Tūlīt kāpšu autobusā, lai visu nakti čunčinātu uz San Cristobal de las Casas. Nepatīk man braukt naktīs, bet dienas autobusu vienkārši nav (vai arī nemāku tos atrast). Arī ar biļešu rezervāciju vienā no viņu populārākajām autobusu kompānijām man galīgi neiet – viņu mājas lapa neņem pretī nevienu no manām maksājumu kartēm. Vienīgais ceļš, kā varu izlīdzēties, ir pārskaitīt naudu uz savu paypal kontu un tad maksāt no tā, tas iet cauri.
Vakar iemiegot domāju, ko lai pasāk savā pēdējā dienā Oaxacā. Varētu braukt kādā no ekskursijām, jo apskates vietu tuvumā netrūkt. Tomēr tad pastāv risks (neliels, bet tomēr), ka nepaspēšu laikā uz nakts autobusu. To nu gan es negribu, jo biļete maksāja sasodītus 57 eiro. Tā nu pieņemu lēmumu pavadīt dienu pilsētā un uzreiz apciemoja tāda mierīga sajūta un skaidri sapratu – esmu pieņēmusi pareizo lēmumu.
Tā nu no rīta nesteidzīgi pamostos, atkal aizņemos celtnieku nazīti, lai apēstu brokastīs atlikušos avokado (pieredze liecina, ka tie nemīl ceļot). Saņemos un izmazgāju matus aukstā dušā (kāda nu pieejama), sakrāmēju somas, lielo noliku hosteļa glabātuvē un dodos dienā.
Lēnām čāpoju pa vienu no ielām, kad uzskrienu mākslinieku veikaliņam un iegādājos smalku flomasteru un pāris pabiezākas papīra lapas – turpmāk varēšu sagatavot drusku smukākas paldies zīmītes. Runājot par paldies – mīļā Dace B – pateicos par Tavu atbalstu, bet, ja lasi šīs rindas, vai Tu, lūdzu, varētu precizēt uzdevumu – es to īsti nesaprotu (mans e-pasts: [email protected]).
Jaunais pirkums mani ļoti iepriecina, ceru arī kādā brīdī pieķerties urban sketchingam. Turpinu ceļu un nonāku pie tekstila muzeja durvīm brīdī, kad tas tiek atvērts. Tikšana šejienes muzejos vairums gadījumos ir bez maksas, tikai jāpiereģistrējas grāmatā pie durvīm – tā tas ir arī šoreiz. Kolekcija ir neliela, lēnām apskatu visu, kas pieejams, visvairāk uzrunā pančo zāle.
Kārtīgu kafiju neesmu redzējusi jau vairākas dienas, tas ir jāmaina. Turpat blakus ir ļoti skaista kafejnīca, pasūtu kapučino un kanēļmaizīti un sūtu paldies farmaceitu farmaceitei Dacei Ķikutei! Apsolos arī pabāzt degunu vienā otrā aptiekā un aprunāties!
Pēc atpūtas turpinu lēnus klejojumus pa ielām. Botāniskais dārzs diemžēl jau ir slēgts (vēl nav pat 1 dienā!), tad nu turpinu ceļu uz Jalatlaco un Xochimilco apkaimēm, kas izslavētas ar mazām kafejnīcām, dizaina lietu veikaliem un sienu zīmējumiem. Es pamatā priecājos par tiem, bet pabāžu degunu arī vienā otrā veikaliņā. Kādā no tiem sāku tērzēt ar pārdevēju un viņš man iesaka vēl pāris vietas, kur pastaigāt, kā arī labu pusdienu ēstuvi.
