Meksika: Bacalar – lagūnu paradīze

Stāvu tumsā pie hosteļa durvīm, kuras atvērt pēc trešā zvana neviens negrasās, un domāju, ko darīt. Neciešami gribas čurāt un gulēt, bet nevar tikt ne pie viena, ne otra risinājuma. Plus, šis ir brīdis, kad man ir beidzies interneta pieslēgums, kas nav īpaši palīdzoši. Pēc laiciņa pievienojas kaķis, kurš tikpat izmisīgi hipnotizē aizslēgtās durvis. Vēl pēc brīža pienāk holandiešu pāris no mana autobusa, arī viņi rezervējuši palikšanu tepat. Pēc dažiem zvaniem pa tālruni un klauvēšanas pie durvīm, parādās samiegojies meksikānis. Mani viņi mierīgi varētu ignorēt, jo esmu rezervējusi nākamo nakti, bet holandiešu pāris arī šo, iepriekš informējot par ierašanos nakts vidū.

Dažreiz pēc autobusa naktīm jūtos gana spirgti, bet šī nav tā reize. Samaksāju arī pa šo nakti un, lūdzu, lai viesnīcnieks man rāda palikšanu. Kojas ir plašas, bet vienīgā brīvā gulta ir augšā. Tā nav šāda tāda – gulta iekārta virvēs aptuveni divu metru augstumā un tai abās malās nav nekādu norobežojumu. Esmu pārāk nogurusi, lai diskutētu, darbinieks arī neizskatās diez ko atsaucīgs. Sāku domāt, ka šodiena jau sākas ar vienu no man veltītajiem uzdevumiem sevis pārkāpšanai un rāpjos vien savā tronī. Augšā ir riktīgi bailīgi. Par spīti nogurumam, iesākumā nevaru aizmigt, bet lēnām tomēr miegs pārmāc bailes.

Esmu uzlikusi modinātāju īsi pirms desmitiem rītā, lai paspētu uz brokastīm. Pamostos joprojām pie griestiem (tas labi), nevis mētājoties kaut kur zemē. No rīta viss izskatās labāk nekā naktī, bet joprojām nejūtos komfortabli, tāpēc eju uz uzņemšanu, lai sarunātu labāku miegu turpmākajām divām naktīm. Izskatās, ka viena no meitenēm, kas ieņēmusi lejas gultu, šodien dodas prom, tāpēc manas vēlmes tiek uzklausītas!

Pie brokastu galda iepazīstos ar savām istabas biedrenēm – Džesiku un Amēliju no Anglijas. Viņas atzinīgi novērtē manu sagatavotības pakāpi brokastīm, jo varu papildināt džemmaizes ar sieru, avokado, olu, tomātu un koriandra lakstiem.

Meitenes, savukārt, esot lauzījušas galvu, kas notiek, ja gulta virs viņām naktī jaucas virsū – stiprinājumu virves nudien neizskatās pārliecinoši. Kādu brīdi apspriedušas šo un citas sadzīviskas tēmas, dodamies ielās. Esmu palūgusi un saņēmusi atļauju pievienoties pastaigai, kopā jautrāk un drošāk.

Ārā ir nereāli karsti. Viesnīcas meitene izstāstīja, kuru ielu galos ir brīva pieeja lagūnai, dodamies uz vienu no tām. Ielas ir samērā tukšas, nedaudz atgādina Jomas ielu ziemā, tikai gaisa temperatūra gan ir stipri citāda. Kad tiekam pie ūdens, tas zaigo neskaitāmās zilzaļās nokrāsās. Ik pēc gabaliņa ūdenī tiecas laipas ar mazu nojumīti galā – skats kā no tūrisma kataloga. Tomēr šeit ir diezgan pabiezs un vienojamies, ka meklēsim citu iespēju nopeldēties.

Centrālā atrakcija ir šeit noīrēt kādu peldlīdzekli – lielāku vai mazāku laivu, SUPu, kajaku vai ko citu un doties izpētīt lagūnu. Šodien ir paliels vējš, kā arī vienatnē es negribētu doties ūdens piedzīvojumā, tāpēc prasu meitenēm, vai viņas neiebilstu pievienoties kādam no laivu izbraucieniem. Viņas neiebilst un dodamies uz to lagūnas pusi, no kuras ik pa laikam redzam laivas dodamies ceļā. Principā teju katra māja pie ūdens (tās, kas nav šikās un privātās) rīko laivu izbraucienus un, vienojušās par uz pusi zemāku cenu nekā hosteļa piedāvātajā tūrē – t.i. 300 peso (15 eur) dodamies ceļā kopā ar kādu feinu ļaužu bariņu no Itālijas.

