Meksika: Sumidero kanjons – klintis, krokodoli un zirnekļpērtiķi

Viesnīcā (kā jau viesnīcā) dod diezgan gardas brokastis. Padzeru kafiju, uzēdu omleti, augļus un jogurtu, un dodos krāmēt somas, lai izrakstītos. Nolieku lielo somu pie viesnīcas darbiniekiem un sēžos mikriņā, kas mūs vedīs Sumedero kanjonu lūkoties. Pēc manis ir vēl viena pietura, kurā iekāpj pēdējie dalībnieki. Viena no meitenēm smaida un apsēžas man blakus. Ar Airisu no Holandes vakar iepazināmies vīna bārā un, kad viņa teica, ka šodien plāno apskatīt kanjonu, es atvadoties sacīju – nu tad līdz rītdienai! Protams, ir diezgan smieklīgi, ka esam trāpījušies vienā busiņā, jo šādu ekskursiju netrūkst. Netālu no mums sēž Raeins no ASV. Visi trīs esam daudz ceļojuši un teju visu ceļu maināmies ar ceļošanas iespaidiem un sniedzam cits citam ieteikumus – īsts ceļotāju internets!

Pirmā pietura ir viens no skatu laukumiem, no kura var vērties uz Sumidero kanjonu no augšas. Lejā plūst upe, tās abos krastos slejas varenas, tropiskiem augiem apaugušas klintis, bet šarmu ainavai piešķir mākoņi, kas staigā pa klinšu galiem, ik pa laikam kāds iebrien arī dziļāk kanjonā. Vēl majestātiskāks skats paveras nākamajā skatu laukumā, kur redzams pilns upes līkums.

Gana lūkojušies uz kanjonu no augšas, dodamies ceļā uz laivu piestātni, lai aplūkotu šo varenumu no ūdens perspektīvas. Tiekam sasēdināti vienā no motorlaivām, kādu šeit netrūkst. Mēs ar Airisu apsēžamies pašā priekšā. No skatīšanās un bildēšanas aspekta – labākās vietas, bet no kratīšanās – sliktākās. Brīžiem, kad laivinieks iegriež mūsu braucamo pret viļņiem, lecam pa beņķiem tā, ka dibens rīt vietām būs ieguvis zilganu nokrāsu. No šī skaistuma sūtu lielo paldies Antrai Fogelei un tiekamies uz kafiju Rīgā!

Ik pa laikam laivas šoferis-gids piestāj, lai vērstu mūsu uzmanību uz kādu klinti, alu vai dzīvo radību, kuras te netrūkst. Sākumā varam vērot dažādus putnus, tostarp pelikānus un gārņus, pēc tam apstājamies pie viena no krastiem, lai meklētu kokos zirnekļpērtiķus. Iesākumā nevar neko manīt, bet, rūpīgāk ieskatoties zaļajā lapotnē, tomēr var saskatīt melnos kamoliņus. Cita lieta ir krokodili – tie guļ pašā upes krastā un ir saskatāmi pavisam labi. Viens eksemplārs guļ ar muti vaļā pilnīgi nekustīgs un, sākam jau apspriest, ka tas būs izbāzenis, kad viņš samirkšķina acis. Brauciena beigās tiekam arī pie skata ar palielu iguānu kokā.

Priecīgi par pieredzēto, kāpjam ārā gala pieturā un dodamies vēlīnās pusdienās. Šoferim par bēdām esam atteikušies no bufetes pakalpojuma, gan atradīsim kaut ko ielās. Tā arī ir: vietējā tirgus malā ielas kafejnīcā pasūtam zupu un takos, un par 60 peso esam paēduši gluži labi (bufete maksā 160 peso). Norunātajā laikā pilsētas centrā satiekam mūsu šoferi un laižam atpakaļ uz San Cristobal de las Casas. Pārējie dalībnieki vēl paliek pilsētā vairākas dienas, bet tā kā man strauji beidzas ceļojumam atvēlētās dienas, turpināšu ceļu jau šonakt.