Dienvidkoreja, Seula: korejiešu pirtī iesim mēs!

Atveru acis un paskatos caur žalūziju šķirbu ārā. Hmm, nelīst. Laika prognozes solīja šodien pamatīgas lietus gāzes visas dienas garumā, tāpēc esmu ieplānojusi mājas jeb rakstīšanas dienu. Uztaisu kafiju, ieslēdzu datoru un iekārtojos rakstīt. Ārā sāk spīdēt saule. Atkal nāk prātā epizode no Trīs vīriem laivā, kur galvenie varoņi visu dienu pavadīja iekšā un negāja ārā dēļ sliktās laika prognozes, kas tā arī nepiepildījās.

Brīdi apsveru domu mainīt plānus, bet tomēr izlemju par labu rakstīšanai. Iepriekšējās divas dienas bija tik aizraujošas un piedzīvojumiem bagātas, ka būtu tīrā apgrēcība par tām nerakstīt. Un vispār – es taču apsolīju sev šajā ceļojumā neko neforsēt, bet ar ziņkāri un pateicību uzņemt to, kas nāks pa ceļu pretim. Pagaidām sokas apbrīnojami labi!

Tā nu pavadu pirmo rīta cēlienu, lai aprakstītu aizvakardienu. Kad raksts gatavs, Sunmee sauc mani pusdienās. Labi, galva jāizvēdina, pirksti jāatpūtina. Ejam ieturēties uz nelielu kafejnīcu dažus kvartālus no mājām, kur parasti dodas ieturēties apkārtējo biroju darbaļaudis. Pa ceļam Sunmee man saka: “Zane, šajās dienās man ir sajūta, ka esmu ceļojumā. Mēs tik daudz kur ejam un daudz ko redzam, es arī ceļoju!” Ļoti priecājos to dzirdēt, jo mazliet jau raizējos, vai neatņemu draudzenei pārāk daudz laika. Viņa smejas un purina galvu – nē, nē, esot prieks par šādu pārmaiņu dzīvē. Vispār jau tā ir – kad pie manis ciemojas ārvalstnieki, es arī bieži vien uzzinu par tādām Latvijas vietām vai notikumiem, par kuriem iepriekš nenojautu.

Pusdienas ir vienkāršas un ļoti garšīgas. Varam vērot, kā ēdiens top atvērtajā virtuvē un drīz vien mūsu priekšā kūp divas bļodiņas, neiztrūkst arī mazo uzkodiņu. Sunmee paēd ātrāk par mani un redzu, ka arī pārējie korejieši ieturas diezgan aši. Jā, biroju darbinieki parasti paēdot desmit minūtēs un atlikušo pusdienas laiku (kopumā tam atvēlēta stunda) izmanto pēc saviem ieskatiem – paguļ, aprunājas, nokārto savas personīgās lietas.

Pēc pusdienām Sunmee dodas uz vienu pusi, es uz otru. Lai nebūtu tā, ka visa diena nodirnēta uz vietas, izeju pastaigas lokā pa bijušo dzelzceļu, tagad parku. Redzu, kā darbinieki ritina no dobēm tādus kā salmu paklājus, zem kuriem jau zaļos snīpjus no zemes izbāzušas tulpes. Arī šeit viens plūmju kociņš jau uzplaucis, tāds skaistums! Kad pagriežos iešanai māju virzienā, uz zemes sāk krist lietus lāses, bet tās retas un siltas, it nemaz netraucējot iešanai.

Pa ceļam novēroju arī vairākus vīrus gados, kas ar lieliem metāla ratiem vāc šķirotos atkritumus.

Sunmee vēlāk pastāsta, ka šādi piepelnās daži vecie cilvēki – dažs specializējas kartona, cits stikla, kāds cits metāla savākšanā, kāds vāc visu. Tad viņi ar ratiem dotas uz pieņemšanas punktiem, kur par savākto saņem nelielu naudiņu. Lielāko daļu atkritumu savāc pašvaldības mašīnas, kas līkumo pa ielām, metot auto malā saliktos maisiņus. Daudz kas tiek šķirots, šis, piemēram, ir konteiners, kas paredzēts ēdiena atliekām.

