Sievietes, par kurām domāju naktīs

Ja tā labi padomā, Apgāda Zvaigzne ABC vadītāja Vija Kilbloka mani šo grāmatu rosināja izlasīt jau pērn, varbūt pat vēl senāk, bet vienmēr atradās kaut kas cits darāms. Rosinājuma brīdī sparīgi māju ar galvu, bet aizmirsu par grāmatas eksistenci uzreiz pēc sarunas beigām. Šoreiz šādas iespējas man vairs nebija, jo Mia Kankimeri grāmatu “Sievietes, par kurām domāju naktīs” Vija man vienkārši uzdāvināja.

Pabeigusi Ilonas Balodes pusotru tūkstoti biezo garadarbu “Ielu muzikantu piezīmes”, ķēros klāt somu rakstnieces veikumam, kas ir tikai 432. lappuses biezs (laikam jāsaka plāns). Jau otro reizi šomēnes daru to, ko parasti nedaru – izsakos par cita autora rakstīto. Vispār es nekad nevarētu būt kritiķis, ja nu vienīgi šī profesija sauktos “slaviķis”, jo teju katrā cilvēka veikumā saredzu ko uzslavas vērtu. Ja nekas slavējams veikumā nav, nesaprotu, kāpēc vispār jātērē laiks un jaizsakās.

Tā nu bez jebkādām gaidām atvēru Nakts sieviešu grāmatu. Nē, par spīti nedaudz divdomīgajam nosaukumam, Nakts sievietes nevieno erotika, bet gan piedzīvojuma gars un sekošana savai aizrautībai, neraugoties uz laikiem un apstākļiem. Par Nakts sievietēm viņas sauc tāpēc, ka šo sieviešu likteņi naktīs nedeva mieru grāmatas autorei, kura izcēla no vairāk un mazāk noputējušiem arhīvu plauktiem viņu dzīvesstāstus. Ceļotājas, pētnieces, mākslinieces, kuru vārdi vairumam mūsdienu cilvēku neko neizsaka. Es arī, sev par kaunu atzīšos, biju dzirdējusi tikai par jaunāko no viņām un arī tāpēc, ka ar japāņu mākslinieci Jajoi Kusamu ceļi pirms pāris gadiem krustojās kādā darba projektā.

Izabella Bērda, Ida Feifere, Mērija Kingslija, Nellija Blai vai Aleksandra Deivida-Nīla – kas viņas ir? Vienas no pirmajām zināmajām sievietēm ceļotājām, kas (+-) 19. gadsimtā devās izzināt pasauli. Ņemot vērā, ka šajā laikā bez vīrieša atļaujas sieviete teju neko nevarēja darīt, kur nu vēl ceļot, viņu dzīvesstāsti ir apbrīnojami. Maskējušās ar tādiem ieganstiem kā veselības uzlabošana vai svētceļojums, viņas devas uz pasaules nostūriem, no kuriem daži nebija vēl iezīmēti kartē. Bez sakariem, ar primitīviem orientēšanās, pārvietošanās un medicīniskās palīdzības līdzekļiem viņas devās kalnos, džungļos, tuksnešos un okeānos. Arī bikses nebija nekas piedienīgs tikumīgai sievietei (par kādām tolaik viņām bija svarīgi sevi pozicionēt), tad nu arī bridieni līdz kaklam purvājā vai takas izciršana džungļos notika garās kleitās, korsetē un aubē. Vēl šajos dzīvesstāstos mani fascinē doma, ka šīs sievietes metās piedzīvojumos, neraugoties uz salīdzinoši cienījamo vecumu un ne tik spožo veselības stāvokli.

Cita grāmatas sadaļa vēsta par vēl senākām Nakts sievietēm, kuras ar otām izcirta savu vietu vīriešu mākslas pasaulē. Līdzīgi kā ar ceļotājiem, arī slavenu mākslinieku vārdi mums nebūs sveši, bet grāmatā aprakstīto mākslinieču Sofonisbas Angvisolas, Lavīnijas Fontanas un Artemīzijas Džentileski šedevri tikai pēdējās desmitgadēs tiek izcelti no muzeju arhīvu nostūriem.

Lasot grāmatu, es nevarēju nedomāt par to, cik ļoti man (mums) ir paveicies piedzimt šajā vietā un laikā, kad iespējams brīvi runāt, ceļot, dzīvot. Un nevarēju nedomāt, ka joprojām pasaulē ir tik daudz vietu, kur cilvēkiem, jo īpaši sievietēm, tas nav iespējams. Un mazliet arī jādomā par to, ka, lai cik brīva būtu mūsdienu pasaule, sievietei tomēr joprojām ir jāpieliek vairāk pūļu, lai sevi apliecinātu noteiktās jomās, kā arī jāatšaudās no spriedokļiem par viņas ģimenes situāciju.

Autore ne tikai pēta Nakts sieviešu biogrāfijas, viņa arī cenšas aizceļot uz vietām, kur šīs sievietes dzīvojušas un radījušas, pieredzot tās mūsdienu cilvēka acīm. Stāsts ir arī par pašas Mia dzīvi un pārdomām. Par grāmatas radīšanas šaubām un ražīgu darbu. Pirmās ir krietni vairāk, arī ar tām, līdzīgi kā ar daudzām šajā grāmatā paustajām pārliecībām, man ir ļoti viegli identificēties. Arī ar domu, ka idejas pie mums visbiežāk piezogas bezmiega naktīs. Būs jāievieš rakstāmblociņš blakus gultai.