Dienvidkoreja, Čedžu sala: viss zied!

Vannasistabas spogulī uz mani skatās sarkanģīmis. Īpaši izteiksmīgs ir mans skaistais, garais un nu arī sarkanais deguns. Vakar no rīta atstāju mantas hostelī, un ceļā devos vien ar pašu nepieciešamāko. Tā nu neviļus pretiedeguma krēms palika maisiņā pie saviem radiniekiem, un mana seja visu dienu bija tiešā saules uzmanības lokā bez jebkādiem starpniekiem. Labi, nekas traks, ir bijuši briesmīgāki skati, kas spogulī redzēti.

Sapakoju somu un dodos brokastīs. Tā kā vakar man bija pašai savas brokastos, šī hosteļa piedāvājumu – pašam uzgrauzdēt maizītes un apēst tās ar ceptu olu – neizmatoju. Šorīt gan nesmādēju šo iespēju un apēdu divas smaidīgas olmaizītes.

Ar zināmām bažām nomizoju redīsu, varbūt tam kas nelāgs būs iekšā. Nē, labs un kraukšķīgs, īsta manta! Sagriežu to mazos gabaliņos, būs ceļa našķis. Kopā ar mani brokasto četras kundzes no Singapūras – viņas iet Olles taku. Jā, arī Santjago ceļu ir gājušas, ir par ko parunāt. Kad veļu somu plecos un dodos ceļā, tieku pat pie “Buen camino!” vēlējuma. Tik silti!

Es gan šorīt dodos uz autobusa pieturu. Ha, varēju to redīsu vakar neņemt līdzi pārgājienā – tieši blakus hostelim vesels lauks ar tādiem mētājas.

Vientuļā ceļa malā novēroju sirmgalvi, kura šķin ceļmalas krūmos jocīgas ogas un bāž tās mutē. Ja kaut ko ceļmalā var apēst, man jānoskaidro, pēc kā tas garšo. Vēlreiz ar žestiem pārprasu sievietei, vai tiešām ogas var ēst, viņa māj ar galvu un ir ļoti priecīga, kad es arī vienu iemetu mutē. Sīvi skābena, bet tīri laba. Neprasiet, kas tā bija – nav ne jausmas!

Autobusa pieturā pirmais plāno pienākt nevis man nepieciešamais autobuss, bet kāds cits. Aši paskatos kartē – ar to var aizbraukt uz netālo tējas muzeju. Kāpēc ne? Lecu iekšā un dodos ceļā. Osulloc muzejs gan šobrīd tiek remontēts, un ar saukli “tea you soon” vēsta, ka būs atkal pieejams maijā. Vaļā ir tējnīca, tējas bode un kosmētikas līdzekļu bode. Par pēdējo Sunmee man bija stāstījusi labas lietas. Cenas nav nemaz tik briesmīgas, izvēlos savai gaumei tīkamu smaržīgo eļļu. Pēc tam pajautāju konsultantei, lai iesaka kādu sejas krēmu, jo no šīs tēmas neko nesaprotu. “Vai jums?”, viņa pārjautā. Atbildu apstiprinoši un, ņemot vērā manu sarkano paskatu, esmu gatava vērtējumam: “piedodiet, bet jūs vairs nekas nevar glābt”. Tā viņa tomēr nesaka un iedod kaut kādu bundžu, kas gatavota no melnās tējas. Ja es tagad ar katru dienu būšu skaistāka, ziniet kāpēc, ja.

Sabildēju visapkārt esošos tējas plantācijas kociņus, kas šeit nofrizēti glītāk par glītu, un atkal lecu autobusā. Tagad gan braucu uz Seowipo pilsētiņu, kur esmu rezervējusi palikšanu nākamās divas naktis. Atrodu hosteli, nolieku daļu mantas uzņemšanas telpas plauktā, un paēdu agrās pusdienas – t.i. apleju ar karstu ūdeni vakar vakariņām iegādātos makaronus. Palādēju arī telefonu, uzpildu ūdeni un esmu gatava ceļam.

Mans ģenerālais virziens ir Sanmae kalna parks, kur esot skaistas pastaigu takas. Pirms tam vēl paklīstu pa pilsētu, šodien īpaši acīs krīt Olles maršruta norādes. Sabildēju ceļa marķējuma dažādos veidus, mazums kāda no idejām noderēs Latvijas Santjago ceļa veidotājiem.

Tad tālumā ieraugu varenu tiltu, skaidrs, ka jāiet tas apskatīt.  No šejienes arī kursē zemūdene, bet ne šobrīd – nav sezona. Šobrīd var doties stundas izbraucienā ar kuģi, bet, paskatoties uz cenu, nolemju, ka ar kuģiem jau vakar esmu gana vizinājusies. Viens lielā tilta gals ir ostā, otrs uz zaļas salas, kurai pa perimetru iet pastaigu taka.