Nonākot mājās, ķeros klāt otrajam ierakstu parādam un, tikko esmu to pabeigusi, klāt ir Sunmee un laiks, kad esam norunājušas doties uz pirti. To pašu, kur visi “korean” esot “naked”. Prasu, vai vajag ko ņemt līdzi – dvieli, ūdeni, čības? Nē, nē, viss esot uz vietas! Labi.

Pēc 15 minūšu pastaigas ieejam nelielā veikalā, tad nogriežamies koridorā pa kreisi un iekāpjam liftā. Manai ārzemnieka acij, kas nesaprot uzrakstus korejiešu valodā, nekas šeit neliecina par pirts eksistenci. Lifta durvis atveras un mēs nonākam pie reģistratūras. Mums izsniedz dvieļus un pidžamu, kā arī piešķir atslēgu mantu skapīšiem. Pirmajā mantu skapītī jānoliek kurpes, pēc tam varam doties uz ģērbtuvēm un atstāt citā, jau lielākā skapītī pārējo. Noģērbjamies plikiņas un ejam uz šī stāva atrakcijām – te pieejamas dušas, pirts, baseins ar aukstu ūdeni un karstu ūdeni. Sākam ar dušu, tad ejam sildīties pirtī. Tur Sunmee prasa, vai negribu pamēģināt skrubja pakalpojumu, kas šeit tiek piedāvāts. Ieejas maksa pirts kompleksā ir 7 eiro, bet skrubja procedūra esot nepilni 20 eur. Mana automātiskā reakcija ir nē, paldies, par to naudu es pati varu sevi ieziest. Nu, paga, nepamēģināsi – nezināsi. Tu esi atbrauksi uz Koreju izbaudīt vietējo kolorītu un tagad, kad ir iespēja pamēģināt ko interesantu, tu atkal žmiedzies. Izveicu ar sevi audzinošas pārrunas un paziņoju Sunmee, ka gribu gan pamēģināt! Viņa aiziet pieteikt mūs abas procedūrai un drīz vien pie apvāršņa izpeld kundze peldkostīmā un aicina mani uz rozā masāžas galda.

Iesākumā viss ķermenis tiek izrīvēts ar masāžas cimdiem, šķiet, ka piedalās ziepes un kaut kādas zālītes. Kundze darbojas diezgan spēcīgi un pārliecinoši, un šoreiz pat nešķiet briesmīgi, kad viņa masē vēderu, kas man parasti nepatīk. Noteiktu zonu aiztikšana man bieži izraisa smieklu reakciju, arī šoreiz pilnībā bez smiešanās neiztieku. Kundze atbild ar dobju un lēnām izrunātu “ha-ha-ha”, un masē mani vēl sirsnīgāk. Kad ķermenis no abām pusēm nošrubēts, seko ziepju iemasēšana ar tādu kā metāla riņķi – tas pat ir nedaudz sāpīgi. Tad atkal seko darbošanās ar masāžas cimdiem. Pēc kādas pusstundas darbošanās, kundze uzgāž man toveri ar siltu ūdeni un paziņo “finiš”. Paldies, bija labi!

Kamēr Sunmee izbauda šo pašu procedūru, es pasildos pirtī un pamirkstu baseinos. Aukstā ūdens baseins netiek īpaši izmantots, ūdens tur izskatās daudz tīrāks. Kopumā šeit viss izskatās tīrs un kopts, bet nu, kā jau publiskās vietās, neiztikt bez kāda peldoša mata. Aukstais ūdens gan ir relatīvi auksts (+22 grādi), bet pēc sajūtām tas ir aukstāks. Zane, tas ir Latvijas vasarā ļoti silts upes ūdens, kā piens, vai ne? Pārliecinu sevi un ieguļos baseinā pilnā augumā. Kad pierod, nav tik traki. Noguļu vairākas minūtes. Vims Hofs ar mani nelepotos par šo sasniegumu, bet Sunmee gan brīnās.

