Vienīgās skaņas, kas traucē rīta miegu, ir pāri mājai lidojošas lidmašīnas – lidosta ir pavisam netālu. Citādi gulēt ir silti un ērti, neraugoties uz to, ka dīvāni parasti nav naktsmieram paši draudzīgākie. Fernando pieceļas pirms manis un peldbiksēs pazūd no mājas. Pēc peldes okeānā viņš atgriežas, ieiet dušā, tad ceļos arī es.
Kamēr namatēvs piedalās kādā zoom sapulcē, pagatavoju brokastīs omleti. Pēc brokastīm sēžos pie rakstu darbiem, lai iepazīstinātu jūs ar vakardien pieredzēto, un apkoptu no Latvijas atnākušos e-pastus.
Viena no daudzajām Fernando nodarbēm ir podkāsti un, uzzinājis par maniem ceļošanas piedzīvojumiem, piedāvā ierakstīt vienu. Namatēva vēlmes ir kaučsērfera likums – sēžamies pie mikrofoniem! Kad esam beiguši ierakstu, pulkstenis jau ir divi dienā, bet pusseptiņos vakarā man jau sarunāta tikšanās tepat ap stūri, tāpēc nolemju uz centru šodien nebraukt, bet gan piedzīvot mierīgu dienu pie okeāna.
Sagatavoju ceļam sviestmaizes un ūdeni, un dodos pastaigā. Tālu gan netieku, jo jābildē viļņu mednieki – sērferi. Pēc tam jāizstaigā piestātne, kas sniedzas tālu ūdenī. Bez makšķerniekiem un citiem staigātājiem, šeit uzturas arī sabiedrisks pelikāns. Droši vien makšķernieki dalās ar viņu guvumā, jo izskatās, ka putns te ir biežs ciemiņš.
Atpakaļceļā piesēžu uz pusdienu kūku piestātnes kafejnīcā un sāku tērzēt ar puisi pie blakus galdiņa. Holandietis Ivo arī ir gana izceļojies, nopļāpājam kādu stundu. Pēc tam, novēlējuši viens otram labus ceļojumus, atvadāmies. Es dodos pastaigā gar okeānu – ūdens ir atkāpies un var paieties pa piekrastes klintīm un akmeņiem. Klints iedobēs atlikušajās lāmās ņudz mazi krabīši, kas aši cenšas noslēpties, ieraugot tuvojamies potenciālu apdraudējumu, tas ir mani.
Kad taka gar okeānu pazūd un jāsāk pārvietoties pa lieliem akmeņiem, atgriežos civilizācijā pa vienām no daudzajām kāpnēm un atceļu mēroja pa pilsētas ielu, priecājoties par krāšņo floru.
Nonākusi mājās, nedaudz atpūšos un dodos uz netālo Maika Tako Klubu – vietu, kur tirgo gardus tako, burito un citus šeit populārus ēdienus. Pēc izskata necilais ēstūzis vienmēr pulcē rindas. Mani ciemiņi gan kavējas, tāpēc piesēžu pie viena no galdiņiem, lai viņus pagaidītu. Grāmatas “Nekaunīgais pingvīns” un bloga lasītāji, kas sko līdzi maniem piedzīvojumiem, varbūt atcerēsies manus piedzīvojumus Peru. Tur, strādājot par brīvprātīgo hostelī, iepazinos un sadraudzējos ar diviem puišiem – itāļu-šveiciešu milzi Džouvī un pakistāniešu izcelsmes ūdenszāli Ali. Lūk, Ali tagad dzīvo Sandjego un esam norunājuši satikties. Lai tik šis pamēģina neparādīties – stiepju viņam no Latvijas teju kilogramu smago Pingvīna grāmatu.
Ar nelielu nokavēšanos Ali ir klāt. Viņš ir ieradies kopā ar sievu un gadu veco dēlu. Esmu tik ļoti priecīga redzēt viņu un jauno ģimeni. Arī Ali perfekti atceras atklātības pilno vakaru, kad pirms miega visi trīs dalījāmies tajā, ko katrs gribam savā dzīvē. Ali, vairāk par visu vēlējās izveidot ģimeni. “Man ir tik daudz mīlestības, ko dot”, viņš toreiz teica un mēs ar Džouvī šo drusku pazobojām, protams, no sirds vēlot viņam atrast sirdsāķīti. Tagad tas ir noticis un visi izskatās tik laimīgi. Pirmais randiņš bijis tieši pirms trim gadiem un abi uzreiz sapratuši, ka beidzot atraduši meklēto – viss kā filmās.
Ali ļoti priecājās par grāmatu. “Oh, my god, I’m in the book”, sajūsmas pilns viņš baksta bildēs, kurās redzams. Mēs atceramies kopīgos piedzīvojumus un stāstām, kā iet šobrīd. Sarunas noslēgumā pievienojas arī mans namatēvs Fernando, priecājos iepazīstināt vietējos. Kļūst vēls, un jaunā ģimene dodas mājup, savukārt mēs ar Fernando izmetam loku pa apkaimi – pludmalē notiek iknedēļās bungošanas aplis un uzstājas dejotāji ar uguni.
Mirkli pavērojuši performances un patērzējuši ar namatēva paziņām, dodamies mājup. Lai arī sagurums ir pamatīgs, iegrimstam sarunās ar dzīvi – paradumu maiņu, veselību un tās uzlabošanas metodēm, kas ir Fernando jājamzirdziņš. Pilnīgi žēl, ka rīt jau dodos prom, man ir sajūta, ka šeit es varētu daudz ko iemācīties.
