Drošības un pasu kontroli Stambulas lidostā izdodas iziet bez jautājumiem, pārsteigums gaida pie iekāpšanas vārtiem. Tur pase un iekāpšanas karte jāuzrāda vēl trīs(!) reizes, tiek pārbaudīta arī ESTA vīza, jānosauc adrese, kur palikšu ASV. Par kovidsertifikātiem neviens šeit neinteresējas, bet tos bija jāuzrāda Rīgas lidostā.
Kad dokumenti pārbaudīti, tiek vēlreiz izķidātas pasažieru somas un apčamdīti paši lidotāji. Izskatās, ka tieši pirms manis priekšnieks dod zīmi pārbaudītājām, lai strādā ātrāk, jo sieviešu rinda veidojas nepieklājīgi gara, tāpēc tieku cauri vien ar datora virsmas pārbaudi, un brīnumainā kārtā izsprūku no čamdīšanas.
Tad nu varam kāpt iekšā lidaparātā, kas ir jauns, liels un moderns. Katrā pusē atrodas trīs krēslu rindas, vidū četras. Cerība, ka varēs izstiept kājas un pagulēt, nepiepildās, aizņemtas ir teju visas vietas. Drīz pēc pacelšanās mums iedod brokastis, pēc tam katrs var darīt ko grib – gulēt, skatīties filmas, lasīt vai darīt jebko citu, lai nosistu teju 14 stundas ceļā.
Es mazliet paguļu, tad pievēršos filmām. Biju domājusi braši parakstīt, bet lidmašīnas salonā un aiz loga ir tumšs – mēs sekojam naktij – savukārt, apgaismojumu negribas slēgt iekšā, lai netraucētu gulēt citiem. Tikai pēc tam, kad esam paēduši otro maltīti (nezinu vai to var uzskatīt par otrajām brokastīm, vai pirmajām pusdienām), parādās gaisma un varu ķerties klāt rakstīšanai.
Losandželosā nolaižos diezgan samocīta, bet priecīga – drīz satikšu Dankanu, manu ceļabiedru, ar kuru kopā esam bijuši Antarktīdā, Argentīnā, ASV, Islandē un Latvijā. Vēl tikai jāizstāv rinda uz pasu pārbaudi un jāatbild uz imigrācijas kontroles jautājumiem. Neko aizdomīgu manā personā nesaskatījis, puisis iespiež zīmogu manā pasē – laipni lūgta ASV.
Ar lielu prieku sveicu savu lielo (un smago) mugursomu, kurai izdevies no Rīgas nonākt Losandželosā bez manas palīdzības. Sazvanu Dankanu, vienojamies pie kura staba viņš mani savāks, un pēc brīža redzu tuvojamies auto ar pazīstamo šoferīti. Satikšanās prieks!
Par spīti nogurumam, izmetam līkumu Losandželosas centrā, lai varu pavērties uz pilsētu. Dankans vērš manu uzmanību uz ierīcēm nokrautu auto, kas pārvietojas pilsētas ielās – tas esot bezpilota braucamais.
Apskatījuši pilsētas centru, griežam uz ātrgaitas šosejas un pusotru stundu braucam dienvidu virzienā. Biju aizmirsusi šejienes attālumus un satiksmes apjomu, viss ir tik milzīgs. Uzelpoju, kad beidzot nonākam uz mierīga ceļa Dankana dzīvesvietas tuvumā. Pa ceļam ieskrienam bodē un paķeram dārzeņus, kurus Dankana sieva Geila palūdza nopirkt.
Drīz iebraucam nelielā privātmāju rajonā un apstājamies iepretim vienstāvu ēkai ar košumkrūmiem – esam klāt! Iepazīstos ar Dankana sievu, suni un kaķi – visi ir burvīgi! Tad dodos nolikt mantas uz savu dzīves telpu. Varu palikt arī mājā, bet Dankans domā, ka ērtāka un privātāka dzīve man būs treilerī, kas stāv blakus mājai. Aplūkojusi lielo un ērto māju uz riteņiem, es viņam pilnībā piekrītu. Duša un labierīcības ir pieejamas arī treilerī, bet tās gan es labprātāk izmantoju mājā, lai neradītu saimniekiem liekas klapatas.
Aiz mājas ir burvīgs dārzs, kurā briest apelsīni, greipfrūti un milzīgi granātāboli. Un pats galvenais lepnums – avokado koks. Ieraugu zemē nokritušos augļus un prasu Geilai, vai tos drīkst ēst. Protams, viņa saka, ja vien vāveres tos nepasteidzas savākt pirmās. Piedodiet, vāveres, kamēr es šeit ciemošos, jums būs nopietns konkurents uz pārtiku. Kaut kur dārzā klejojot arī skunks, kuram vienreiz esot sanākusi saķeršanās ar suni. Tobrīd esot notikusi ballīte, bet, kad suns atgriezies, ciemiņi izklīduši neredzēti ātri.
Vēl dārzā mirguļo neliels baseins. Geila stāsta, ka viņa labprāt tur veldzējoties, bet Dankans esot ielīdis vien dažas reizes, kopš viņi dzīvo šajā vietā (un tas ir gadus desmit). Jaunībā strādājis par glābēju uz ūdens, viņš pārāk nealkst tajā līst no laba prāta.
Ieeju dušā, izmazgāju ceļa drēbes un tad jau saimnieki aicina vakariņās. Mūs gaida garda dārzeņu zupa, divu veidu salāti un vēl saldējums. Dankans uztraucas, vai man ar to pietikšot. Es šobrīd būtu gatava apēst jebko, jo vienīgais, kas mani patiesi interesē, ir miegs. Pirms vakariņām uz minūti atlaidos uz dīvāna un sapratu, ka vērt ciet acis nav laba ideja. Tad nu pateicos saimniekiem par maltīti un pazūdu savā treilerī. Ak, cik labi ir beidzot būt horizontāli. Tā ir pirmā un vienīgā doma, kas paspēj atnākt, tad jau esmu iegrimusi ciešā miegā.
