Esam pacēlušies gaisā, un pa lidmašīnas logu var apskatīt Latvijas zelta rudeni no augšas. Šogad tiešām ir zelta rudens, citas krāsas faktiski nemana. Rudens ir arī silts un vēls. Varbūt tas vainīgs pie manām pirmsceļošanas skumjām – mežos vēl sēnes un purvos dzērvenes lasāmas, dārzā vēl daudz zaļumu. Vakar noēdu no krūma pēdējo lielo aveni, sauju baltās jāņogas, nolasīju putnu neapēstos vīnogu ķekarus. Siltumnīcā snaikstījos ap mazajiem ķirštomātiem, kas nokaltušo lakstu galos vēl karājās svaigi un vasaras garšas pilni. Novācu noziedējušās puķes, kas visu vasaru priecēja mājas lieveni un saliku ziemas dekorācijas – sūnas ar mežrozīšu rotājumiem. Būtu zinājusi, ka tik skaists un garš rudens gaidāms, būtu pirkusi biļetes uz vēlāku laiku, lai vēl pabūtu zeltā.
Darbi ir veikti, dārzeņu raža salikta pagrabā un saldētavā, Eduards iecelts par galveno visās mājas lietās un varu beidzot paceļot. Nav jau tā, ka ārpus Latvijas pēdējos gadus nebūtu būts. Ir, ir, tomēr tie bijuši tādi īsi izskrējieni. Pēdējā reize, kad biju prom vairāk nekā mēnesi, bija Ziemeļu jeb Okeāna Santjago ceļa noiešana pirms trim gadiem. Pirms kovida. Pirms kara. Citā laikā un citā pasaulē.
Labi, tagad par šo ceļojumu. Šobrīd esmu lidmašīnā uz Stambulu, no kuras tālāk ceļi ved uz visām pasaules malām. Manējie vedīs uz Losandželosu, kur plānoju uzkavēties kādu laiciņu, pēc tam esmu iecerējusi doties apskatīt Meksiku, ar kuru man pagaidām nav bijis tas gods iepazīties klātienē. Lidojums mājup ir no Losandželosas 5. decembrī. Tie ir arī vienīgie zināmie pieturas punkti ceļojumā. Kas notiks starp šodienu un 5. decembri – nezinu arī es. Ceļš rādīs. Kad man jautā, kas ir šī ceļojuma mērķis, ko gribu redzēt vai piedzīvot, precīzas atbildes man nav. Vien sajūta, ka šis ceļojums būs stāsts par satikšanos.
Esmu jau iepriekš minējusi, ka tālo ceļojumu iesākums parasti ir bonuss, par kuru ļoti priecājos. Tā, piemēram, lidojot uz Ķīnu, lieliski pavadīju laiku Kopenhāgenā, līdzīgi pirms lielajiem ceļojumiem esmu apciemojusi Londonu, Frankfurti, Parīzi un citas jaukas vietas. Šoreiz prelūdija būs Stambula. Arī tur jau ir būts vairākas reizes, tieši šādā pat sakarā – pirms vai pēc garākiem lidojumiem.
Tā kā mans lidojums uz Losandželosu ir rīt no rīta, nolēmu nakšņot pilsētā. Rezervēju naktsmājas ar pieklājīgu budžetu un atsauksmēm, tad domāju, ko darīt pilsētā. Nez no kurienes ienāca prātā doma – Stambulā taču dzīvo rakstniece Laima Kota, vajadzētu iepazīties un iedzert vienu turku kafiju. Domāts, darīts. Laimu personīgi nepazīstu, bet rakstu Feisbukā ar cerībām, ka mana ziņa nenoklīdīs pieprasījumu pelēkajā zonā, kurā vismaz es ielūkojos diezgan reti. Laima atbild teju uzreiz un arī viņai doma par kopīgu kafiju šķiet laba. Sākam grozīt un bīdīt satikšanās vietu un laiku. Laimai labāk patiktu nākamās dienas rīts, bet man tas neder – lidostā jābūt jau sešos rītā. Tad notiek pirmais šī ceļojuma brīnums – arī Laimas vīram jābūt lidostā šai pašā rītā. Kad nu lietas iegrozās tā, Laima saka, lai metu mieru tai viesnīcai un palieku pie viņiem, arī kafija mājās esot visgardākā. Lai notiek! Laima izstāsta, ar kuru autobusu jābrauc no lidostas un kurā pieturā jākāpj ārā, tur arī satiksimies. Esmu tik ļoti priecīga par šo negaidīto pavērsienu jau pašā ceļojuma sākumā.
