Pamostos brīdī, kad Dulse aizver mājas durvis un dodas uz darbu. Lai arī pašlaik skolā ir brīvdienas, šodien notiek seminārs skolotājiem, kuru apmeklē arī mana namamāte. Drīz uzpeld arī Migels, pagatavoju un padzeru kafiju (Migels to nelieto) un uzēdu pāris maizes šķēles (Migels nē, jo maize ir rūpnieciski ražota).
Biju sapratusi, ka šodien aizbrauksim uz Dulses skolu, apskatīt to un arī ciematu, kurā viņa māca. Nebiju sapratusi, ka brauksim kopā ar senjoru un viņas dēlu Eduardo, lai skolotāju pasākumā tirgotu tako. Tā nu steigā mašīnā tiek sakrautas ēdienu kastes, jo mēs mazliet kavējam. Nonākot galā, tās tiek aši izkrautas un semināra dalībnieki var mieloties ar gardiem tako, protams, arī mēs tiekam pacienāti. Šie ir mazliet citādāki tako nekā tie, ko ēdām vakar, bet arī sasodīti gardi.
Kamēr skolotāji mielojas, ejam ar Migelu ciemata apgaitā. Apskatām baznīcu un ciemata centru. Arī šeit pa pilsētas ielām klīst muzikanti un maskās tērptu dejotāju bariņš.
Atgriezušies skolā, sastopam arī Dulsi, kas mūs izved ekskursijā pa apkaimi un iepazīstina ar skolas direktoru un citiem skolotājiem. Apmeklējam vairākas klases un nelielu bibliotēku. Šī ir sākumskola, kurā bērni mācās pirmajās sešās klasēs. Sarmīte Vilciņa man bija pasūtījusi staru no skaistākā saulrieta, tādu domās nosūtīšu arī šovakar, jo saulrieti apkārtnes kalnos ir pasakaini! Bet, tā kā Sarmīte ir sākumskolas skolotāja, tad nosūtu sveicienus no šejienes skolas. Visi skolotāji burto, kas rakstīts uz tāfeles, paskaidroju, ka sveicinu viņu kolēģi no Latvijas. Paldies, Sarmīt!
Kad ēdāji pabaroti, skolas saimniecības daļas sieva uzdāvina man un senjorei puķes no dobes, kuru pati sastādījusi. Te nu es esmu kopā ar laipnajām sievietēm (dārzniece no kreisās).
Dodamies atceļā un apspriežam apkārt redzamo floru. Redzu arī krāšņus citronu, apelsīnu un mandarīnu kokus, tāpēc prasu, vai tos šeit nevar nopirkt. Pēc gabaliņa Eduardo apstājas ceļmalā, ielien kādā aizaugušā pudurī un iznāk ar krietnu klēpi mandarīnu un samteņu pušķīti, vai nav jauki! “Labāk lai apēdam mēs, nevis putni”, viņš paskaidro. Tā nu mēs ar Migelu visu atceļu stumjam aiz vaigiem tikko no koka rautos mandarīnus.
Tikuši mājās metamies pie mazgāšanas darbiem – es mazgāju drēbes un iekrājušos traukus, Migels – suni. Kādā brīdī ievēroju, ka pa tīrā ūdens trubu sāk nākt ūdens ar gurķu mizām un sūknis strādā bez apstājas. Hmm, laikam esam piebeiguši ūdens rezerves. Jā, pēc brīža atnāk viens no Dulses brāļiem, izrauj no kontakta sūkni un paziņo, ka ūdens ir beidzies. Nu neko, maza trauku čupiņa paliks nākamai reizei. Vispār es cenšos nejaukties svešu cilvēku dzīvēs, bet šejienes mājās man gribas mazgāt un tīrīt. Šeit atļaujos to darīt, jo uzskatu to par daļu no atlīdzības par uzturēšanos Dulses mājā. Vispār sākumā biju sapratusi, ka paliksim šeit vienu vai divas naktis. Kad apjautu, ka tā būs teju nedēļa, teicu Migelam, ka uztraucos, ka šādi apgrūtināšu vietējos un pārlieku izmantošu viņu laipnību. Migels atrausa, ka vienīgais, kas šeit uztraucoties par kaut ko, esot es. Jo vairāk saprotu šejienes dzīvi, jo vairāk man jāpiekrīt Migelam. Protams, es pārjautāju Dulcei, vai nebūšu viņiem par apgrūtinājumu. Varētu pat teikt, ka viņa nesaprata manu jautājumu un to, kā man kas tāds varējis ienākt prātā.
Līdz ar mazgāšanas atrakcijas beigām pārrodas arī Dulse. Viņa aiziet krāsot vecāko dēlu Leo, kurš aktīvi piedalās svinībās. Vakar viņš tēloja vienu no kareivjiem, kas sargā ļaudis no nāves, bet šodien pārtapis par daiļavu. Arī tā ir daļa no tradīcijas, lai sajauktu prātu nāvei un viņa nezinātu, ko ņemt.
Pēcpusdienā dodamies pastaigā gar upi. Tikuši līdz nelielam ūdenskritumam, piesēžam krastā. Migels aiziet izpētīt upi tuvāk un kādā brīdī netīšām seko sunim, kas jau peldas upē. Kad jau vairs nav, ko zaudēt, Migels dodas peldēties. Viņam seko arī mazā Julī, mēs ar Dulsi vērojam notiekošo no krasta. Nu labi, es pieklājības pēc iemērcu upē kājas, ūdens ir diezgan silts. Saule laižas uz rietu un apzeltī ūdeni, kokus, taureņus, kāpurus un mūs.
Nonākuši mājās, mirkli atpūšamies, tad dodamies ielās, jo šovakar pilsētā notiek svētku gājiens. Arī Migels uzvelk pančo, aizņemas no mājiniekiem masku un cepuri, un pievienojas gājiena dalībniekiem.
Tā priekšgalā brauc auto ar skaistulēm, kas uzvarējušas šī gada tērpu konkursā. Auto seko pirmais orķestris, kas spēlē šiem svētkiem raksturīgus ritmus un viņiem seko dejotāji, uguns pūtēji un vīri ar tādiem kā vēršiem virs galvas. Dažas labs vērsītis palaiž ugunis arī gājiena laikā, bet kulminācija ir brīdī, kad visi gājiena dalībnieki sapulcējas centrā zem nojumus un tad ugunis sprāgst uz visām pusēm. Kamēr vēl liesmo vērsīši, tikmēr vērojam notiekošo, bet, kad petardes sāk šaut gluži blakus, dodamies tālāk no notiekošā. Vispār ir sajūta, ka ar drošību šeit ir diezgan pašvaki, arī Dulse iesaka turēties kādus metrus atstatus no gājiena, lai nedabūtu ar kādu petardi, jo šonakt tās spridzina ik pēc pāris minūtēm.
Pēc pasākuma noslēguma paēdam Eduardo tako un dodamies mājās. Mazliet pavakarējam, tad mājinieki vēlreiz dodas uz pilsētas centrālo laukumu, es palieku pie tekstiem, kā arī bilžu un montāžas darbiem – man šodienai emociju pietiek!