Kad procedūras šajā stāvā izbaudītas, velkam pidžamas un ejam uz otro stāvu. Centrā atrodas liela telpa ar paklājiņiem uz grīdas, tur var sēdēt un atpūsties. Pieejamas grāmatas, TV, neliels uzkodu veikaliņš. Apkārt centrālajai telpai ir mazākas. Dažas no tām ir privātas istabiņas, kur atpūties kopā ar ģimeni vai draugiem, ir publiska gulēšanas telpa – sievietēm un vīriešiem atsevišķi. Jā, pidžamas nepieciešamas, jo šeit, atšķirībā no pirmā stāva, satiekas abi dzimumi. Vēl šeit ir divas saunas – ar mērenu un karstu temperatūru, ledus telpa un pati interesantākā, manā skatījumā, ir ogļu sauna. Tajā ir melnas, nokvēpušas sienas, mitrs gaiss un smaržo pēc malkas. Nosvīstam slapjas teju uzreiz pēc ielīšanas lielajā krāsnī. Ik pa laikam piemetas “pasakaina” sajūta – ja kāds iedomātos iestudēt pasaku par Ansīti un Grietiņu, un aiztaisītu krāsns muti, mēs te izceptos pārdesmit minūtēs. Lai kontrolētu cepšanās laiku, uz grīdas stāv mazs smilšu pulkstenītis.

Kādā no atpūtas pauzēm Sunmee parāda, kā no neliela dvieļa izveidot cepuri, kas karstā pirtī ir visai noderīga lieta. Tātad dvielīti garenvirzienā saloka trīs daļās, katru no sāniem/galiem uzlokot uz āru pāris reizes. Voila! Izspļautas princeses no Zvaigžņu kariem!

Sunmee stāsta, ka Jimjilbang (izruna man izklausās kā “dzinbdzibā”), tā sauc šos pirts kompleksus, esot ļoti populāri Korejā. Esot arī cilvēki, kas uz tiem iet regulāri, piemēram, mājsaimnieces. Tur var socializēties, uzsist klačas. Pat politiķi, ja vēlas tikt ievēlēti, iet uz dzinbdzibā. Šeit mēdzot nākt arī jaunieši pēc noballētas nakts, agri no rīta, kad transports mājās vēl nekursē – vienkārši, lai netraucēti izgulētos.

Tā kā šodien ir 8. marts, prasu, vai Korejā tas kaut kā tiek atzīmēts. Sunmee saka, ka īpaša vērība šim datumam netiek pievērsta, notiekot daži pasākumi. Viņa, piemēram, šodien saņēmusi atgādinājumu no Veselības ministrijas, ka sievietēm jāiet pārbaudīties uz krūts vēzi. Lai arī to nevar izskatīt par dikti jauku apsveikumu, Sunmee stāsta, ka draudzenei tas, iespējams, izglābis dzīvību. Pirms daudziem gadiem šajā datumā ticis rīkots publisks bezmaksas pasākums, kur sievietes varējušas pārbaudīt savu veselību un draudzene, kurai tolaik bijuši vien 25 gadi, joka pēc aizgājusi. Viņai atklāts krūts vēzis, kas zibenīgi izoperēts un viss bijis kārtībā.

Gana tērzējušas un mirkušas, atgriežamies pirmajā stāvā, ieejam dušā, atvadāmies no sasvīdušajām pidžamām un slapjajiem dvieļiem, apģērbjamies un ejam ielās. Mati vēl ir nedaudz mitri, bet šovakar ir tik silts vakars, ka nav ne mazākās diskomforta sajūtas. Pataustu sejas ādu – tā ir mīksta kā zīdaiņa pēcpuse. Pārtulkoju teicienu Sunmee un viņa saka, ka pilnībā piekrīt.

Izejot no pirts, pasūtam vakariņām ceptu cāli ar piegādi mājās. Kad atveram ārdurvis un ieejam mājas kāpņutelpā, zinām, ka kurjers jau bijis. “Tur smaržo mūsu vakariņas”, Sunmee paziņo. Jā, pie dzīvokļa ārdurvīm gaida maisiņi ar labumiem. Izpakojam ar ķiplokiem bagātināto cāli, Sunmee aši uztaisa klāt zaļos salātus un vakariņas gatavas. Cālis garšo nepiedienīgi labi un, par spīti tam, ka ir jau pavēls, nokopjam gandrīz visu paku. Paralēli atceramies ceļojumos piedzīvoto, šovakar topā ir insekti un to kodumi. Nopļāpājam teju līdz pusnaktij, tad dodos gulēt uz savu dzīvokli. Ielienu gultā un ieklausos ārpasaules skaņās. Solītais lietus beidzot ir klāt.