Iekšējais pulkstenis pamodina brīdi pirms modinātāja, ceļos augšā un dodos uz dušu. Salieku somās pēdējās mantas, pārlaižu pateicības pilnu skatu treilerim un, ar vaidu uzvēlusi plecos lielo somu, eju uz lielo māju brokastīs.
Dankans jau šiverē ap pannām un drīz manā priekšā kūp brokastis. Monreālā ir dažas stundas vēlāks, un beidzot mums izdodas sazvanīties ar mūsu kopīgo draugu Rafaēlu, kurš ļoti gribēja redzēt mani un Dankanu vienā kadrā. Tā nu ēdot brokastis aprunājam pēdējos dzīves jaunumus, triecam iekšējos jokus, aprunājam paziņas un apspriežam satikšanās plānus nākotnē.
Arī Geila un Mouči ir pamodušies, lai atvadītos no manis. Sirsnīgi pateicos par laipno uzņemšanu un labo sabiedrību, un ļoti ceru atmaksāt ar tādu pašu uzņemšanu Latvijā. Saku, lai brauc septembrī – uz sēņu laiku!
Kāpjam auto un braucam uz Riversaidu. Stacijā esam laikus, aši nopērku biļeti un kopā ar smagajām somām apsēžos uz perona soliņa gaidīt vilcienu uz Losadželosu. Saku Dankanam, ka viņš droši var doties mājās, bet viņš tomēr pasēž ar mani, kamēr atnāk vilciens un palīdz ienest somas. Tad gan atvados un žmiedzu šo no visas sirds! Skatos pa logu, kā aizbrauc pelēkais mazauto un jūtos emocionāli.
Vilciens stūrē uz Losandželosu raiti, tomēr pirms pašas pilsētas sabremzējas un sāk braukt dikti lēnām. Tas man ne visai patīk, jo jāpaspēj uz lidostas autobusu, kas atiet pulksten 10. Šis posms mani uztrauc visvairāk, jo ar abām mugursomām varu tikko pakustēt. Ja vēl būs jāpārvar kādas trepes, būs vāks. Laimīgā kārtā mans vilciens pienāk diezgan tuvu tai Union stacijas pusei, no kuras kursē autobuss un uz augšu ved eskalators. Fū. Aši sazīmēju īsto autobusu un minūtes divas pirms desmitiem jau sēžu tajā.
Sākam kustēt, un gar logiem iesākumā slīd Losandželosas debesskrāpji, tad pamazām ainava pārvēršas vienstāvu apbūvē. Arī nonākot lidostā paveicas – Turkish Airlines reģistrācijas galdiņi ir ieejai vistuvākie. Izstāvu gana garu rindu, ar prieku tieku vaļā no lielās somas. Atļautais svars ir 23 kilogrami, mana uzrāda “tikai” 17. Laipna sieviete pie reģistrācijas vēl nomaina manas sēdvietas abos lidojumos, piešķirot vienā reisā vietu pie ejas, otrā pie loga – lieliski! Aviokompānija ir pārcēlusi otro reisu par krietnu laiku – bija paredzētas tikai 3 stundas Stambulas lidostā, bet šie izdomāja, ka man vajadzētu uzkavēties vēl vienu nakti Stambulā un mājās lidot nākamajā dienā ap 9. Sakarā ar šo faktu prasu darbiniecei, vai man pienākas viesnīca Stambulā? Uz to viņa sāk kaut ko diezgan nesakarīgu atbildēt, ka es nemaz nevaru nonākt Turcijā, nesamaksājot 60 dolārus un tamlīdzīgi. Labi, aizlidos, tad jau redzēs.
Kad sākas rindu veidošana iekāpšanai lidmašīnā, izdzirdu priekšā pazīstamas skaņas – tur stāv četras jaunietes no Latvijas! Nevaru atturēties no iespējas apsveicināties un drusku patērzēt. Meitenes bijušas divu nedēļu piedzīvojumā no Čikāgas līdz Losanželosai, tagad dodas mājup. Viena no meitenēm atpazīst mani, es, savukārt, citā atpazīstu sadarbības partneri no darba lauciņa – mazā Latvija!
