Kurš putniņš aiziet gulēt septiņos vakarā, tas pamostas trijos naktī un nevar aizmigt. Neko, velku ārā datoru, šķiroju bildes un klabinu tekstus. Līdz sešiem rītā viss ir pabeigts, tad nu mēģinu aizmigt vēlreiz. Brīnumainā kārtā tas izdodas un deviņos, kad zvana modinātājs, atkal jau galīgi negribas celties. Tomēr tas jādara, jo esmu sarunājusi ar Sunmee, ka uz vienu nakti pārcelšos uz viņas dzīvokli un manējais jāatbrīvo laikus, lai to var sagatavot šīs dienas ciemiņiem.
Sāku dienas rosību un konstatēju, ka man sāp labās rokas mazais pirkstiņš. Nekas briesmīgs, tāda princeses problēma, bet nevaru saprast iemeslu, jo neko tādu pēdējās dienās neesmu darījusi. Ieeju dušā, sakrāmēju somu, apēdu vārīto-grilēto olu maizītes un, nolikusi somas stāvu zemāk, dodos ielās.
Šodien braucu uz centru ar tādu pašu transporta kombināciju kā vakar. Pavisam citādāk ir braukt kopā ar Sunmee, kura pamāj ar galvu pirms pieturas, kurā jāizkāpj, un būt vienatnē, kad pašai viss jāpieskata. Lai zinātu, kā pārvietoties, vietējie izmanto lietotni Naver Map, es tomēr saprotu, ka man ērtāks ir ierastais Google maps transporta plānotājs, kas Dienvidkorejā lieliski strādā.
Izkāpju pie pils, mazliet paejos pa galveno ielu, kuras gājēju joslas vidū sēž karalis Sejong daewang (The great king) , kas dikti mīlējis zinātni un tāpēc virkne izgudrojumu arī izstādi pie viņa kājām. Netālu tiek filmēts kāds mūzikas klips vai reklāma, garāmgājēji, mani ieskaitot, apstājas, lai noraudzītos procesā. Tad gan dodos turp, kur biju iecerējusi – uz Modernās mākslas muzeju!
Ieejas biļete ir neticami lēta, 4000 vonas (3 eur) un ar to var apmeklēt vairākas izstādes. Lai tiktu uz Lee Jungseop ekspozīciju, vizīte jāpiesaka iepriekš. Tuvākais pieejamais laiks ir 14:30, uz to arī piesakos. Šaubas, ka nezināšu ko iesākt ar manā rīcībā esošajām teju trim stundām, izgaist, kad ieeju pirmajā izstādē, kas vēsta par korejiešu mākslinieku radošo procesu. Četri videoekrāni veido vienu salu un tādas salas ir septiņas. Katrā no ekrāniem klausāma diezgan gara saruna ar balvas ieguvušiem korejiešu māksliniekiem, var klausīties arī žūrijas pārdomas. Viena no tās pārstāvēm, runājot par moderno mākslu, saka, ka cilvēki cenšas to saprast tā vietā, lai sajustu un rezonētu. Izskan doma, ka modernā mākslas darbs tiek pabeigts ar auditorijas iesaisti, reakciju. Es tik ļoti piekrītu tam. Klausoties mākslinieku intervijās es fiziski jūtu, kā krīt prāta zvīņas. Atveras ejas uz iepriekš nepieredzētām domām, leņķiem, fokusiem. Es saprotu, ka nevaru noklausīties vairāk par dažām sarunām, jo mans prāts šaujas āra kā šampanieša vai elektrības korķis.
Īpaši es iemīlos māksliniecē Lee Seulgi. Viņas sarunu gan dzirdu fragmentos, jo, kamēr piefiksēju blociņā kādu noķertu ideju, titri jau paskrējuši pāris domas tālāk. Šeit daži domu fragmenti. Viņa, piemēram, atklājusi vienu izstādi kovid laikā un, saprotot, ka cilvēki no visas pasaules, ar kuriem viņa sadarbojusies, nevarēs ierasties, aizsūtījusi viņiem kolbiņas, lai sadarbības partneri atsūta kolbiņā ūdeni no tuvējās upes, jūras vai ezera – šie ūdens paraugi pārstāvējuši visus šos cilvēkus izstādē. Vai arī – flamingi ir rozā, jo šo krāsu iegūst no rozā garnelītēm, ko tie ēd. Mākslniece kādā pasākumā izvārījusi saulainu veģetāro dārzeņu zupu un prātojusi, vai cilvēki to ēdot, top saulaināki. Nu un tādā garā.
