Meksika: Palenque – aizmirstais templis un pelde pa pliko

Ceļā, Ceļojumi

Par spīti naksnīgajiem trokšņotājiem, pamostos pirms septiņiem un pirms modinātāja. Jūtos lieliski izgulējusies un gatava dienai. Esmu jau visas mantas salikusi tā, lai varētu iespējami ātri izslīdēt no istabas, tomēr tas nav nepieciešams, jo vairāki istabas biedri jau ir modušies. Ieeju dušā, pagatavoju brokastis no vakar tirgū sapirktajiem labumiem un esmu gatava doties. Nolieku lielo somu hosteļa bagāžas glabātavā, iemaksājot depozītu 80 peso apmērā. Tas tiek atdots, ja atnāc tikai pēc somas, bet paturēts, ja pēc izrakstīšanās izmanto hosteļa labumus – internetu, virtuvi, dušu un tamlīdzīgi.

Dažu minūšu laikā stāvu ADO autoostas priekšā, gar kuru brauc kolektīvie busiņi ar uzrakstu RUINAS. Pēc mirkļa tas ir klāt, uzņem mani un vēl divus ārzemniekus, un ved uz Palenque arheoloģisko parku. Pa ceļam tas pietur pie kasēm, kur jānopērk divas biļetes divās atsevišķās kasēs (Meksika, doh!), tad turpina ceļu līdz ieejai. Tur pulcējas pieklājīgs tūristu daudzums, lielākā daļa atbraukusi kopā ar kādu grupu.

Izejot cauri nelielam džungļu krāšņumaugu dārziņam, nonāku pie pirmajām piramīdām. Apkārt stāv ļaužu bariņi, katrs ar savu gidu, pilnīgi var izvēlēties, vai pieskaņot ausis spāņu, angļu vai krievu valodai. Šajā vietā drīkst kāpt augšā teju uz visām tempļu drupām, ko arī daru. Vienā no piramīdām var ieiet iekšā, pārējās var apskatīt vāji saglabājušos sienu zīmējumus. Vēl ir agrs, bet no spraigās kāpelēšanas esmu nosvīdusi slapja. Kad lielākā daļa celtņu apskatītas, nonāku vienā parka stūrī, netālu no pussabrukuša tempļa, kad uz tā melnajiem akmeņiem ieraugu pelēkmelnu iguānu. Tā ir gandrīz metru gara un it nemaz nebaidās no manis. Pateicos modelei par pacietību fotosesijā!

Eju tālāk pa parku un šobrīd gaisma krīt uz kokiem, apkaimes kalniem un galvenajiem tempļiem tik silti un spoži, ka nevaru vien beigt priecāties un fotografēt. Sūtu tikpat saules pielietus sveicienus Inesei Stūrei-Goldmann. Inese veltīja skaistāko dienu kalnos un šodien jūtos tajā nonākusi! Paldies!

Kad izeju no arheoloģiskās teritorijas, redzu kartē iezīmētu taku, kas ved caur džungļiem. Brīdi padiskutēju ar sevi, cik gudri it vienatnē doties tajos. Sapūšos ar pretkukaiņu līdzekli un nospriežu, ka esmu gatava nelielam džungļu pārgājienam. Ejot pa taku, drīz pazūd netālā ceļa skaņas, ik pa laikam iedziedas kāds putns un ar skaļu čabēšanu krīt sausas lapas. Kad no krūmiem atskan pamatīgāka čabēšana, drusku salecos, bet tad priecājos ieraudzīt trokšņa cēloni – ķirzaciņu.

Taka ir skaista, vienīgi dubļaina, kas nozīmē, ka liela daļa uzmanības jāvelta ceļam. Pēc laiciņa nonāku krustcelēs – viens no ceļiem ved dziļāk mežā, otrs atpakaļ uz ceļu. Pieņemu prātīgo lēmumu un saku iet ceļa virzienā. Tad ieraugu pretim nākam līdzīgu eksemplāru sev – vienu meiteni ar fotoaparātu kaklā. Prasu, vai viņa plāno doties dziļāk džungļos. Tā esot. Prasu, vai varu pievienoties, divatā tomēr drošāka sajūta. Protams, meitene piekrīt. Viņa ir no Francijas, bet neko daudz netērzējam, jo taka sāk nedaudz iet augšup un man jākoncentrē visi spēki iešanai un elpošanai. Nonākam līdz vietai, kur manā kartē taka beidzas, bet francūziete saka, ka netālu jābūt kādam templim. Turpinām iet un drīz mūsu acu priekšā iznirst džungļos ieaugušas drupas. Kartē rakstīts – Aizmirstais templis. Mēs gan smejamies, ka tik ļoti aizmirsts tas nav, jo pie tā dežūrē divi darbinieki vestēs ar nacionālā parka emblēmu. Mazliet patērzējam ar vienu no viņiem. Tālāk esot vēl daudz drupu, bet turp varot doties tikai ar gidu. Viņš apgalvo, ka apkārtnē esot daudz dzīvās radības, bet to satikšana esot atkarīga no veiksmes. Cilvēku arī te esot padaudz, daži muļķi nogalinot ķirzakas, jo domā, ka tās ir indīgas, šķendējas tempļa sargs. Atskan balsis un ieraugām divus ārzemniekus nākam šurp gida pavadībā. Viņi brīnās redzot mūs vienas pašas, jo viņiem teikts, ka te vispār nevar bez gida nākt. Ej nu saproti – kur beidzas dabas aizsardzība un kur sākas bizness.

