Ceļā uz Seulu

Tramvajs no Juglas aizved mūs līdz 13. janvāra ielai, kurai otrpus pietur 22. autobuss. Eduards mani sažmiedz, atdod koferi un dodas savos darbos, bet es sēžos busā un braucu uz lidostu. Ieraudzījusi garo rindu uz reģistrāciju, iesākumā nolemju apmeklēt labierīcības. Pie lifta uz visām pusēm grozās divas aziātu meitenes un esmu diezgan pārliecināta, ka mūsu intereses saskan. Pastāstu viņām, ka jādodas stāvu zemāk un kopā iekāpjam liftā. Tur viņas man vaicā, vai esmu no Latvijas. Atbildu apstiprinoši un uzdodu viņām šo pašu jautājumu. Meitenes apliecina manas intuīcijas sacīto – viņas esot no Dienvidkorejas. Nure, tas ir tieši no turienes, uz kurieni es dodos. Kad to viņām pasaku, abas korī iesaucas “oh, wow!” un saka, ka tā esot jaušība. Lai nu būtu.

Kad atgriežos pie rindas, saprotu, no kurienes meitenes radušās. Katrs otrais rindā stāvošais ir dienvidkorejietis. Redzot lielās mantu kastes ar uzrakstiem “kostīmi”, “grims”, “gaismas”, saprotu, ka šī ir apjomīgā filmēšanas grupa, kas bija ieradusies Rīgā uzņemt kino. Atceros lasījusi publiskajā telpā, ka daļa no komandas strādājusi arī pie slavenās korejiešu filmas “Parazīts”, ko man arī ir sanācis redzēt. Droši vien savā valstī viņi ir diezgan slaveni.

Rinda ātri iet uz priekšu un drīz vien varu likt savu čemodānu uz svariem. Nieka 7 kilogrami atļauto 30 vietā. Šoreiz esmu nolēmusi doties ceļā ar koferi uz ritentiņiem un mazo mugursomu, jo pēc Meksikas ceļojuma jutu, ka piekrautu lielo mugursomu man ir ļoti grūti pastiept. Mēģināšu šādi, attīstītajā Korejā tam vajadzētu būt labam risinājumam. Ceļošana ar koferi ir viena no mazajām pārmaiņām, ko šajā ceļojumā esmu nolēmusi ieviest. Otra ir lielāka sevis saudzēšana. Trešā – mazāk darīt, vairāk atpūsties (skat. otro punktu). Varbūt gadīsies vēl kāda pārmaiņa, katrā ziņā uztveru šo ceļojumu kā iespēju pamēģināt lietas darīt citādāk, tādējādi cenšoties atrast atbildi uz jautājumu – vai man pietiek ceļot vai man pietiek ceļot tādā formātā, kādā esmu to darījusi pēdējos desmit gadus.

Reģistrācijas meitene pavaicā manu pasi, tad pajautā elektronisko vīzu, kas arī ir manā rīcībā (vai kāds vēl atceras Austrāliju, ha?). Tad viņa prasa, vai man ir kaut kāds sasodīts QR kods. Tāda gan man nav. Bet, tā kā tas esot jāuzrāda ielidojot, man vēl būs gana laika, lai pie tā tiktu.

Apsēdusies pie saviem vārtiem, QR koda iegūšana ir pirmais darbs, pie kura ķeros. Jāaizpilda anketa ar standarta jautājumiem, vienīgi pie adreses un ZIP kodiem sanāk paburties, jo katrai zemei ir citāds adreses pierakstīšanas veids. Pēc neliela prāta mežģa izdodas visus rajonus, ielas, blokus un to numurus sabakstīt pareizajās ailītēs un QR kods ir rokā. Nu ok, telefonā.

Tad atkal varu mierīgi pievērsties rakstu darbiem – man lidostās izdodas ļoti ražīgi pastrādāt. Aiz lielajiem stikla logiem satumst vakars, atvadoties ar spilgti sarkanu strīpu. Kazi, arī šonakt būs ziemeļblāzma, līdzīgi kā pēdējās divās naktīs. Pašai neizdevās to redzēt, bet internetos atrodamās liecības ir brīnumaini skaistas.

Plānotajā laikā ir klāt lidmašīna uz Stambulu, un varam doties ceļā. Turkish Airlines dod ēst un rāda filmas arī īsajos lidojumos, tad nu aptuveni 3 stundas līdz Stambulai parit ātri un mierpilni.

Stambulas lidostā viss ir slapjš un mēs braucam pa pielijušajiem skrejceļiem vismaz minūtes piecpadsmit, līdz nonākam pie lidostas ēkas. Tās ēku četrstūri izskatās pēc miglas baseiniem, kuru malās sastājušās milzu zivis ar spurām gaisā.

