Meksika: dejas un mariači dziedājums

Dia del Muertos svētkiem ir daudz brīnišķīgu izpausmju, bet vienu no tām ienīstu no sirds. Viņi šauj trokšņa patronas. Tās ir skaļas. Ļoti. Migels teica, ka šajās dienās šos trokšņus dzirdēšu dienu un nakti, lai labāk pierodot. Pa nakti šie tomēr nešāva, bet pulksten 7 mani pamodina tieši šie trokšņi. Dulse jau ir augšā, bet pārējie mājas iemītnieki vēl guļ, vakar atnākuši no ballītes ap diviem naktī. Man diezgan neganti sāp galva, tāpēc sadzeros ūdeni, ļauju Dulsei izmasēt plaukstas ar aromātisko eļļu pret galvassāpēm, tad liekos atkal pagulēt. Ap desmitiem jūtos jau labāk.

Ceļos augšā, Dulse uzvāra kafiju un pacienā ar vietējo smalkmaizīti, patērzējam par dzīvi. Dulse ir skolotāja un pārrunājam izglītības tēmu – izaicinājumi mūsu valstīs ir visai līdzīgi. Par spīti visam, Dulsei ļoti patīk viņas darbs, klases priekšā viņa jūtas priecīga un gandarīta. Iepriekš mēģinājusi strādāt ar dokumentiem skolā, bet tas tomēr neesot gājis pie sirds. Tagad saprotu arī, kāpēc no visiem šejieniešiem vislabāk saprotu un saprotos ar Dulsi – viņas valoda ir skaidra un vienkārša, pieradusi komunicēt ikvienam saprotamā veidā.

Māja, kurā palieku, ir celtniecības stadijā. Dulse parāda projektu, kāda māja izskatīsies, kad būs gatava – būs skaisti! Pašlaik vēl ir pelēkas sienas no keramzīta blokiem, betona grīda, vietām vēl stāv būvgružu kaudzes. Bet, solīti pa solītim, darbi iet uz priekšu.  

Šodien kāpjam mašīnā un braucam uz netālo kaimiņu ciemu Huehutlu. Novietojuši auto ielas malā, kas svētku laikā nav viegls uzdevums, dodamies uz tirgu. Tirgus – tas vienmēr ir interesanti, kā arī gribam paēst brokastis. Kādu pusstundu klīstam pa tirgu, jo Migels neēd gaļu un vēl visādas lietas, savukārt, man neģeld ēdienu pikantais gals, tāpēc vien pēc ilgākiem meklējumiem atrodam vietu, kas der abiem. Apēdu vienu kesadilju un panētu piparu, kas pildīts ar sieru. Ir drusku ass, bet neganti gards.

Paēduši, turpinām klīst pa tirgu. Rieksti, garšvielas, trauki, drēbes – viss ir tik skaists un par piedienīgām cenām. Finālā kapitulēju vienas kleitas un blūzes priekšā, nevajadzēs drēbes tik bieži mazgāt :).

Centrālajā laukumā ir milzīgs altāris, kas sastāv no vairākiem sektoriem. Piemēram, vienā no tiem ir mājiņa, kas veltīta mirušiem policistiem, citā pārstāvēts reģions, kurš nozīmīgs ar ūdeni, vēl citā centrālā loma ir cukurniedrēm. Speciāli svētkiem uzcelti mazi namiņi, katrā no tiem ir savs tematiskais altāris. Namiņos var ieiet un aprunāties ar vietas autoriem. Šie ir ūdens vīri, viņi mūs arī pacienāja ar ūdeni un kafiju.

Ik pa laikam kādā laukuma stūrī ieskanas mūzika un parādās deju vai dziesmu priekšnesums. Centrālais pasākums notiek uz skatuves laukuma malā. Tas sākas ar teatrālu priekšnesumu par dvēseļu ceļu šo svētku laikā, pēc tam turpinās dejas. Krāšņi tērpi zib gar acīm, dēļu grīda rīb no kāju piesitieniem. Pasākumu bagātina tradicionāla mariači grupa – vīri kā baobabi!

Vērojam šo pasākumu līdz pat tumsai, tad pārceļamies uz blakus laukumu, kur notiek kāzu kleitu modes skate. Kādā brīdī organizatoriem nākas krietni iesvīst, lai tempā apsegtu visas tumbas, prožektorus, skaņu pultis – sāk līt. Mēs stāvam zem koka un kādu brīdi jūtamies pasargāti, bet brīdī, kad sāk līt stiprāk, pārceļamies zem jumta. Vakariņās atkal apēdam dažas kesadiljas un dodamies pie laipnās ģimenes, kas mūs uzņem. No rīta, tērzējot ar Dulci, sapratu, ka viņi tomēr nav nekādi Migela radinieki, bet vienkārši draugi. Migels pie viņiem uzrodoties aptuveni reizi 3 gados un ciemojoties.

Diena un paldies lai iet ciemos pie Gunas Bazones, kura pasūtīja, lai kāds meksikānis pasaka vienu frāzi latviešu valodā. Man “pie rokas”, protams, bija Migels. Guna zina, ko šis saka, bet jūs varat minēt 🙂