Nonākam atpakaļ krustcelēs un atvadāmies – francūziete aiziet pa taku, no kuras es atnācu, es dodos uz ceļa pusi. Ejot apbrīnoju lielos kokus, mazu upīti, pieklājīga izmēra ūdenskritumu. Apsveru iespēju nomesties un drusku noskaloties, bet ik pa laikam parādās kāds vientuļš tūrists, tad nu palieku nosvīdusi.

Kad tieku līdz ceļam, mikriņš nāk pēc minūtēm piecām un esmu atgriezusies Palenque pilsētā īsi pēc 12 dienā. Nospriežu, ka man pietiks laiks, lai uz savu roku aizbrauktu līdz Roberto Barrios ūdenskritumiem. Meitene no hosteļa, kas vakar tur viesojās, stāstīja par vietas skaistumu un arī dalījās ieteikumos, lai turp nonāktu. Jāiet tik uz tirgu un jāķer mikriņš, kas pietur iepretim Michoacana saldējumu veikalam. Kad nonāku šai vietā, viens busiņš ir tikko aizbraucis. Nopērku ananāsu saldējumu un gaidu nākamo. Varētu padomāt, ka šoferis ap stūri ir gaidījis, kad notiesāšu pēdējo kumosu. Kolīdz tas ir noticis, ielas malā parādās mikriņš un varu sākt ceļu. Pēc gabaliņa pievienojas vēl trīs ārzemnieki – britu puisis un meitene, kā arī viena argentīniete. Visiem vietas nepietiek, viena no meitenēm apsēžas savam draugam klēpī, otra – uz grīdas. Tādā čupā virzāmies uz ūdenskritumu pusi.

Pēc minūtēm 40 esam klāt. Par ieeju te tiek prasīti 30 peso. No simtnieka man tiek izdotas 60 naudiņas. Nu, nu, nu, saku biļešu pārdevējam un viņš aši atrod vēl 10 peso. Arī saldējuma meitenei nācās norādīt, ka naudas atlikums nav gluži korekts. Nu dikti jāseko līdzi norēķiniem Meksikā.

Ūdenskritums atrodas ciemata malā un arī šeit attīstījušās pāris bodītes un banānu čipsu tirgošana, tomēr nesalīdzināmi mazāk nekā vakar pie Aqua Azul ūdenskrituma. Šajā vietā ir vairāki ūdenskritumi, atkal jādodas džungļos un tad jāskatās pie kāda skaistuma esi nonācis. Vienā no skatu punktiem ieraugu ūdenskritumā iebridušus savus busiņa ceļabiedrus, viņi māj, lai šos nobildēju. To, protams, izdaru, es šeit pamatā bildēju, atšķirībā no pārējiem, kas peldas. Parasti neraujos kāpt katrā ūdens lāmā, bet šoreiz man ļoti gribas peldēties. Rīta gājiens, ceļš busiņā, tropu karstums – ķermenis brēc veldzes. Bet. Tā kā no rīta domāju, ka došos tikai drupas lūkoties, neesmu paņēmusi līdzi peldkostīmu. Staigāju pa dažādiem pakšiem un apsveru iespējas peldēties apakšveļā, peldēties pa pliko, peldēties blūzē… Kādā klusā vietā jau gandrīz domāju īstenot ieceri, bet tomēr pārdomāju. Labi, ka tā, jo atgriežoties pa taku soļo pretī divi meksikāņi peldšortos.