Stambulas lidostā paņemu wifi kioskā kodu bezmaksas internetam, ko te dod uz vienu stundu. Pabeidzu un nosūtu pēdējos rakstu parādus, tagad visas domas var pievērsties gaidāmajam ceļojumam.

Kāpēc es dodos uz Dienvidkoreju? Kā parasti – netīšām nopirkās lētas aviobiļetes (300 eiro ar asti abos virzienos) un varēšu paciemoties valstī, kurā vēl neesmu bijusi. Jāteic arī, ka marts nav izvēlēts nejauši. Tas ir mēnesis, kad ziema jau līdz kaklam, bet pavasaris vēl kavējas. Sniegs pilsētās kļūst melns un visas ziemā uzkrātās kakas atkūst. Vakar dzērām tēju ar draudzeni un secinājām, ka šajā laikā kakas atkūst ne vien ielās, bet arī mūsos. Un secinājām, ka tā, iespējams, ir dzīves jēga (nu, vismaz viena no) – pārvērst savas iekšējās kakas (sauktas arī par tarakāniem) auglīgā kompostā un izaudzēt uz tām rozes. Vēl viens iemesls Dienvidkorejas apciemojumam ir Sunmee, kura dzīvo Seulā. Mēs iepazināmies Laosā, pēc tam viņa atbrauca ciemos arī uz Latviju, tagad laiks sava veida atbildes vizītei.

Lielajos ekrānos sola Seulas vārtus atklāt vien 0:55, bet, ieskatoties lidostas mājas lapā, tie redzami jau krietni ātrāk. Tā nu aizčāpoju uz vārtiem savlaicīgi un tikai pēc krietnas pusstundas arī ekrānos parādās šie vārti. Nospriežu, ka vārtu paskatīšanās internetā varētu būt laba ideja arī citiem lidojumiem. Arī šeit viss notiek rāmi un mierīgi un, pēc vietējā laika 2:25 jau sēžu lielajā gaisa kuģī un gaidu pacelšanos. Esmu priecīga, ka sēdvietu loterija man ir piešķīrusi vietu pie ejas. Kādreiz patika garajos lidojumos sēdēt pie loga, bet tagad dodu priekšroku ejai – lai var nevienu netraucējot aiziet uz labierīcībām un izstaipīt kājas. Kad stāstīju Eduardam, ka man tā nepatīk situācijas, kad ļoti vajag čurāt, es sēžu pie loga, bet abi mani kaimiņi ir iegrimuši miegā un tad viņi jātraucē un jāmodina. Eduards atbildēja, ka šoreiz droši vien mani traucēs un modinās. Atbildēju, ka tas nekas un varbūt man iegadīsies blakus emo tīņi ar izturīgiem pūšļiem, kas visu lidojumu nogulēs, nenoņemot austiņas. Pametu acis pa labi un iekšēji smejos. Man blakus sēž divas ļoti jaunas, krietni notetovētas meitenes. Varu pastāstīt, ka lidojuma laikā, kas ilga aptuveni 10 stundas, viena no viņām izkāpa no sēdvietas vienu, bet otra – divas reizes.

Manam ķermenim ir nakts vidus, tāpēc brīdī, kad tiek servēta maltīte, atsakos. Arī to es laikam daru pirmo reizi. Bet pat ēdiena smarža uzdzen nelielu nelabumu, padzeros vien ūdeni un cenšos gulēt. Brīdī, kad ceļabiedri ir paēduši un salonā gaismas izslēdzas, tas arī izdodas. Nakts paiet trauslā miegā, bet ik pa laikam atmostos no kāda sapņa, tātad ir gulēts ir.

Brokastis jau gribas ēst. To laikā beidzot patērzēju ar savu blakussēdētāju, kas izrādās jauka būtne no Šveices. Viņa savulaik studējusi Korejā un tagad brauc tur ekskursijā ar visu savu ģimeni. Pēc brokastīm vēl atliek laiks aizpildīt divas imigrācijai nepieciešamās formas un tad jau sākam nosēšanos Seulas lidostā.

Šajā lidojumā esam nonākuši septiņas stundas laikā uz priekšu un, šeit jau atkal ir vakars. Pirmais lidostā jāuzrāda QR kods, pēc tam jāizstāv rinda uz imigrāciju, kur prasa pasi un elektronisko vīzu. Lapiņu par to, ka neievedu neko neatļautu (lai gan pilnas pārliecības man par to nav – somā ir dāvanas Sunmee un našķi graušanai), ir jāiesprauž rokās vīrišķim, kas stāv pie pašas lidostas izejas. Viņš vienkārši stāv malā un, ja nebūtu pamanījusi viņu, izietu cauri ar visu lapeli. Vēl vienu aizpildīto lapeli man neviens nepajautā. Gluži tāpat, vai man ir apdrošināšana, kas papīros bija minēta kā obligāta prasība.

