Esam vienojušies celties sešos. Kamēr esmu dušā un veicu pēdējos somas krāmēšanas darbus, Dankans ir pagatavojis vieglas brokastis un salicis man našķus ceļam. Esam norunājuši doties ceļā īsi pēc 7, jo man jāiereģistrējas autobusa braucienam. Esmu rezervējusi biļeti braucienam no aptuveni 50 km attālumā esošas pilsētas Anaheimas uz Sandjego. Atveru Greyhound mājaslapu, lai veiktu reģistrāciju un tā man saka, ka biļetei ir beidzies derīguma termiņš. Pēc īsas izpētes diemžēl esmu spiesta piekrist. Svētdienas vakarā, pēc garās dienas, aptuveni divas stundas pētīju, kā nokļūt no Riversaidas uz Sandjego. Google apgalvoja, ka tas ir vieglāk par vieglu, bet, kolīdz nonācu konkrētu transporta kompāniju lapās, biļeti nevarēja nopirkt. Vilcienam tiek remontētas sliedes šajā posmā, Greyhound nav pietura Riversaidā, bet Flixbus brauc tikai pavisam vēlu vakarā. Tad nu es nolēmu pirkt biļeti no kaimiņu pilsētas. Ceļojot visas dienas ir līdzīgas, un man izdevās aizmirst, ka šajā pasaules malā kalendārs sākas ar svētdienu, nevis pirmdienu, tā nu izdevās netīšām norezervēt biļeti pirmdienas rītā. Labi zinu, ka nevajag pirkt biļetes vēlā vakarā un nogurumā, te nu pierādījums un atgādinājums. Oh, well. Aši paskatos, ka varu nopirkt biļeti šodienai, un to arī izdaru. Dodamies ceļā kā plānots.
Ak, šīs šosejas. Daudzās joslas un tilti, sastrēgumi mijas ar milzu ātrumu. Mans vēders ir čokurā, bet Dankans brauc vareni. Nepilnu stundu pirms autobusa atiešanas esam Anaheimā. Pateicos Danaknam par vešanu, uzņemšanu un novēlu pēc iespējas drīzāk atgūt labu veselību, lai viņš kādā brīdī varētu pievienoties man Meksikā.
Autobuss pienāk ar nelielu nokavēšanos un pēc nepilnām divām stundām esam Sandjego. Šis autobuss iet līdz vecpilsētai. Biju iedomājusies, ka vecpilsēta ir pilsētas centrs, bet tā nebūt nav. Oh, well. Ja reiz liktenis mani šurp atvedis, eju pastaigā pa vecpilsētu. Te var apskatīt vēsturiskas ēkas – tipogrāfiju, krogu, dzīvojamās telpas. Daudzviet iekārtotas kafejnīcas un veikaliņi, kuros var pamielot acis. Pirkt neko nevaru atļauties, jo mazā soma jau tā pilna līdz ūkai. Tā kā Sandjego ir Meksikas pievārtē (un kādreiz bijusi Meksika), tad Dia del Muertos (Mirušo dienas) tuvums jūtams arī šeit. Daudzviet slejas altāri ar mirušo fotogrāfijām, uz tūristiem noraugās krāšņi tērpti lēdiju un džentelmeņu skeleti.
Pavadu vecpilsētā laiku līdz dienas vidum, tad dodos ceļā uz Ocean Beach rajonu, kur esmu sarunājusi palikšanu caur kaučsērfingu. Biļešu automātā par 2 dolāriem var nopirkt sabiedriskā transporta karti PRONTO un vēl par 6 iegādāties dienas biļeti uz visiem transporta veidiem. No vecpilsētas uz Ocean Beach var aizbraukt ar 35 autobusu bez pārsēšanās, ko arī daru. Izkāpusi galapunktā, saprotu, ka esmu nonākusi mūžīgās uzdzīves valstībā. Okeāna krastā esošais pilsētas rajons pulcē sērfotājus, mūziķus, atpūtniekus. Teju katras ēkas pirmajā stāvā ir krodziņš vai bārs. Pagaidām, dienas vidū tie ir patukši, bet tas noteikti mainīsies vakarā.
Mazliet pasēžu okeāna krastā, jo mans hosts Fernando ir nosnaudies. Drīz vien saņemu ziņu, ka varu ierasties un nonāku nelielā dzīvoklītī. Tur ir guļamistaba, vannasistaba, virtuve un viesistaba ar dīvānu, kas nākamās divas nakts būs mana guļamistaba. Kaučsērfings vārda tiešākajā nozīmē.
Kad esam iepazinušies un nedaudz patērzējuši, Fernando atgriežas pie saviem darbiem, viņš ir koučs un nekustamo īpašumu investors. Es tikmēr atkal sēžos autobusā un nu jau dodos uz centra pusi. Pēc nepilnas stundas izkāpju debesskrāpju pasaulē. Pilsētas ielas ir diezgan tukšas, vien atsevišķos rajonos netrūkst ļaužu. Viens no tiem ir Gaslamp rajons, ar kura apskati sāku savu pastaigu. Pēc tam soļoju okeāna virzienā un uzskrienu Seaside Village. Tuvojas saulriets un okeāna malā cilvēki pastaigājas, skrien, malko dzērienus. Es arī piesēžu uz vienu alu un tako, jo šodien kopš brokastīm neko prātīgu neesmu ēdusi. Pēc dāsnajām Dankana un Geilas maltītēm, šis ir pilnīgā neizpratnē par notiekošo. Man blakus sēž meitene no Ņujorkas, kas šurp atbraukusi darba lietās. Patērzējam, noskatāmies saulrieta izrādi un dodamies katra uz savu pusi. Brīnumainā kārtā man izdodas atrast īsto autobusa pieturu un drīz jau esmu atceļā uz mājām. Fernando vēl strādā, tāpēc izmantoju laiku, lai aizietu līdz veikalam un iegādātos pārtiku tuvākajām dienām.
Mazais tako ir tikai uzkurinājis manu apetīti, tāpēc mājās uzēdu vēl pāris avokado maizes un esmu gatava vakara cēlienam. Fenando ved mani apgaitā pa Ocean Beach, ievedot krogos, kuros ir kas interesants – 3D projekcijas, skats no jumtas terases, dzīvā mūzika. Nobāzējamies krogā, kurā regeju spēlē mūziķi no Teksasas. Es paņemu vēl vienu alu un gribu arī uzsaukt vienu Fernando, pateicībā par naktsmājām. Viņš ir briesmīgi veselīgs un izvēlas kombuču. Mazliet pagaršoju to, riktīgi interesanta garša, šī vārda labākajā nozīmē – dzēriens garšo pēc kokosriekstiem.
Fernando kopā ar vietējiem draugiem un kaimiņiem fano pie skatuves pirmajās rindās, es palieku aizmugurē pie bāra, jo priekšā man ir par skaļu. Kādā brīdī saprotu, ka esmu dikti nogurusi. Aizlaužos līdz Fernando un prasu, vai viņam nebūs iebildumu, ja došos mājās. Jā, protams. Tā arī daru – teritorijas kodu es zinu, bet dzīvokļu durvis te neviens neslēdz. Ielienu no Geilas aizlienētā zīda guļammaisā, apsedzos ar ko nu atrodu un liekos slīpi. Dīvāns ir precīzi manā augumā, līdz milimetram.
p.s. Piedodiet par bilžu secību šajā un citos ierakstos – pirmās ir bildes no telefona, pēc tam no fotoaparāta.