Izskatās, ka standarta tūres pietur lagūnā vienās un tajās pašās vietās – tās ved pāris vairākām ar ūdeni pildītam cenotēm (ceru, ka latviski tās arī šādi sauc, ja nē, droši iesakiet, kā būtu pareizi), pēc tam maršruts iet gar Putnu salu un Pirātu kanālu. Putnu sala gan šobrīd ir visai mierīga, jo lielākā rosība šeit esot pavasaros, kad tur piestājot daudz uz Kanādu migrējošo putnu. Lagūnas īpatnība ir tāda, ka daudzviet ūdens dziļums ir aptuveni metrs vai pusotrs. Tas rada ideālu peldēšanas vidi arī cilvēkiem, kam tā nav stiprākā puse. Itāļi jautri pavada laiku, mēs ar britu meitenēm drusku garlaikojamies – bijām cerējušas vairāk laika veltīt apskatot lagūnu un mazāk stāvot seklajā ūdenī. Lai gan – izplest rokas un kājas uz visām pusēm un dreifēt teju caurspīdīgajā ūdenī ir diezgan jauki.  

Pēc teju trīs stundām uz  ūdens esam pamatīgi izbadējušās. Ejam uz pilsētiņas centru, kur meitenes zina labu ēstuvi. Pirms tam gan ieraugām krogu, kur visu acis ir piekaltas televizora ekrānam, kur norisinās lielais futbols – šobrīd Meksika spēlē ar Argentīnu. Es pirms tam teicu meitenēm kā joku, ka vajag kādā krogā skaļi fanot par Argentīnu. Šajā tieši centrā atrodas kāds galdiņš, pie kura ir trīs brīvas vietas. Lūdzu divām dāmām atļauju pievienoties. “Meksika vai Argentīna?”, viņas prasa un es kaut kādā autopilotā, saku, ka Argentīna. Jā, tad laipni lūgtas pievienoties, aicina sievietes no Buenosairesas. Patiesībā mums ir diezgan vienalga, kurš uzvarēs, jo neviena no mums diži neseko līdzi futbolam, bet ir aizraujoši vērot šejieniešu emocijas. Argentīna uzvar ar 2:0 un mēs dodamies ieturēties.

Šīs vietas cilvēki ir tā vīlušies nesenajā spēlē, ka mērces, salvešu trauks un cits lietas tiek faktiski uzmestas mūsu virzienā. Ēdiena kvalitāti gan tas neietekmē un takos, buritos un kesadiljas garšo ideāli.

Pa ceļam uz hosteli atrisinām saimnieciskas dabas jautājumus – es atjaunoju interneta pieslēgumu, meitenes nopērk sim kartes, izņemam skaidru naudu un ceļabiedres nopērk papildinājumus brokastīm. Ar cenām tiešām ir tā kā domāju. Piemēram, kilograms mango Palenque maksāja 50 peso, bet šeit tā cena ir no 100 – 150 peso.

Hostelī ķeros klāt rakstu darbiem, kā arī cenšos dabūt iekšā internetā autobusā tapušo ierakstu. Internets te ir tikpat draņķīgs, cik ūdens zils. Samazinu fotogrāfijas teju līdz minumumam, bet tās tāpat nevar augšupielādēt. Pēc kādas piektās reizes tas izdodas, mēģināšu šo ierakstu likt agri no rīta, varbūt tad internets klausīs labāk.

Par dienu sūtu siltu paldies Sandra Dzilnai, kuras uzdevumu sapratu divos virzienos – izdarīt kaut ko tādu, kur sevi jāpārvar un kaut ko labu-jēdzīgu. Ja runājam par nelielu izkāpšanu no komforta zonas, tad to šodien izdarīju trīs reizes – guļot gaisā, fanojot par pretinieka komandu mājinieku valstī un peldoties no laivas. Vakarā izdaru to, ko domās biju plānojusi jau kādu laiku – pievienojos ikmēneša abonementam Ukrainas atbalstam platformā Stopify! Katrā ziņā – sirsnīgs paldies par krāšņo dienu, Sandra!