Es knapi pieskaros visām izstādēm, kad klāt ir laiks Lee Jungseop darbus lūkoties. Nelielā ekspozīcija ir laba, tomēr manas smadzenes joprojām dejo ar mākslinieku sarunām. Nospriežu, ka nav ko pārspīlēt ar iespaidiem, un dodos izvēdināt galvu ielās. Arī ēst sāk gribēties. Brīdi klīstu pa mazajām ieliņām blakus pilij, tad nogriežos uz ielu, kurā vakar klīdām kopā ar Sunmee. Atšķirībā no vakardienas mierpilnās pastaigas, šodien te ir cilvēku pūļi. Lai gan ēstūži ir uz katra stūra, nevaru izvēlēties, kurā ieturēties. Kad tieku brīvākos ūdeņos, izvēle krīt par labu kādam bistro tipa iestādījumam. Jā, pasūtīt ēdienu bez Sunmee nav viegli. Beigās rīkojos kā parasti šādās situācijās Āzijā – iebakstu ar pirkstu blakus galdiņa šķīvī un saku, ka vēlos to pašu. Pēc tam pamanu, ka ēdienkarte visiem ir vienāda. Arī man atnes zivi ar pavadošo sastāvu – daudzām bļodiņām ar pupiņām, kimči, jūras zālēm un rīsiem. Lai slavēti pēdējie, kas ir vienīgā neasā ēdamlieta. Man kā tūristei tiek atnesta dakšiņa, bet es lepni paņemu irbulīšus – neesmu jau pirmo dienu Āzijā. Un tad pār mani nāk mazā pirkstiņa sāpju apgaismība. Protams, vakar, ķeksējot nūdeles un pelmeņus, esmu to darījusi diezgan saspringtiem pirkstiem, tāpēc arī mazais pirkstiņš ir lupatās. Labi, labi – paņemu dakšiņu un ieturos pierastā veidā. Par spīti asumam, vēlās pusdienas garšo lieliski.
Par tām sūtu lielu paldies Līgai Pommerei, kuras brīnišķīgajos apartamentos Cēsīs un Līgatnē nakšņoju, ejot Santjago ceļu Latvijā. Bieži stāstu vakaros un vēstulēs saņemu ziņas no cilvēkiem, kuriem patīk ceļot, bet kas to baidās darīt vieni – valodu nezināšanas vai citu iemeslu dēļ. Šiem cilvēkiem iesaku sazināties ar Līgu – viņa ik pa laikam sapulcina nelielas cilvēku grupas un ved viņus ceļos un neceļos – pasākums saucas Balt Go!
Ieturējusies dodos mājup. Bez problēmām izdodas atrast pareizo autobusu, kas aizved uz Mapo rajonu. Tur vēl pastaigājos pa mazajām ieliņām, nopērku mums sestdienas vakara našķus – kūciņas un lietuviešu alu. Gribētos jau aiznest Sunmee latviešu brūvējumu, bet pasaules garšu alus veikalā redzu veselus četrus alus no kaimiņvalsts, bet mūsējo nevienu.
Nonākot mājās, aprunājamies ar Sunmee par dienā piedzīvoto. Es ķeros klāt bildēm, bet Sunmee noliekas gultā nedaudz atpūsties. Neraugoties uz vakardienas pieredzi, jūtu, ka mani arī nekas cits kā neliels nomiedzis neinteresē. Tā nu abas paguļam vēlo diendusu līdz desmitiem vakarā. Pēc atpūtas ir spēks gan rakstīt, gan sarunāties. Atveram alu un datorus. Sēžam katra pie saviem darbiem, kurus ik pa brīdim pārtrauc sarunu pauzes.
Smejamies, ka mēs varētu dibināt Anonīmo Airbnb saimnieku grupu. Saziņa ar ciemiņiem, mājvietas sagatavošanas nianses, atstātās mantas – mums ir tik daudz par ko kopīgi smieties un šķendēties. Sunmee, piemēram, pastāsta atgadījumu, kad viņas dzīvoklī palikuši britu tūristi, kas, visticamāk, tā krietnāk paņēmuši uz krūts. Vakara gaitā viņi izdomājusi atvērt ugunsdzēšamo aparātu un piepūst ar putām visu dzīvokli. Es varu likt pretim stāstu par lietuviešu tūristiem, kas ieradās ar kavēšanos pusnaktī, jo pa ceļam bija notriekuši stirnu. Tas vēl būtu nekas, bet viņi to stirnu bija atveduši līdz mums sava auto bagāžniekā un naktī prasīja nazi, lai dzīvnieku sadalītu. No rīta gan viņi atzina, ka nepieticis dūšas un aizveda stirnu aprakt.
Kādā brīdī Sunmee saka, ka, ja es vēlos piedzīvot mežonīgu sestdienas nakti Seulā, mēs varam doties ielās. Jā, kā tad, velc ārā kruķus, laižam! Tā nu mēs ķircināmies, bet nekur neejam. Dzeram lietuviešu alu, pļāpājam niekus un deldējam datora taustiņus deju grīdas vietā.
