd. Tad ienāk prātā doma – atnesīs garo zivi un tā būs negaršīga – ko tad es darīšu? Zivs ir garšīga un arī gabali ir tikai divi, laikam būs pielāgojuši pasūtījumu vienai personai. Nošņakstinu visu pa tīro! Paldies!

Tad atkal satinos šallē un kapucē, jo vējš kļūst aizvien stiprāks, un eju naktsmītni rakstīt. Pirms rakstīšanas pieķeros hanrabogiem – nu tie gan miljons, tik labi! Sākumā mēģinu rakstīt kopējā telpā, bet vējš tā auro un pūš caur stikla durvīm, ka man top auksti pat pilnā āra ekipējumā. Labi, pārceļos uz istabiņu, tur ir daudz omulīgāk. Kādu brīdi rakstu vienatnē, tad pārrodas viena mana istabas biedrene, ļoti jauka korejiete. Šonakt būšot vēl viena meitene, nakšņosim un, cerams, nekrāksim trijatā!

3 komentāru

  • Labdien! Prieks, ka garšoja🤗Lai burvīgs turpmākais ceļojums! Sirsnīgā pateicībā par iespēju ieskatīties ceļojumā!Līvija

  • Jauks traktoriņš, augsnes frēzēšanas darbos!
    Liels paldies par rādīto, stāstīto.
    Raitu soli un daudz enerģijas turpmākajos ceļos!

  • Oij, Zanīt – Gliemežvāku muzejs lauztu arī manu sirdi, nezin kā būtu ar manu bagāžu, ja būtu iespējams tikt pie tādas eksotikas reāli 😉 Burvīgi, vilinoši un joprojām krāsaini! Paldies! 🙂

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.