Nu, ko lai saka: cita gulēšana, kad esi tuvāk zemei. Man netraucēja pat istabas biedra krākšana, par ko pārējie no rīta bola acis un sūkstās. Vēl arī visi ir dikti sakosti, arī šeit ir diezgan nikni odi (cerams, odi). Mani, kā par brīnumu, šie likuši mierā. Protams, arī uz mana ķermeņa ir pāris pietūkumi un niezošas vietas, bet tas ir tīrais nieks.
Džesika un Amēlija šodien dodas tālāk, tāpat kā vairums pārējo istabas biedru. Vienīgais puisis, kas paliek, šodien ieplānojis izklaides ar kajaku. Žēl, ja man būtu kompānija, triektos uz kādām džungļu drupām, bet vienatnē to negribas ne izmaksu, ne drošības labad.
Izlasu internetā, ka netālu no Bacalar atrodas ciematiņš Xul-Ha – tur varot pavadīt mierpilnu dienu pie lagūnas. Noķeru kolektivo un pēc padsmit minūtēm izkāpju no transporta kopā ar divām vietēja paskata meitenēm. Prasu viņām, kā labāk nokļūt līdz lagūnai, bet meitenes rausta plecus – arī viņas šeit ir pirmo reizi. Ejam meklēt lagūnu kopā. Viena no meitenēm ir no Kolumbijas, otra no Venecuēlas, bet abas ceļo jau krietnu laiku un saka, ka viņu mājas ir pasaule. Priecājos būt kopā ar meitenēm, jo ciemats tik tiešām ir ļoti vietējs. Uz dullo izvēlētas ielas galā ieraugām zilā ūdens mirdzumu un dodamies pie tām. Ūdenī jau mirkst divi meksikāņi, bet viņus no krasta vēro skaists un slapjš suns.
Meitenes metas peldkostīmos, rāpjas kokos, bildējas un domā, ka šeit ir brīnišķīgi. Ir jau, bet man kaut kā nav omulīga sajūta. Pirmkārt, jau kuro reizi pieļauju kļūdu, neuzvelkot peldkostīmu mājās (šoreiz man tas vismaz ir līdzi, ja) un otrkārt, vienkārši nejūtos droši. Gabaliņu tālāk redzu zolīdāku piekļuves vietu, saka meitenēm, ka drusku paiešos un pamēģināšu peldēšanās iespēju citviet.
Eju caur ciematu un mēģinu pēc kartes saprast, kurā vietā ir smukā pieeja. Nospriežu, ka tas būs kāds kempings un dodos turp. Galā atrodas dzeloņstieplēm apvīta ēka un kāda cita, kas izskatās pēc viesnīcas. Prasu tajā esošam darbiniekam, vai šeit var iegādāties kādu dzērienu un nopeldēties, bet šis tik šūpo galvu un saka: privado, privado. Labi, ka nav kazai piena, tad nav – došos prom no šejienes.
Jau esmu gandrīz tikusi atpakaļ līdz lielajam ceļam, kad ieraugu kādu zolīdi tērptu sievieti, kas man vieš uzticību. Neesmu pilnībā atmetusi domu par drupām, tad nu prasu padomu sievietei, kā turp nonākt ar sabiedrisko transportu. Viņa nezina, bet tepat blakus dzīvojot radinieks, kurš strādājot par gidu. Aizejam līdz viņam, bet manas aizdomas tiek apstiprinātas – transports ir, bet svētdienās tas kursē diezgan reti (pēdējais posms tāpat esot jāveic ar motociklu), bet taksis ir ļoti dārgs. Pateicos un eju uz ceļu, lai brauktu uz Cenote Azul jeb Zilo cenoti, kas atrodas piecus kilometrus no Bacalar, un ir man šobrīd pa ceļam.
Ceļa malā ieraugu kādu vīru, kas tirgo kokosriekstus un eju aprunāties. Jā, te var dabūt litru ledaina kokosriekstu dzēriena, to arī nopērku. Kamēr veldzējos un dalu pusdienu sviestmaizi ar diviem sirdi plosošiem kucēniem, nemana nevienu kolektivo.
Laikam gidam būs taisnība par svētdienu un transporta pieejamību. Esmu jau gatava ņemt taksi, kad beidzot tuvojas viens busiņš un ir gatavs mani aizvest līdz cenotei.
Šī ir diezgan tūristiska vieta, bet tas man šobrīd ir pa prātam. Par ieeju teritorijā jāsamaksā 25 peso, bet pēc tam toties pieejams viss, kas vajadzīgs – tualetes, ģērbtuves, trepītes, lai iekāptu ūdenī, ēdieni un dzērieni.
Uzvilkusi peldkostīmu un palūgusi pieskatīt somu pāris ārzemniecēm, laižos ūdenī. Tas ir ne silts, ne auksts, tieši tāds, kāds vajadzīgs veldzei. Šai cenotei pa vidu novilkta virve ar bojām, pie kuras var pieturēties noguruši peldētāji, tāpat var izmantot vestes. Šodien peldu bez tās un brīnos par savu ķermeni. Latvijā man ir grūti peldēt pat minūti, bet šeit varu mierīgi dzīvoties ūdenī vairākas minūtes un viss ir kārtībā, elpas netrūkst. Varbūt tam ir saistība ar ūdens temperatūru.
