Vīnogu vākšana Francijā: kas vāc vīnogas, tas dzer šampanieti!

Ceļā, Ceļojumi

Šorīt ir lēnais rīts. Mierīgi ieejam dušā, sakravājam somas, sakopjam naktsmītni un joprojām mums atliek vēl vairāk nekā stunda brīva laika līdz prombraukšanai. Nolemjam ar Zani iziet atvadu pastaigā pa mazo ciematu, lai beidzot to apskatītu kārtīgā gaismā. Ielās nemana nevienu cilvēku, pamājam vien dažiem traktora šoferiem. Bariņu jauniešu satiekam netālu no mūsu dzīvesvietas – arī viņi strādā pie vīnogu novākšanas (kā praktiski visi šeit sastaptie cilvēki). Uzzinājuši, ka mūsu vendāža vakar noslēgusies, viņi smejas un prasa, vai tie bijām mēs, kas vakar tik traki trokšņojuši. Ar lepnumu sakām, ka jā, un novēlam viņiem veiksmīgu darba turpināšanu.

Atgriežamies kojās, kur sākas lielā atvadīšanās. Visi apkampjas, aicina cits citu ciemos un izsaka cerību vēl kādreiz satikties, varbūt pat šeit pat pēc gada. Valerī ir tik laba un dāsna saimniece, ka daudzi vīnogu vācēji katru gadu atgriežas tieši pie viņas.

Atvadījušās no visiem, kāpjam auto – Valerī ved mūs uz vilciena staciju. Uz perona viņa vēlreiz mūs samīļo, tad jau sēžam ērtajā vagonā un braucam uz Parīzi. Ar mums kopā mazu ceļa gabaliņu brauc sešpadsmitgadīgā Eliosa – jaunākā dalībniece mūsu grupā. Drīz atvadāmies arī no viņas un esam atkal divatā.

Iebraukušas austrumu stacijā, dodamies uz ierasto bagāžas glabātuvi, kur nolikt lielāko daļu mantu. Esam sarunājas nakšņošanas iespēju pie mūsu istabas biedrenes Klotildes, bet tur varam ierasties tikai vakarpusē.

Drusku samulstam pie transporta biļešu automāta un saku Zanei, ka mēs varētu vienkārši visur šodien doties ar kājām. Viņa atbalsta ideju un mēs dodamies ielās. Ir tik labi iet ar vieglu mugursomu un veselām kājām. Tā mēs nosoļojam pa Parīzi vairāk nekā 20 000 soļu – vērojam cilvēkus, dzirdam ielas klavierkoncertu, pasēžam baznīcās un kafejnīcā, pamielojam acis bodēs un parkos, priecājamies par suņiem, puķēm un vasaru. Iemetam arī pa monētai Sēnā – uz atgriešanos!

Vakara pusē atgriežamies pēc čemodāna un tad gan kāpjam metro, lai brauktu uz naktsmītni. Tā atrodas Parīzes ziemeļaustrumos. Kad izkāpjam no metro, ir jau tumšs, apkārtne nav pati omulīgākā. Atrast māju un dzīvokli izdodas ātri un jau drīz veram mājokļa durvis, kur mūs ziņkārīgi sagaida melna kaķenīte Puška. Kaķi saimnieces prombūtnes laikā pieskata draudzene, bet mēs arī atsvaidzinām viņas ūdens un pārtikas krājumus. Nolikušas mantas, ejam piepildīt arī savus vēderus, kas pēc Karīnas lutināšanas kļuvuši itin prasīgi. Izvēlamies necila paskata ēstuvi, kur dod suši un taizemiešu ēdienus – tiekam pie gardām vakariņām. Blakus krogā iemalkojam pa alum un tad dodamies gulēt. Gulēšana gan nevedas tik labi kā gribētos – par spīti vaļā esošajiem logiem, trūkst gaisa (slēģus mēs neriskējam taisīt vaļā) un uz ielas trokšņo bezpajumtnieki.

No rīta abas esam diezgan saņurcītā agregātstāvoklī, bet neko, nakts kā nebūt pārlaista. Pārorganizējam mantas un dodamies uz lidostu. Metro, metro, vilciens un klāt esam precīzi divas stundas pirms lidojuma.

Nododot koferi, beidzot tiekam pie jautājumiem mūsu identitātes sakarā. “Mem, kāpēc jūs esat veikusi rezervāciju divas reizes?”, Zanei prasa puisis pie reģistrācijas galdiņa. Viņa paskaidro, ka mēs esam divas. Puisis paprasa man dokumentu un brīdi skatās uz abiem dokumentiem un mums. Vēl viņš šo faktu iepazīstina abas kolēģes, bet noticējis, ka tiešām esam divi dažādi cilvēki, izsniedz mums iekāpšanas kartes kopā ar atziņu, ka kaut ko tādu pieredzot pirmo reizi dzīvē. Mēs gan to piedzīvojam katru dienu, mēs viņam sakām atvadoties un apmierinātas dodamies uz saviem iekāpšanas vārtiem.

Zane aiziet pēc kafijas un, atlaidušās ērtos dīvānsēdekļos, ieturam līdzi paņemtās brokastis. Apkārt jau dzird latviešu valodu, mūsu piedzīvojums tūlīt beigsies.

Pārrunājušas to, esam vienisprātis, ka tas bija labs. Protams, galīgi ne viegls pasākums ar daudziem nezināmajiem. Mums nebija ne jausmas, kā notiek vīnogu novākšana, kā mēs spēsim to paveikt, vai mēs brauksim mājās ar peļņu vai pieredzi? Un, kā mēs sapratīsimies? Par spīti identiskajam nosaukumam, līdz šim dzīvē bijām tikušās vien dažas reizes un diezgan īslaicīgi.

Sapratāmies labi un retajās reizēs, kad noskaņojums nobrauca līdz dubļiem, bija vainojams nogurums, nevis savstarpējās nesaskaņas. Mūsu ķermeņi ar savām veselības niansēm kopumā labi izturēja fizisko pārbaudījumu. Jau iesākumā bijām nolēmušas, ka galvenais visā šajā vīnogu avantūrā ir piedzīvojuma gars un iespaidi, bet galīgi neesam dusmīgas, ka braucam mājās arī ar finansēm plusos. Un īstu šampanieti somā :). Kas vāc vīnogas, tas dzer arī šampanieti!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.