Brīdī, kad sagribas ēst, turp arī dodos. Tā atrodas pusotru kilometru no centra, bet, tā kā šodien tāpat nekas labāks nav ko darīt – var pastaigāties. Kad esmu nonākusi līdz restorānam Rupestre, redzu virvi durvju priekšā. Jau paspēju sabēdāties, ka visu ceļu esmu mērojusi velti (ok, tā nevar teikt, pa ceļam bija smuki grafiti), kad, piegājusi tuvāk, noskaidroju, ka viņi ir vaļā. Pēc tam ievēroju arī citās vietās, ka virve durvju priekšā nenozīmē neko. Nu, varbūt kaut ko, bet ne to, ka iestādījums slēgts.
Apvaicājos oficiantam par vietas iecienītākajiem ēdieniem, viņš norāda, ka meksikāņiem raksturīgākas maltītes var ieturēt kaimiņu restorānā. Nē, nē, katrā ceļojumā pienāk brīdis, kad gribas paņemt pauzi no vietējās virtuves un, vakar tirgū sapratu, ka man šis brīdis ir klāt. Tā nu pasūtu pusdienās hamburgeri un siera kūku – kas varbūt labāks par šo, mmm!
Pēc gardajām un nesteidzīgajām pusdienām turpinu savus klejojumus pa pilsētu, līdz nonāku rajonā, kur tiek tirgota šokolāde. Smarža burtiski sauc veikalā, sekoju tai un iznāku ar mzu šokolādes kastīti. Pēc tam domāju, ko lai iesāk – līdz autobusam vēl vairākas stundas, bet man ir sajūta, ka esmu redzējusi visu, ko gribu. Kā uz burvju mājienu ielas malā iznirst frizētava. Pēdējās dienās, skatoties uz savām bildēm, jau sāku jau just frizieres nosodošos skatienus. Noskaidrojusi cenu un sakņu piekrāsošanai nepieciešamo laiku, sēžos krēslā.
Vērojot, kā tiek ieklāta krāsa, jau sāku bažīties, jo man šķiet, ka pat mans dzīvesbiedrs to dara labāk. Tomēr pēc brīža notiek pielabošanas darbi un ir cerības, ka viss būs labi. Kad jau esam skalošanas posmā, prasu frizierei, vai tonis ir izdevies. Viņa saka, ka jā. “Ir zils”, es prasu? Viņa ātri pieslēdzas – “Nē, zaļš, esi kā princese. Princese Fiona no Šreka!” Nonākot pie spoguļa secina, ka tonis tiešām ir labs, biju baidījusies iegūt meksikāņu matu toni – melnu.
Priecīga par lietderīgi izmantoto laiku, aizeju līdz centrālajam laukumam un mirklīti pasēžu cilvēkvērošanas nolūkā. Tad dodos pa savu ielu mājup, ejot iekšā visās aptiekās pēc kārtas. Angliski nerunā neviens, bet spāniski sniegtā informācija ir visai pretrunīga, bet pie tā varētu būt vainojamas arī manas spāņu valodas zināšanas. Tad nu tā. Tas, ko es sapratu, ir, ka katra aptieka var izvēlēties savu sortimentu un parasti priekšplānā ir atspirdzinoši dzērieni, higiēnas un skaistumkopšanas preces, kā arī bezrecepšu medikamenti. Aptiekas neredzmajā daļā ir recepšu medikamenti, kā man apgalvoja darbinieces, tad tos var dabūt tikai pret receptēm. Par zināšanu līmeni, lai strādātu aptiekā, netiku gudra. Vienā no tām man apgalvoja, ka jāiziet kursi gada vai divu garumā, citā stāstīja, ka speciālas mācības nav nepieciešamas, vien stājoties darbā, uzņēmums iedod sarakstu ar zālēm, par kurām jāiemācās zināma informācija. Ceru, ka šajā ceļojumā izdosies satikt kādu anglisku runājošu aptiekāru, lai iztaujāti viņu ciešāk.
Tā nu autobuss ir klāt, novēliet man mierīgus ceļus un iespēju izgulēties!
Āzija rullē
hmm, kāpēc jāpārskaita uz paypal kontu? Ērtāk taču pievienot paypal kontam maksājumu karti.