Dienvidkoreja, Čedžu sala – vulkāns, mežs, lietus jeb korejieši arī lamājas

Neviens kukainis naktī par mani interesi neizrādīja, tomēr gluži viena nenakšņoju. Ap 10 vakarā, kad jau posos gulēt, iepeldēja divas korejiešu meitenes, kaut ko nolika skapīšos un devās prom. Pēc kāda laiciņa viņas atgriezās, laikam savāca skapīšu saturu, un atkal pazuda. Nē nu, piektdienas vakars, uzdzīve un tā, pie sevis nodomāju. Viena no meitenēm atnāca gulēt kaut kur nakts vidū, bet otra 7:15 no rīta – precīzi brīdī, kad zvanīja mans modinātājs. Kā tāda saule un mēness. Meitene gan sacīja, ka nav jēgas celties tik agri, jo “weather” nav lāgā un nekāds “sunset” nebūs šorīt. Paskatos aiz žalūzijām, laiks kā laiks – apmācies, bet nelīst. Arī ne lēkts, ne riets nebūs redzams (cilvēki nez kāpēc jauc šos terminus), bet vai tāpēc iesim skumt? Nē, iesim brokastīs!

Wow, tas tik ir brokastu galds hostelī par 11 eiro. Es jau priecājos, ka iepriekšējā vietā varēja pats oliņu uzcelt un maizīti paņemt, šeit klāt nāk arī salātu lapas, makaronu salāti, siers, šķiņķis un visādi mušļi. Kā par nelaimi, tik agri vēl negribas ēst, neraugoties uz to, ka vakar tā arī neaizgāju vakariņās – uznāca lielais slinkums.

Stiprinājusies, dodos uz autobusa pieturu, lai brauktu uz salas vidieni. Tur atrodas Hallasan kalns ar vulkānu un daudzum daudzām pastaigu takām. Baidoties no to potenciālā stāvuma, šoreiz šīs takas nemērošu, bet apskatīšu netālu esošo Sangumburi vulkāna krāteri. Nepilnu stundu kratos autobusā. Man blakus sēž kundze gados, kas ik pa laikam iesnaužas un noliek galvu man uz pleca. Īpaši cieši viņa pieglaužas visos līkumos, kur inerce tuvina viņas stāvu manējam. Ik pa laikam cenšos druksu pagrozīties, lai liktu viņai manīt, ka šādas tuvības nealkstu, bet tas palīdz uz īsu brīdi. Kādā brīdī šī skaļi iekrācas, pati pamostas un pēc tam cenšas iekļauties sava sēdekļa robežās.

Pirmais autobuss mani izlaiž kādā ceļa krustojumā, kur blakus pieturā jāgaida nākamais autobuss. Pēc Nadīnas ieteikuma tagad lietoju Kakao maps lietotni, kas šeit strādā vissakarīgāk. Vispār Kakao viņiem ir kaut kāds lokālais magnāts – ir Kakao kafejnīcas, skrejriteņi, virkne aplikāciju. Piemēram, korejieši nelieto whatsapp, bet kakaotalks. Bakstos pa telefonu, lai saprastu, cikos būs autobuss, kad pieturā pienāk korejiešu meitene un arī sāk bakstīt telefonu. Tad viņa vaicā, vai vēlos nokļūt uz Saryeoni mežu. Pastāstu viņai par krāteri un meitene apstiprina to pašu, ko saprotu savā telefonā – autobuss jāgaida pusstundu.

Viņa pati dodas uz meža taku, līdz turienei var aiziet kājām. Labi, es arī paiešos vienu pieturu uz priekšu, lai nav jāstāv. Nonākot pie takas ieejas, šķiramies. Es izpētu, ka šīs takas kopējais garums ir ap 20 km, bet ir arī īsāka versija – 10 km garumā. Varbūt jāpaietās? Labi, sākumā aizbraukšu līdz vulkānam, tad jau manīs.

Aizbraucu līdz Sangumburi krāterim, samaksāju nelielu ieejas maksu un dodos apskatīt teritoriju un pašu vulkānu. Te var aplūkot akmens milžus, dažas skulptūras, smilgu lauku, kurā dzīvo čūskas un kur filmēta kāda no korejiešu drāmām. Daudzās apskates vietās ir pieminēts – kura drāma/filma/seriāls tur tapusi. Kalna galā paveras skats uz pašu krāteri – tas ir kokiem un krūmiem aizaudzis, daļa no veģetācijas esot visai reta. Arī savvaļas dzīvnieki te ciemojoties labprāt. Es, savukārt, šeit sūtu paldies Guntai Osītei, kurai sūtīja paldies par ieskatu Korejā. Prieks dalīties!