Tomēr pavisam domu negribas atmest, stāvu pie, manuprāt, klusākajiem un mierīgākajiem ūdenskritumiem un vēroju cilvēkus. Tie viens pēc otra dodas prom, paliek vienīgi meksikāņu ģimene gabalu tālāk un divi briti, kas īpaši nebrīnītos par pliku cilvēku. Viens no britiem peldas, otrs nē – viņam arī neesot peldbikses līdzi, kā arī esot gana daudz jau peldējies ūdenskritumos. Izstāstu par savu dilemmu un viņš man norāda uz kādu vietu aiz koka. Vispār piekrītu, tur es būtu labi paslēpta no krasta. Domāts – darīts. Aiz koka tiešām var paslēpties labi un, simboliski piesegusies ar galvas lakatu, aizslīdu pa dubļiem līdz krūmu pudurim, iemetu lakatu tur un laižos ūdenī. Es vispār biju aizmirsusi domāt par tādu tēmu kā ūdens temperatūra. Tagad sajūtu, ka tas ir diezgan silts, daudz siltāks kā vakar un ķermenis priecīgi uztver veldzi. Brīdī, kad jau esmu gatava rāpties ārā, ūdenskrituma augšā parādās pāris un sāk veikt ilgstošu fotosesiju. Domāju, ka viņi negribētu ainaviskas ūdenskrituma bildes ar pliku latvieša dibenu fonā. Kamēr es gaidu, kad šie aiztīsies, aiz krūmu pudura, burtiski dažus metrus no manis, iemitinās daži meksikāņi. Sasodīts! Sēžu ūdenī un domāju, ko darīt. Pēc minūtēm desmit sāk drusku salt. Esmu jau gatava lēcienam uz krūmu pēc lakata un apkaunojoša ārā rāpšanās brīža, kad visi skatītāji tomēr notinas. Fū, tad gan vairs negaidu un aši esmu ārā. Apslaukos, ielienu atpakaļ drēbēs un dodos atceļā. Pavisam cita sajūta, tik labi!

Vietā, kur izkāpām, jau gaida mikriņš, lai vestu vietējos un ūdenskrituma veldzētos tūristus atpakaļ uz Palenque. Brīdi pariņķojam pa ciematu, līdz transports ir pilns, tad dodamies ceļā. Aiz atvērtajiem logiem zib saules pielieti zaļumi, iekšā svilpo silts tropu vējš. Šajā reģionā ik pa laikam ceļa malās redzami vīri un sievas formastērpos ar stroķiem. Tāda patruļa novirza mūsu mikriņu malā, viens no vīriem atver durvis, pārlaiž skatu visiem pasažieriem, novēl labu vakaru un aizver durvis.

Nolemju atceļā piestāt tirgū – paēst vakariņas pirms garā ceļa un nopirkt nelielus provianta krājumus nākotnei. Man ir aizdomas, ka, tuvojoties piekrastei, viss kļūs būtiski dārgāks. Vakariņu vietā atrisinu arī labierīcību jautājumu un nedaudz uzlādēju telefonu, kurš, visu dienu bildējot kritumus un rādot ceļu, ir stipri saguris. Atceļā no tirgus piestāju hostelī, paņemu lielo somu un pusstundu pirms autobusa atiešanas laika esmu autoostā. Izskatās, ka man ir beidzies vietējais internets, tas būs rīt jāatrisina.

Autobuss ir viens no bēdīgākajiem, kas redzēts – neviena ekrāna, nav tualetes, ne pārāk ērti sēdekļi. Redzu, ka meitene man iepretim, pirms apsēšanās, appūš savu sēdvietu ar kaut kādu kukaiņu indi. Laikam viņai ir pieredze. Redzu, ka arī citi bālģīmji iepleš acis, iekāpjot busā, jo īpaši par tualetes neesamību. “Hei, Francija, čau”, uzsaucu meitenei pāris sēdekļus tālāk, kur sēž mana šodienas džungļu ceļabiedre.

Arī šo autobusu pēc neilga laika aptur patruļa, un pirmo reizi šī ceļojuma laikā kāds pārbauda pases ārpus robežkontroles. Pēc kādas stundas ir pirmā pietura kaimiņu pilsētā un autobusā tiek iedegtas gaismas. Blakus manam krēslam neliels prusaks ieskrien ventilācijas sistēmā. Palūdzu kaimiņu meitenei pūšamo un nedaudz iepūšu blakus sēdeklim. Meitene paskaidro, ka iepriekšējā braucienā tikusi pie blusu kodumiem, tāpēc tāda piesardzība.

Šonakt mūs aptur vēl trīs patruļas. Vēl vienu reizi visiem tiek pārbaudītas pases, divas reizes caur autobusa salonu izčāpo kāds kadrs ar bargu sejas izteiksmi, uzdodot jautājumus atsevišķiem cilvēkiem. Stājamies itin bieži – lai uzņemtu jaunus pasažierus un apmeklētu labierīcības, tāpēc piecos no rīta, kad piestājam Bacalar pilsētā, diez ko izgulējusies nejūtos vis.

Viens komentārs

  • Saprotu vēlmi peldēt, tik labs, ka izdevās! Es vasarā no mājas bez peldkostīma neeju, un kur vien varu, peldu bez, lai nav jāvāķī tas slapjums.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.