Šorīt pirms lidojuma, piestājām Spices Rimi, lai paķertu ciemakukuli. Laima bija izteikusi vēlmi tikt pie kalendāra, siļķes un skābētiem kāpostiem. Par pēdējiem man vislielākā baža – vai tiem izdosies šķērsot drošības kontroli, jo skābais gardums peld sulā. Sula = šķidrums. Šķidrums = nedrīkst. Drošības labad paņemu vienu iepakojumu maisiņā, otru spainītī, redzēs, kas izies cauri.
“Jums tur kaut kāds spainis”, paziņoja drošības kontroles vīrs, lūgdams attaisīt somu. Jā, kāposti zupai, saprotiet cilvēkiem arī ārpus Latvijas ļoti vajag kārtīgu rudens zupu. “Labi, labi”, vīrs pārtrauca mani, jo droši vien domāja, ka tūlīt sākšu stāstīt recepti. Viņš ievietoja spaini vēlreiz skanera vēderā un pēc tam atdeva man atpakaļ, šķiet, pat labu apetīti novēlēja.
Rīgas lidostā visas ierastās procedūras noritēja bez aizķeršanās un vairāk nekā stundu pirms lidojuma jau apsēdos pie iekāpšanas vārtiem. Tikko biju nolikusi somu, kad garām gājs trīs sievietes. Apsveicinājos un apjautājos, vai vienu no viņām nesauc Indra? Tā esot gan. Indra Lielkāja, ko interneta plašumos esmu ievērojusi kā Āfrikas, īpaši Etiopijas pazinēju, šodien ved mazu cilvēku grupiņu ceļā. Mums ir viens lidojums, tāpēc stundu līdz tam pavadām labās sarunās!
Savukārt, apsēžoties lidmašīnas krēslā, man garām iet jogas kursabiedrene Evita, bet blakus apsēžas Evitas ceļabiedre Oksana. Oksana iedziļinājusies dažādās garīgajās praksēs, bet īpašu uzmanību velta uzturam, no kā izaudzis arī viņas bizness – Ginger bite. Vārds pa vārdam, norunājam, ka pēc atgriešanās jāsarīko kāda fermentēšanas meistarklase Briņģu muižā (Eva, čau)! Smaidu kā Sivns – vēl neesmu pat pasējusi nolaisties lidostā, kad mani jau liktenis aplaimojis ar tik skaistiem satikšanās brīžiem.
Stambulas lidostā, lai tiktu līdz autobusam, jākāto krietns gabals pa lidostas gaiteņiem, kas nav liela bēda, jo otra mana soma (cerams) ceļo pa taisno uz Losandželosu, plecos tikai mazā mugursoma. Nobraucot ar liftu un – 2. stāvu, nonāku pie autobusu platformām. Laipns darbinieks norāda man vajadzīgo platformu, biļeti var nopirkt pie šofera ar maksājumu karti, un drīz jau traucamies pilsētas virzienā. Laima ziņo, ka jau gaida pieturā, viss lieliski.
Pēc izvizināšanas pa maziem kalnu miestiņiem, autobuss izlaiž mani norunātajā pieturā, bet Laimu nekur nemana. Nosūtu ziņu un gaidu. Jā, drīz vien klāt ir Laima, gaidījusi citā pieturā pavisam netālu. Drīz pēc pirmajiem iepazīšanās teikumiem, Laima atzīstas, ka iesākumā domājusi, ka ciemos brauks otra Zane Eniņa. Tad sapratusi savu alošanos, bet naktsmājas jau apsolītas, ko nu vairs. Nosmejamies par šo lietu un dodamies viņas mājas virzienā. Pa ceļam apskatām vietējo rajonu, iegriežamies pāris bodēs. Šeit cilvēki patiešām dzīvo un tūristus nemana, esmu nonākusi pavisam citādā Stambulā, kādu pazinu iepriekš. Sāk jau tumst un, kad nonākam kalna galā, tālumā redzams Bosfora šaurums, izgaismotas ēkas, tilti un kuģīši.