Kad šī vieta apskatīta, dodos uz autobusa pieturu un domāju, ko darīt. Ir visādas interesantas apskates vietas tuvu pie šī brīža mājām. Bet uz šo pusi es vairs neplānoju braukt. Varbūt tomēr apskatīt šejienes mežu? Hmm, ko saka laika prognoze? Atceros, ka šajā nedēļas nogalē nekas labs netika solīts. Ieskatos lietotnē, lai konstatētu, ka jau šobrīd bija jāgāž ar spaiņiem, un līdzīga aina tiek prognozēta visas dienas garumā. Bet pagaidām nelīst! Un, galu galā, man somā ir lietussargs, kuru ar gudru ziņu aizņēmos no hosteļa.

Labi, apskatīsim, kāds ir mežs Korejā. Pirmās acīs krīt dzeltenās “vizbulītes” – pa gabalu izskatās līdzīgas mūsējām, tuvumā galīgi nē. Kā saka šai zemeslodes pusē: same same but different.

Mežs ir pavisam citādāks, bet ļoti skaists. Faktūras, koku stumbri, sūnas, akmeņi – viss izskatās kā no pasaku grāmatas. Ik pa laikam gar ausi nolidinās kāds melns krauklis, citu dzīvību nemana. Cilvēki parādās retumis – vai nu nāk pretim, vai aizsteidzas man garām, lielākoties varu iet vienatnē ar savām domām un dabu. Kad noieta aptuveni trešā daļa takas, no debesīm sāk nāk slapjums. Iesākumā tas ir retu pilienu veidā, bet pamazām tie kļūst biezāki, tad nu lieku fotoaparātu somā un velku ārā lietussargu.

Aptuveni pusceļā pilieniņu dancis pārtop lietū. Visu laiku gāju tāda mierīga un priecīga, bet tad ieraudzīju vienā virzienā slēgtu ceļu un šādu plakātu. Tur pat ārzemniekam skaidrs, ka joki mazi. Ko darīt situācijā, ja ceļā satiek kādu niknu suni vai mežacūku, ja tavā rīcībā ir tikai lietussargs, nav minēts (bet varbūt ir, tikai nemāku izlasīt).

Kopš šī brīža bažīgi skatos uz visām pusēm – no kuriem slarbenājiem nāks virsū mežacūka. Kā par spīti, visi cilvēki ir pazuduši un lietus pieņēmies spēkā. Nākamajā krustojumā nez no kurienes uzrodas bariņš ļaužu, var uzelpot. Neraugoties uz lietu, kopumā iet ir labi, īpaši noslēguma posmā, kur ceļš iet pamatā lejup. Vienīgā bēda ir roka, kas tur lietussargu – tai ir dikti auksti. Mainu rokas ik pa laikam, bet šīs ātri nosalst. Arī kājas, kas visu ceļu turējās sausas, pamazām tomēr top mitras – ūdens izsūcies cauri kurpēm, tagad slapina zeķes un kājas no augšpuses. Nu nekas, cik tur vairs palicis līdz autobusam.

Pilošu lietussargu un degunu ieklūpu pieturā, kurā jau priekšā ir bariņš laužu. Saloku lietussargu un gribu izšņaukt degunu. Saprotu, ka nevaru saliekt pirkstus, lai to izdarītu, tieši tik nosaluši tie ir. Labi, kā nebūt apslaukos un turpinu skaitīt minūtes līdz autobusa atnākšanai. Korejā lielākoties autobusa pieturas ir būvētas no četrām stikla sienām ar durvīm – šādā laikā var īpaši novērtēt to sniegto patvērumu. Būtu jau jāpienāk autobusam, bet tas kavējas. Ā, rekur tas aiziet pretējā virzienā, tūlīt gan jau būs arī šajā. Un brīdī, kad autobuss rāda pagrieziena ugunis, lai grieztos ārā no pieturas, man kāds ar pannu iebliež pa galvu: Zane, tas jau arī bija tavs autobuss. Nuja, es stāvu pieturā nepareizajā ceļa pusē. Tā kā biju atbraukusi no otras puses, automātiski pieņēmu, ka mājupceļš ir šajā virzienā. Tas, ka esmu izgājusi cauri mežam un esmu uz pilnīgi cita ceļa ar citu ģeogrāfiju – to manas nosalušās smadzenes bija aizmirsušas ņemt vērā. Paziņoju pieturas biedriem pāris vārdus valodā, ko viņi, cerams, nesaprot, un pārceļos uz pareizo pieturu. Paskatos telefonā, nākamais autobuss būs pēc vairāk nekā pusstundas. Gribu aiztaisīt lietussargu, bet tai brīdī sim palido kaut kāda detaļa, un to vairs nevar izdarīt.

