Meksika: Frīda Kalo, žirafes un aizmigušie tauriņi

Šodien ir diena, uz kuru bija iespējams iegādāties biļetes uz Frīdas Kalo muzeju, ko esmu izdarījusi. Tomēr bažām par to, ka līdz šai dienai Mehiko garlaikošos, nebija pamata. Gluži pretēji, dienas aizskrēja nemanot un ir sajūta, ka varētu te pavadīt vēl mēnesi un arī tad nebūtu aptrūkušies muzeji vai citas interesantas vietas, ko apmeklēt.

Mans iekšā tikšanas laiks muzejā ir 12:15, un manā skatījumā izeju no hosteļa ļoti laicīgi – ap 11. Šoreiz esmu nolēmusi braukt ar trolejbusu, iztiekot bez kāpelēšanas metro un apskatot virszemi. Kā par spīti, trolejbuss kavējas un pēc tam velkas kā uts uz pirti. Sāku jau nedaudz nervozēt par kavēšanos, tomēr gala pieturā nonāku dažas minūtes pirms 12. Laiks ir tieši tik daudz, lai kājām aizčāpotu līdz muzejam. Esmu klāt laikā un pavisam drīz arī mūsu rinda sakustas un varam doties iekšā. Nešauboties nopērku arī bildēšanas atļauju par 30 peso.

Iesākumā var aplūkot Frīdas Kalo un Djego Rivjera gleznas un fotogrāfijas. Pēc tam ceļš ved cauri viņu dzīvojamai mājai – guļamistabām, virtuvei, darbnīcai utt. Manuprāt, visiespaidīgākā ir košā virtuve.

Cik nu spēju, fiksēju ar telefonu un fotoaparātu dažādas detaļas. Gribētos katrā telpā uzkavēties ilgāk, bet saprotu, ka arī citi grib visu redzēt, iekštelpās teju visur ir rinda. Cits laiks valda ārā, zilzaļajā dārzā. Tur var ēnā piesēst uz kāda no daudzajiem soliņiem un pasapņot, kā šeit bija laikā, kad mājā dzīvoja mākslinieki. Nez kāpēc atceros reizi ar draudzeni Gunu, kad Korfu salā sēdējām Darelu ģimenes mājā, dzērām kafiju, lasījām vienu no Džeralda grāmatām un jutāmies kā laimējušas miljonu. Šodien ir drusku līdzīga sajūta.

Visu aplūkojusi, sabildējusi un izjutusi, dodos ceļā uz Zooloģisko dārzu. Ilze Priekule bija pasūtījusi žirafi ar garām skropstām un šī, visticamāk, ir pēdējā iespēja šajā ceļojumā tādu atrast. Vispār jau Zoo ir tieši blakus Antropoloģijas muzejam, kur biju vakar, bet tad man bija, maigi izsakoties, ne līdz žirafēm. Arī šodien joprojām drusku peldu, bet lēnām un prātīgi tieku uz priekšu. Pēc diviem transportiem un soļošanas esmu klāt. Man par pārsteigumu, ieeja parkā ir bez maksas.

Kaut kur lasīju, ka tauriņu māja esot interesanta, bet eju tai garām, jo man taču ir mērķis – žirafes. Apskatu pa ceļam vēl visādas radības, kad tieku arī līdz žirafēm. Viņas te ir diezgan daudz, vismaz septiņas – gariem kakliem, mēlēm un skropstām. Pasveicinu viņas no Ilzes un saku paldies par šodienu!

Visu zoo nepagūstu līdz slēgšanai apskatīt, bet tas ir diezgan plašs un bez dzīvniekiem, ko esmu ieradusi redzēt citviet, šeit var sastapt, piemēram, pumu un pandu. Īsi pirms slēgšanas iegriežos tauriņu mājā (kas ir par maksu). Jau ienākot saprotu savu kļūdu – ir patumšs un normāli tauriņi sen jau kaut kur paslēpušies un guļ. Sabildēju pāris nenormālos un dodos prom.

Iekāpju metrobusā un atkal izlīdzos ar līdzcilvēku karti. Jaunietis, kuram lūdzu noskanēt karti, ne par ko neņem no manis 6 peso, lai gan uzstāju vairākkārt. Šī ir jau trešā reize, kad kāds man izmaksā sabiedrisko transportu. Un vēl vienā reizē, kad automāti nedarbojās, milicis mani bez maksas ielaida vilcienā. Neatceros, vai šo pieminēju, bet kopumā šejienieši transportā ir laipni – ja iekāps cilvēks gados vai sieviete ar mazu bērnu, vienmēr kāds piecelsies un piedāvās sēdvietu.

Netālu no hosteļa izkāpju no busa, lai apmeklētu tirgu. Tas jau ir slēgts, bet atrodu sānu ieeju, pa kuru vēl var iešmaukt, un nopērku divus avokado – vienu vakariņām, otru brokastīm. Tad aizčāpoju līdz hostelim, paēdu vakariņas, parakstu un esmu gatava laikus doties pie miera, lai rīt būtu spēks beidzot sākt virzīties uz dienvidu pusi.