Meksika: Palenque – džungļi un ūdenskritumi

Ceļā, Ceļojumi

Autobusa salonā iedegas gaisma un pasažieri, no kuriem lielais vairums ir bālģīmji, samiegojušies skatās cits un citu, lai saprastu, vai tiešām esam atbraukuši. Šoreiz man izdevās saklausīt neskaidro balsi mikrofonā un esmu pārliecināta, ka šī ir autobusa gala pietura – Palenque. Drošs paliek nedrošs, iemetu vēl acis kartē – tik tiešām esam klāt.

Līdz šim visi autobusi kavēja ierašanās laiku par stundu vai divām, bet šis žiperis ir atbraucis stundu ātrāk. Ir dažas minūtes pēc 6 rītā, gaisma ir tikko aususi un pilsēta mostas. Neesmu rezervējusi palikšanu, tāpēc tagad, uz mirklīti piesēžot autoostā, izpētu, kurš no palikšanas variantiem ir gana tuvu autoostai un ir ar salīdzinoši labām atsauksmēm. Norezervēju to, un pēc minūtēm trim jau stāvu hosteļa durvju priekšā. Apsargs mani ielaiž un saka, ka varu iet atpūties pagalmā, reģistrācijas darbiniece būs klāt 7. Tā arī daru.

Kad ierodas rīta maiņa, veicu reģistrāciju un rezervēju arī ekskursiju šodienai. Tā sākas 12, līdz tam man vēl pulka laika. Nolikusi lielo somu un iegājusi dušā, dodos apskatīt pilsētu. Lai gan mani no iepriekšējās pilsētas šķir nepilnas nakts brauciens, esmu nonākusi pilnīgi citā klimatā. Vakar vakarā pirmo reizi šajā ceļojumā uzvilku biezāku jaku, bet šeit ir tropi: trokšņo putni, aug lekni bambusi un banāni, un vienkārši gaisā ir jūtams tropu noskaņojums. Brīdī, kad noliku somas uz pagalma mākslīgā zāliena, nostāk pamuka maza ķirzaciņa, kā arī skudras var manīt teju visur. Kur tropi, tur dzīvība!

Mans hostelis atrodas tūristu zonā, bet drīz vien, pēc neliela tilta šķērsošanas, nonāku pilsētas daļā, kur valda vietējs noskaņojums. Mazliet pastaigājusies, piesēžu uz brokastīm, pēc tam dodos uz tirgu. Šajā hostelī beidzot ir normāla virtuve, uztaisīšu ceļamaizes, lai nav jāsnaikstās gar dārgajām bufetēm. Nopērku maizi, tomātus, avokado, olas, koriandra lakstus, banānus, mango, rambutānus un ūdeni. Lēti un smagi! Hostelī to visu nomazgāju, olas novāru un sagatavoju proviantu ceļam. Reģistrēties pagaidām nav iespējams, tad nu noliekos uz nepilnu stundiņu pagulēt uz zviļņa pagalmā.

Īsi pirms divpadsmitiem mani savāc tūres šoferis un, salasījis pa naktsmītnēm pārējos ļautiņus, uzsāk ceļu ūdenskritumu virzienā. Pirmā apstāšanās ir pie Cascadas de Misol Ha – varena ūdenskrituma, zem kura var paiet arī apakšā un vērot krītošā ūdens spēku. Dace Berga bija jautājusi, vai man kādos brīžos Ziedonis neskan galvā. Skan jau, itin bieži. Šodien skan: “Es tikai tā šai dzīvē dzīvot māku – lēkt stāvus baltā ūdenskritumā!” Tad nu pie sevis murminot tās rindas, kuras atceros no galvas, sūtu siltu paldies Dacei par šodienu!

Gana vērojuši Misol Ha kritumu, dodamies vairāk nekā stundu ilgā braucienā uz Cascadas de Agua Azul jebšu Zilā ūdens kritumu. Esmu sačatojusi ar savu blakussēdētāju Terēzi no Austrālijas, tāpēc šeit klīstam kopā.

Mūsu rīcībā ir trīs stundas laika. Šī ir tūristu ļoti iecienīta vieta, no kā izriet milzum daudz tirgotavas. Mums izdodas aiziet gar upi tik tālu, ka tās beidzas, un varam mierpilni vērot saules piesātināto lapu zaļumu uz zilganā ūdens fona. Parādās arī aizvien vairāk dzīvības formas – ķirzakas, vistas, dažādi putni. Mūs visvairāk sajūsmina tītars, kurš savā tītarvalodā, lepni izslējis izplūkātās spalvas, ar mums komunicē. Smejamies un nevaram saprast, vai tā ir aizstāvības runa viņa tītarenēm vai aicinājums pievienoties harēmam.

Kad upe kļūst pavisam nomaļa, griežam riņķī un, pasūtījušas kokosriekstu par 20 peso, pasēžam tās krastā. Mierīgākās vietās var arī peldēties un, nolūkojušas tādu, uzvelkam peldkostīmus un brienam iekšā. Iesākumā ūdens šķiet ļoti spirdzinošs, bet drīz vien pierodam. Man drīzāk nedod mieru doma par dažādām dzīvības formām, kas varētu atrasties ūdenī kopā ar mums, tāpēc pārāk ilgi neuzkavējamies. Pēc tam piesēžam uz dažām empanadām un klāt ir arī prom došanās laiks. Sākumā šķita – ko mēs te trīs stundas iesāksim, bet lēnām izbaudot plašās ūdenskrituma kaskādes un sarunas, laiks paskrēja nemanot.

Atpakaļceļā šoferis mūs noliek, kur nu katru paņēmis. Ar Terēzi apskaujamies un, protams, uzaicinām viena otru ciemos! Hostelī beidzot varu tikt savā istabā un, iekārtojusi guļvietu, dodos rakstīt kanēļa tējas un mango sabiedrībā.

Viens komentārs

  • paldies,Zane, par Mugursomu. Interesanti lasīt, raits stastijums un klātesošs
    Esmu.izlasijusi abas Jūsu grāmatas, lasīju ar neatslābstošu interesi. Lai raits mājupceļš no Meksikas!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.