Pēc šīs pastaigas jūtu, ka nogurums jau kaulos, lai arī galveno apskates vietu vēl neesmu apciemojusi. Lai tiktu līdz tai, jārāpjas pa serpentīnu kalnā. Sāku kāpienu ar gariem zobiem, bet, tikusi augšā, secinu, ka nekas pārāk traks jau tas nebija. Acis kalna izbijās, kājas augšā uzrāpās! Un ceļa malā visu laiku mazie brīnumi gadās – te uzziedējusi violeta magnolija, te gaisīgs rozā ķirsis, te priekšā margrietiņu pļava kā Jāņu priekšvakarā! Un putni! Nezinu, kas tie ir, droši vien vietējie baloži vai zvirbuļi, bet šie tik ēd ogas, pļāpā un nebaidās no objektīva!

Vēl gabaliņš ceļa ejams pa līdzenu virsmu, tad esmu galā. Biju morāli nobriedusi nez kādiem kāpumiem un kritumiem, bet šodien dēļu taka iet līdzeni un skati uz visām pusēm vareni. Jūra, klintis, augi – zilais, pelēkais, zaļais: lieliska saspēle! Eju lēnītēm un tveru skaistumu ar acīm un aparātiem. Takas malā vienacains kaķis tirgo mazos kumkvatus. Iemetu 1000 vonas un tieku pie našķu maisiņa (Kanareiku kompānija atminēsies, cik tie toreiz janvārī labi garšoja).

Lai es nejustos pārāk vīlusies, otra takas daļa tomēr ir ar kāpumiem un kritumiem. Bet šodien man par tiem nav liela bēda – spēks vēl ir un saule augstu. Tā nu nosoļoju krietnu daļu no Olles maršruta, kas ved pa šo pašu taku. Tuvojas pieci pēcpusdienā, un es tuvojos autobusa pieturai, no kuras var aizbraukt uz hosteli. Teorētiski vēl ir agrs, varētu vēl kaut ko apskatīt. Bet vai es gribu? Godīga atbilde būtu – šodien priecātos laicīgi nonākt gultā, parakstīt un varbūt pat aiziet vakariņās. Nolemts, braucu mājās!

Tagad var arī iečekoties hostelī, savācu no plaukta mantiņas un dodos uz savu istabiņu. Tā ir saules pielieta, diezgan omulīga un pagaidām no sešām gultām ir aizņemta tikai viena – manējā. Cerams, tā arī paliks. Man viss šeit patīk, izņemot pūšamo aerosolu, kas nolikts blakus fēnam. Uz flakona uzzīmēti beigti kukaiņi. Tas varētu nozīmēt, ka šeit šie te mēdz parādīties arī dzīvā formā. Ceru, ka prusaki, nevis blaktis. Bet varbūt šie ieraudzīs aerosolu vai mani, un aizmuks.

Izmantojot iespēju, ka nav pārāk vēls un neesmu arī traki nogurusi (šodien tikai 22 000 soļi), nedaudz pastāstīšu par korejiešu vannasistabas īpatnībām. Lielākā daļā no tām duša nav norobežota no pārējās telpas, attiecīgi grīda (un ne tikai) bieži ir slapja. Visticamāk, tāpēc arī ikvienā vannasistabā stāv gumijas iešļūceņu pāris, lai var sausā tikt līdz podam. Visās, arī vislētākajās naktsmītnēs, ir pieejams šampūns, ziepes un zobupasta, kā arī dvielis un fēns. Ir tualetes papīrs un bieži vien pie poda arī pults ar dažādām piedāvājuma iespējām, bet tai man nav drosme bijusi pieķerties (G, pat nedomā). Sabiedriskās tualetes ir ļoti tīras, 98% ir pieejams papīrs, ūdens roku mazgāšanai, šķidrās ziepes un salvetes vai vismaz roku žāvētājs. Tualetes ir gandrīz visur un vienmēr bez maksas.

Šajā vietā gan ir dušas aizslietnis, bet ūdens tāpat tek pa tā apakšu un saslapina lielāko daļu vannasistabas grīdas. Nomazgājos, ieziežu ģīmi ar jauno krēmu, sasmaržinos ar ēterisko eļļu (kas, starp citu, kukaiņiem varētu nepatikt) un ķeros pie ikvakara bilžu-rakstu darbiem. Nē, šovakar iesākumā īpašais darbs, zvans uz mājām. Jāsasveic tētis dzimšanas dienā, kurš šodien svin divas bezgalības. Tētim arī veltu šo dienu, visas tajā satiktās puķes un kalnus. Daudz laimes!