13 stundu lidojums iesākumā rit viegli – filmas, ēdiens, snaudiens. Uz beigām man kļūst grūti, sāp acis un šķiet, ka no visām pusēm nāk virsū ņirbošie ekrāni, kur katrs skatās ko citu. Kā nebūt nolaužu pēdējās stundas. Nereāli jocīgi izlidot vienos dienā un arī nolaisties vienos dienā, sasodītās laika zonas maiņas.
Pirms daudziem gadiem esmu Stambulas lidostā kārtojusi viesnīcas lietu, bet vairs neatceros, kur tas bija jādara, tāpēc sekoju četrotnei. Izrādās, ka jāiziet visas kontroles un jau zālē, no kuras var doties ārā dzīvē, pašā galā atrodas Hotel desk. Vīrs aiz logiem paņem mūsu iekāpšanas kartes un saka, ka pasēžam un pagaidām. Pēc laiciņa viņš sasauc mūs un vēl citus gaidītājus, aizved divus stāvus zemāk un norāda busiņu, kurš mūs vedīs uz viesnīcu.
Pēc aptuveni stundas brauciena piestājam pie ēkas, kas savulaik bijusi smalka viesnīca un mūs sadala pa numuriņiem. Lai arī nogurums ir tāds, ka ķermenis tā vien tiecas balto palagu virzienā, gribu aizbraukt līdz centram. Turpceļā, ciemojoties pie Laimas, centru redzēju tikai naktī pa auto logu, šoreiz gribu mazliet paklīst pa ielām un arī tirgu.
Turpceļā braucu ar satiksmes autobusu. Piešķiru kādam pasažierim 10 liras, viņš nopīkstina karti manā vietā un, vērojot dzīvo pilsētu aiz loga, virzos uz centru. Apkārti var apskatīt kārtīgi, jo korķi ir nereāli. Kad tiekam uz maģistrāles, tie uz laiku izbeidzas, bet atsākas, kolīdz tuvojamies centram. Skatos kartē uz Grand Bazar un domāju, kurā brīdī kāpt ārā. Tikmēr domāju, kamēr pamanu, ka šoferis jau stūrē pāri tiltam, nu gan ir ziepes. Pirmajā pieturā aiz tilta jau esmu gatava kāpt ārā, tomēr pārdomāju – ja pieturā vesels bars cilvēku apgalvoja, ka šis autobuss iet uz tirgu, nu nevar būt, ka viņi kļūdījās. Pārjautāju šo lietu šoferim un viņš ar žestiem rāda, ka Bazar tikai vēl būs. Ahā, pēc maza brīža buss tik tiešām laiž pār otru tiltu atpakaļ un izlaiž mani tieši tirgus priekšā.
Esmu tikusi galā ar pēdējo gaismiņu, nobildēju pāris kadrus un eju tirgus lūkoties. Mājās sāk beigties garšvielas, kuras parasti pērku ārvalstīs, un Stambula ir īstā vieta, kur atjaunot to krājumus. Sākumā skatos un salīdzinu cenas, tad lēnām sāku iepirkšanos. Kad esmu tikusi pie visa kārotā, nonāku sānu ieliņā, kur viss ir daudz lētāks, sasodīts. Arī šeit uz mani paskatās paliels māla pods, lieku to somā. Kad iepirkšanās ir galā, jau ir melna tumsa.
Esmu gatava mājās braukt ar taksi, bet tie nez kāpēc nestājas. Redzu otrpus ielai sastrēgumā stāvam autobusu, ar kuru atbraucu, bet netieku gudra, kur ir tā pietura. Aizeju līdz tai, kur šoferis mani izlaida turpceļā, bet, ilgāku laiku gaidot, autobuss nerādās. Toties apstājas taksis. Iebakstu kartē, kur man vajag, un vienojamies par 200 lirām – summu, kuru man ieteica autobusa pieturas pasažieri, kad vaicāju viņiem pēc padoma. Vienu daļu samaksāšu lirās, pārējo piemetīšu dolāros. Atkal jau krietnu laiku mīcamies pa sastrēgumiem, bet pēc aptuveni stundas galā esmu. Piemetu šoferītim drusku vairāk kā solīts, viņš priecīgs aizbrauc, es dodos vakariņās, ko arī mums nodrošina aviosabiedrība. Tad gan beidzot laiks ļauties balto palagu vilinājumam.