Izbaudījusi peldi, pasūtu vienu Modelo alu un ieriktējos šūpolēs. Vakar ar britu meitenēm smējāmies, kā atpazīt vietas, kas domātas tūristiem – tur noteikti būs šūpoles! Šodien izbaudu dienu “tūristiņā” – vēroju spāres ar ziliem un sarkaniem dibeniem, kolibri ņemšanos tuvejā kokā, zivis caurspīdīgajā ūdenī. Praktizēju nekā nedarīšanu. Aiz muguras dzirdamas futbola kaislības – Spānija cīnās ar Vāciju.
Gana peldējusies un laiskojusies, apžūstu saulē, pārģērbjos un dodos atkal uz ceļu, lai brauktu atpakaļ uz Bacalar. Saule karsē, mašīnas lielā ātrumā traucas garām, takši, ka biezs, bet kolektivo neviena. Labi, ņemšu taksi. Pirmais nobremzē krietnu gabalu tālāk, bet, kad esmu pienākusi gandrīz pie tā, ņem un vienkārši aizrauc. Kad vēlāk ieskatīšos spogulī, sapratīšu šo soli.
Pēc brīža brauc cits taksis un par 50 peso aizved mani līdz Bacalar centram, kur gribu apciemot šejienes cietoksni. Labākais skats gan ir ārpus tā ieejas. Uz viena no lielgabaliem iekārtojusies iguāna – viņa izskatās tik fotogēniski un neparasti, kā tāds pāriemiesojies pirāts, kuri šeit šeptējušies.
Pašā cietoksnī ir neliela izstāde par šīs vietas vēsturi, es varu koncentrēt domas vienīgi uz pirātu biogrāfijām, pārējais iet garām sakarsušajām smadzenēm. Vēl no šejienes paveras lielisks skats uz lagūnu, kuras krāsās slīd baltas buras.
Mani gan pēc kokosriekstu sulas litra visvairāk interesē labierīcības, kas šeit diemžēl nav. Sprūku iekšā pirmajā restorānā pa ceļam, kas izrādās diezgan smalks iestādījums. Tualete ir gaiša un tajā ir spogulis. Pirmo reizi šodien ieraugu savu seju. Tā kā cenotēs ir trausla ekosistēma, tajās nedrīkst peldēties, ja esi lietojis saules aizsargkrēmu. Es kā apzinīgs cilvēks to arī nelietoju. Bet vajadzēja. Vismaz uz sejas. Man pretī raugās sarkanmelna seja ar baltām krunciņām ap acīm, jo visu laiku staigāju acis sažmiegusi. Droši vien pēc pāris dienām viss tas labums nāks nost. Oh, well.
Vēl ir gaišs, bet jūtos sagurusi un sāku iet hosteļa virzienā. Pie sevis nodomāju, ka neizdosies šodienu veltīt Kristīnei Blodonei, kura bija pasūtījusi meksikāņu dziesmu. Nekas, vēl jau ir pāris dienas, gan jau sastapšu arī dziesmu. Lai neietu pa to pašu ceļu, ko vakar, nogriežos kādā šķērsielā. Tajā savas mājas priekšā stāv meksikānis ar stīgu instrumentu un vienkārši dzied, neviena cilvēka nav apkārt. Man teju nākas izberzēt acis un apdomāt, vai neesmu pārkarsusi. Nu kā tā var pasūtīt mūziku? Pieeju pie vīra un saku, ka mana draudzene Latvijā grib dzirdēt kādu meksikāņu dziesmu, vai es to varu palūgt un ierakstīt. Vīrs nav divreiz jāmudina, šeit būs dziesmas pirmais pants, pārējo aizsūtīšu privāti, kad tikšu līdz pieklājīgam internetam.
Noslēdzis priekšnesumu, viņš grib redzēt, kā izskatās video. “Ai, es tāds diezgan vecs un neglīts tomēr izskatos”, šis novelk. Protams, apgalvoju, ka tā nav un jau lieku roku ķešā, lai kā atlīdzinātu priekšnesumu, bet viņš ar žestiem rāda, ka nevajag – dziedot savam priekam! Nu ko, paldies vīram par dziesmu un Kristīnei par dienu!
Tā kā man nav kompānijas, toties ir šādi tādi pārtikas krājumi, nolemju, ka šovakar pagatavošu vakariņas hostelī. Iegādājos vēl pāris produktus, piemēram, vienu no lielajiem vietējiem avokado, kas maksā nieka 35 peso kilogramā.
Uzcepu trīs olas, uz šķīvja gan nonāk aptuveni divas, pārējais pielīp pie pannas dibena. Uzsildu vakardienas vakariņu pārpalikumus, kā arī uzsintezēju salātus – avokado, tomāts, sīpols, koriandrs, siers, kukurūza un laima sula. Paēdam kopā ar viesnīcas kaķi, garšo ideāli!
Pēc tam mazgāju traukus un domāju, kāpēc man tik ļoti patika vakariņas un kāpēc gribu pabarot pus hosteli. Opā, man beidzot pielec! Esmu noilgojusies gatavot ēst, tieši tik vienkārši! Nu, Eduard, saturies! Sāku pārcilāt domās pagraba un saldētavas krājumus, domāju, kā jūtas ķirbji un kabači plauktos, kā ķiploki un sīpoli pārdzīvo ziemu? Drīz jau drīz būšu mājās!