Tad ceļš sāk iet lejup, un mēs nonākam vēsturiskā pilsētas daļā, kur filmās tiekot atainota nabadzīgu ļaužu dzīve. Tagad šajā vietā gan dzīvot varot atļauties vien turīgi ļaudis un pat mājas, kas tikko turas kopā, tiek tirgotas par bargu naudu – pārdodot jau vietu, nevis māju. Mūsu ceļā ir neliela, nesen restaurēta mošeja, kurā mūs pat ielaiž iekšā. Laima ar vietējiem runā plūstošā turku valodā, nenoklausīties.
Aplūkojušas mošeju, pakāpjam gabaliņu atpakaļ kalnā un esam pie Laimas mājas. Uz mājas trepju pakāpieniem salikti trauciņi ēdienam, Laima un vēl citi apkārtnes kaimiņi rūpējas par ielas kaķiem, kuru pilsētā netrūkst. Laima stāsta, ka ar citiem latviešiem ķēruši kaķenes un veduši sterilizēt, bet kaķu joprojām ir daudz.
Saimniece atslēdz durvis un es nonāku mājās, kas iekārtotas turku stilā ar piedevām. Ir ļoti silti, omulīgi un mākslinieciski. Nav jau arī brīnums, jo Laimai ir ķēriens ne vien uz burtu dresēšanu, viņai klausa arī otas.
Kamēr ieskrienu dušā, ir tapušas vakariņas. Mielastā ir borščs un kazas sieru, maizīte ar gī sviestu, olīvām un citiem gardumiem. Saldajā vēl parādās vietējs kārums, kura sastāvā ir manna, biezpiens, cukurs, citrusi un, iespējams, vēl kaut kas. Protams, šim saldajam ir arī skanīgs nosaukums turku valodā, bet tas, kopā ar pārējiem Laimas nosauktajiem, manā caurajā galvā neturas.
Pateicībā par pārpratuma sarūpēto iespēju, nosūtam sveicienus Zanei Eniņai. Visu vakaru tērzējam – diez vai cilvēkam no malas izskatītos, ka esam iepazinušās pirms pāris stundām. Arī man nav tāda sajūta. Turpinām malkot tēju teju līdz pusnaktij, kad no darbiem pārrodas Laimes vīrs Ahmets. Sasveicināmies, pārmijam dažas frāzes un tad jau arī dodamies pie miera. Jā, mana guļamistaba. Tā atrodas mājas augšstāvā un no logiem paveras mirdzošs skats uz Bosforu un naksnīgo Stambulu. Šī pilsēta nekad neguļ, bet es gan liekos uz auss, jo miegam atlikušas vien dažas stundas.
Esmu gulējusi ar vienu aci ciet, otru vaļā. Nedaudz pēc trijiem, kad dzirdu Laimas aicinājumu celties, esmu jau kādu laiku modusies. Ieskrienu dušā, sakrāmēju somu un dodos dzert īstu turku kafiju, kas mazās glītās krūzītēs jau gaida uz galda. “Ja kādā mājā pasniedz turku kafiju bez ūdens, no turienes ir jābēg,” paskaidro Laima. Protams, uz galda ir arī ūdens. Un gardās baklavas, kuras sarūpējis vīrs. Par spīti rīta agrumam, noēdu veselas divas – kad vēl būs tāda iespēja!
Pateicos Laimai, atvados un kopā ar vīru dodamies uz Stambulas centru, jo viņam pa ceļam vēl jāieskrien birojā. Esmu priecīga par šo iespēju – traukties pa tumšām un stāvām pilsētas ielām, – vismaz šādi sasveicinoties ar pilsētu. Pēc tam dodamies pie Ahmeta dēla, kurš dzīvo pa ceļam uz lidostu – pēdējo posmu stūrē viņš. Komiski ir tas, ka gan mans lidojums uz Losandželosu, gan Ahmeta uz Frankfurti, ir precīzi vienā un tajā pašā laikā – 8:10.