Īsi pēc septiņiem esmu brīvos ūdeņos. Tagad tikai jāatrod metro, kas mani aizvedīs līdz Sunmee dzīvesvietai. Nekur neredzu metro norādes, līdz, sazinoties ar Sunmee, noskaidroju, ka “metro/subway” un “train” šeit nozīmē vienu un to pašu. Tieku līdz biļešu automātiem, bet, kad esmu jau nopirkusi biļeti, izrādās, ka tā der vilcienam-ekspresim, bet metro ir otrā pusē. Jau sabēdājos par savu nevērību, bet izrādās, ka biļeti bez jautājumiem var atdot kasē un viņi uzreiz naudu atskaita atkaļ uz bankas karti. Savukārt pie metro biļešu aparātiem un kases var norēķināties tikai ar skaidru naudu. Sasodīts, jāiet meklēt bankomāts. Drīz nonāku pie tā. Iesākumā bankomāts mani lamā korejiski, tad atrodas pogas, lai pārietu uz angļu valodu un vēl pēc brīža stāvu ar krietnu papīru kaudzīti rokās. 10 000 vonas ir nedaudz vairāk nekā 7 eiro. Metro biļete maksā aptuveni 3 eiro.

Ceļš ir ērts – man vienkārši jābrauc līdz pieturai Hongik universitāte bez pārsēšanās. Sunmee ir atsūtījusi sīkas norādes, kā atrast viņas mājvietu, bet tagad sūta ziņu, ka atnāks man pretī uz metro staciju, tikai jāatrod pareizā – pirmā izeja. Tas gan nozīmē piecpadsmit minūšu pastaigu pa pazemes koridoriem, bet tad izeja ir redzama un, eskalatora lentei uzvedot mani virszemē, nonāku pa taisno Sunmee apskāvienā. “Es tā priecājos Tevi redzēt”, “es arī ļoti priecājos Tevi redzēt” – sakām viena otrai un arī to, ka abas izskatāmies tieši tāpat kā pirms vairākiem gadiem, kad pēdējo reizi tikāmies.

Lai es labāk atcerētos ceļu uz mājām, Sunmee mani ved pa galvenajām ielām. Lai arī neesam pilsētas centrā, arī šeit esošās augstceltnes ir iespaidīgas. Kad nogriežamies mazākā ieliņā, uzvēdī Āzijas šarms – ielas malā stāvošs rotaļlietu aparāts, mazas kafejnīcas un veikaliņi. Lai tiktu mājā iekšā, jāsaspriež noteikti kodi, pēc tam tas pats jādara pie dzīvokļa durvīm. Sunmee mani uzved uz gaišu un siltu dzīvoklīti trešajā stāvā – tas ir viens no Airbnb dzīvokļiem, par kuriem viņa rūpējas. Pēc tam nokāpjam stāvu zemāk uz līdzīgu dzīvokli, kas ir draudzenes mājvieta, kur es pārcelšos uz nedēļas nogali, jo tajā laikā Airbnb ir izīrēts.

Padzērušas tēju, dodamies vieglās vakariņās. Iešaujam mazā ķīniešu kafejnīcā un pasūtām karsto podu. Virums garšo tieši tik labi kā jāgaršo Āzijas zupai. Mazliet skābens, mazliet ass. Lai arī man šķita, ka neesmu izsalkusi, izstrebju bļodiņas trīs. Manas garšas kārpiņas gavilē! Kad man cilvēki prasīja, ko es plānoju darīt Korejā, tā arī atbildēju – ēst! Redzot Sunmee bildes sociālajos tīklos, man nebija ne mazāko šaubu, ka šajā ceļojumā mani gaida ne viens vien kulinārais pārsteigums. Sunmee stāsta, ka, uzzinot par manu vizīti, viņa prasījusi draugiem, kur lai aizved mani sēņot. Latvijā esot, ražas novākšanas darbi manos laukos un sēņošana mežā ir vienas no Sunmee spilgtākajām atmiņām, tāpēc viņa gribējusi man sagādāt līdzīgas. Draugi tad atbildējuši, ka sēņu fermās tāpat neviens neļaus sēņot, bet nacionālajā parkā, pat, ja izdotos atrast kādu sēni vai ogu, to vākšana būšot nelegāla. Tā nu Sunmee atteikusies no domas mani vest sēņot, bet viņai esot prātā citas atrakcijas. Bet par tām mēs domāsim rīt, jo šajā laika zonā nemanot tuvojas pusnakts un ķermenis, pēc samocītās nakts lidmašīnā, it nemaz neprotestē pret došanos gulēt.