Labi, šeit es pusstundu vairs nestāvēšu (pieturas soliņš ir salauzts), iešu uz labierīcībām un izpētīšu ēku tām blakus. Tualetē ir silts ūdens! Turu rokas zem karstā ūdens krāna kādu minūti, kamēr tās ir sasilušas. Tad raugos, ka ēkā, kas izskatās pēc informācijas centra, neviena nav. Durvis ir vaļā un iekšā ir silts. Nu ir pavisam labi. Beidzot apēdu arī ceļamaizi, palādēju telefonu un pažāvēju zeķes. Lietussargu ar pildspalvas palīdzību arī izdodas aizvērt, nāksies vienīgi hosteļa saimniekiem skaidrot ķezu vai nopirkt vietā jaunu. Tā nu es omulīgi sildos, līdz pa durvīm ienāk korejiešu sieviete un kaut ko saka korejiski. Saprotu, ka runa ir par to, ka līst, paldies, ka pastāstījāt. Atbildu pieklājīgi un angliski, ka nesaprotu viņas teikto. Tas netraucē sievietei turpināt runas plūdus. “Paklau, tu vari runāt vēl ilgi un dikti, bet baidos, ka tā būs tīrā laika tērēšana, jo neviens nevienu nesapratīs!”, atbildu viņai skaidrā latviešu valodā. Viņa paloka galvu un aiziet. Laikam tomēr saprata.

Tā nu nodirnu siltumā līdz nākamajam autobusam un daudz mierīgāka dodos atkal uz pieturu. Labi ieskatoties uz zemes, pamanu plastmasas knibuci, kuru iestellēju atpakaļ lietussarga mehānismā, un izrādās, tas atkal strādā. Fū.

Tūlīt jau klāt ir autobuss un sākas ilgais ceļš mājup. Logi ir aizsvīduši, neko lāga redzēt nevar un slapjās kājas sāk salt. Atkal atmetu domu par muzeju, vienīgais, pēc kā ilgojos, ir sausas zeķes. Autobusa šoferis jau no sākta gala šķiet tāds pikts (pirmo reizi Korejā redzu tādu, visi iepriekš redzētie bija super laipni) un ik pa laikam bargā balsī kaut ko paziņo pasažieriem. Jau tuvu galamērķim, iekāpj kāda sieviete, ko šis arī izlamā, viņa pretim tik smejas. Un tad pirmajā solā sēdošais opis nopīkstina karti. Šeit karte ir jāpīkstina gan iekāpjot, gan izkāpjot no transporta līdzekļa. Teorētiski tas jādara izkāpšanas brīdī, bet korejieši bieži vien karti pīkstina arī ātrāk, kad tuvojas viņu pietura. Tagad šoferis met pa bremzēm gājēju pārejas vidū un saka, lai onka kāpj ārā. Nu vismaz tā es saprotu šo drāmu. Un tad iet vaļā. Šoferis lamā onkuli, tas šoferi, divas kundzes gados atbalsta vīru. Kā nu šie villojas! Manī ir jūtu mikslis – pēc dabas neciešu konfliktus un esmu totālā diskomfortā, kad tādi jāpiedzīvo. Bet no otras puses – manī mazs velniņš priecājas, ka “bagātie arī raud” jebšu laipnie korejieši var būt nikni un lamāties!

Nākamajā pieturā izkāpj viss autobuss, es arī drošības labad. Līdz hostelim palikuši 600 metri, aiziešu kājām. Pa ceļam risinu domas par pusdienvakariņām. Ja nonākšu siltumā un sausumā, diez vai man atkal gribēsies aut slapjās kurpes (manas vienīgās), lai kaut kur dotos ēst. Šobrīd ēst ar salstošām kājām negribu. Nuja, paņemšu take-out (jā, korejiešiem ir tāds, nevis take-away). Pamanu vietu, pie kuras piestājis ēdienu kurjers un dodos pasūtīt maltīti. Sieviete ar žestu rāda man ēdienkarti uz sienas, kur ir korejiešu simboli un cenas. Zālē ēd viens gados jauns korejietis. “Atvainojiet, vai jūs runājat angliski,”, vēršos pie viņa. Jā, runājot. “Un atvainojiet vēlreiz, ko jūs ēdat?”, gribu noskaidrot, jo ēdiens viņa šķīvī izskatās diezgan labi. O, tas esot kas ļoti ass, to apliecina arī sviedru tērcītes, kas tek ēdājam pāri pierei. Labi, tad man kaut ko citu. Ar jaunieša palīdzību pasūtu panētu cūkgaļu un dārzeņu pelmeņus. Pēc minūtēm piecām paciņa ir rokā.

Nonākot hostelī, atkal risinu prāta dilemmu. Istabiņā nedrīkst ēst (droši vien, lai nepievilinātu prusakus), bet uz virtuvi iet zeķēs vai slapjās kurpēs negribas. Paga, viņiem taču ir tās slavenās vannasistabas iešļūcenes, kuras neviens tāpat neizmanto. Saprotu, ka arī tas nav īsti legāli, tomēr uzvelku tās un dodos notiesāt maltīti. Ir ēsts arī gardāks ēdiens, bet nav slikti.

Nu ko, ieraksts galā, bet pulkstenis vēl nav astoņi. Ārā joprojām purga, miegs nāk kā traks. Varētu jau iet gulēt, bet agrāk par 7 tāpat nav jēga celties, jo brokastis dod no 7:30. Tikai kaut kad pa dienu sapratu, ka esmu dzīvojusi maldos – piektdiena ir šovakar. No lejas jau sāk skanēt jauniešu aurošana – kas viņiem tāds sīkums kā lietus, kad jūra līdz ceļiem.