San Cristobal de las Casas iebraucu īsi pēc deviņiem rītā. Iesākumā šķita, ka naktī negulēšu nemaz, jo autobuss kā jau autobuss – kratījās un raustījās visos līkumos, bet finālā kādā brīdī tomēr izdevās iemigt. Esmu nolēmusi līdz viesnīcai braukt ar taksi, bet, kamēr saprotu, kurā virzienā man jādodas, deguna priekšā apstājas kolektivo un par 8 peso aizved līdz nelielās pilsētas centrālajam laukumam. Pēc tam atlikuši vien 500 metri, aiziešu!
Pirmo reizi šajā ceļojumā esmu rezervējusi īstu viesnīcu. Bija sajūta, ka pēc nakts autobusā gribēsies atpūsties vienatnē un tā arī ir. Veiksmīgā kārtā istaba jau ir gatava un varu dažas stundas pagulēt īstā gultā. Kad ap vieniem dienā zvana modinātājs, nu galīgi negribas centies un kaut kur iet.
Iekārdinu sevi ar domu par pusdienām. Pavaicājusi padomu viesnīcas darbiniekam, dodos uz vienu no šejienes daudzajām vietām – Las Carmelitas – un, iepriekš pārliecinājusies par ēdiena asuma pakāpi, pasūtu tako ar sieru un vistas gaļu tomātu mērcē. Gaidot pusdienas, iedvesmojos no galdiņu dizaina, un uzzīmēju paldies zīmīti Dignai Vilcānei par šodienu! Paldies!
Ieturējusies dodos aplūkot pilsētu. Te ir diezgan daudz tūristu un attiecīgi dažnedažādu suvenīru veikaliņu un kafejnīcu. Tajās šobrīd iet vaļā lielais futbols – pašlaik spēlē Francija ar Austrāliju, Meksika jau nospēlējusi ar Poliju 0:0.
Apskatu tirgu, bildēju skatus ielās, līdz ieklīstu kādā vietā, kuru sauc par kultūras māju. Tur var papriecāties par stellēm, ko vienmēr ar prieku daru, salīdzinot tās ar manās mājās esošajām. Kādā no stūrīšiem atrodas šaha klubs ar kādu domās iegrimušu vīru. Uzsāku ar viņu sarunu un šaha aizrautais saka, ka šeit notiek nodarbības bērniem no sešu gadu vecumu, arī turnīri. Prasu, vai Mihaila Tāla vārds viņam ir pazīstams? “Mihails Tāls? Viņš bija ģēnijs un tika saukts par burvi no Rīgas”, vīrs stāsta. Saku, ka esmu no šīs pašas pilsētas un ļoti priecājos, ka šādā veidā Rīgas un Latvijas vārds zināms tik daudzās pasaules vietās!
Tā nu turpinu klejojumus pa pilsētu un jau gatavojos doties uz viesnīcu atpūsties un parakstīt, kad man ienāk prātā pārbaudīt, vai šeit nav pieejams kāds hangouts kaučsērfingā. Oho, veseli astoņi cilvēki! Ielieku ziņu, ka vēlos piesēst uz kādu dzērienu un patērzēt. Drīz vien atsaucas Luiss no Meksikas, kas labi runā angliski un arī pazīst šo vietu, jo atrodas te jau kādu mēnesi. Tā nu sarunājam satikties vīna bārā, gribu nomēģināt, pēc kā garšo Meksikā radīts vīns. Jāteic, ka tīri neko. Luiss ir daudz ceļojis un šobrīd bieži strādā kā brīvprātīgais. Nopļāpājam vairākas stundas, ik pa laikam iesaistot sarunā kādu no blakus galdiņiem. Ir otrdienas vakars, bet pilsētā ir tāda ņudzēšana kā brīvdienā. Kad pienāk laiks doties uz viesnīcu, atklājas, ka Luisa hostelis ir blakus durvīs (un šī nemaz nav tik maza pilsēta). Viņu hostelim ir liels pagalms, kurā var uzturēties jebkurš, tad nu vēl mirklīti pavakarēju ar šī hosteļa ļautiņiem, tad gan dodos gulēt, lai rīt dotos kanjonu lūkoties.
