Vīnogu vākšana Francijā: dubļi un svētki

Ceļamies vienā un tajā pašā laikā, bet katru rītu kļūst nedaudz tumšāks – rudens efekts. Šorīt, ierodoties pie šķūņa, vēl ir neliela krēsla, bet, kad nonākam līdz laukam, ir gaišs. Un slapjš. Vakar pamatīgi lija un šodien dubļi ir visur. Īpaši starp vīnogulāju rindām, tāpēc katrs nākamais solis top aizvien smagāks. Ar dubļiem apķep ne vien apavi, bet arī spaiņa dibens, tāpēc papildus vīnogu svaram jācilā vēl dubļu pikuči. Iesākumā vīnogulāji vēl ir slapji no rasas un nakts lietus, bet drīz tie turpina būt slapji, jo atkal sāk stipri līt.

Labi, ka lietus ir piestājis pauzes brīdī, vismaz kafiju ar bageti varam apēst sausi. Dubļu dēļ darbs ir diezgan smags, bet doma par to, ka šodien beidzam strādāt, padara situāciju vieglāk paciešamu. Pusdienas, kā parasti, ir lieliskas, vien šodien pēc tām neizdodas izstiepties guļus, jo ārā atkal līst, bet iekšā īsti nav vietas. Tāpēc pēcpusdienas cēlienā mana parasti izturīgā mugura sāk protestēt. Kad esam pabeiguši darbu vienā no laukiem, dodamies uz auto, lai brauktu citviet. Ceļmalas dubļi nekādi negrib mūsu auto laist prom, tomēr, kad visa varenā brigāde pieķeras pie stumšanas, mašīna atgriežas uz stingras virsmas.

Pēdējais cēliens atkal ir karstos saules staros, arī dubļi nav tik traki, jo šeit ir akmeņaināks. Mūsu brigāde pabeidz darbu pirmā, drusku palīdzam kolēģiem, tad ar vīnogu apmētāšanos un prieka saucieniem sveicam šīs sezonas darba beigas. Vīnogu vākšanas jeb vendāžas beigas tiek atzīmētas kā svētki. Spāņu puiša Migela vadībā visas mašīnas tiek izpušķotas ar vīnogu zariem un tad dodamies uz ciematu visu ceļu skaļi pīpinot.

Ceļmalā esošie ļaudis māj pretim, mašīnas pīpina – visiem ir skaidrs, kas šeit notiek. Arī ciematā netiek uzreiz braukts pie šķūņa, bet gan tiek izbraukātas ciemata ielas. Piebraucot pie šķūņa, visiem ir sagatavotas negatavās vīnogas, ar kurām apmētāt Tomā un Sašu – puišus, kas nestrādā uz lauka, bet gan pie spiedes. Dienā parasti mēs salasām 6000 kilogramus, lai tos izspiestu, spiedi nākas darbināt trīs reizes.

Puiši saprot, ka viņus sagaida varena apmētāšana un kādā brīdī izmūk pa šķūņa sānu durvīm un metas skriet prom. Viss jauniešu bars viņiem skrien pakaļ, bet puiši ir ātrāki, tāpēc tiek vien pie attāliem vīnogu metieniem.

Valerī jau korķē vaļā pašu darināto šampanieti – sauc tostu, pateicas visiem par darbu un dabai par devību (šogad ir neticami laba vīnogu raža)! Protams, franciski, bet nu jau ir tā, ka situācijām, kurām ir skaidrs konteksts, galveno domu saprotu.

Kad svinīgais moments noticis, jāatgriežas tuvāk pie zemes – daļa aiznes dubļainos pretlietus apģērbus un zābakus uz blakus šķūni, citi mazgā apķepušos spaiņus. Tā kā šodien strādāju savās kurpēs, nevis gumijniekos, man paiet teju pusstunda, kamēr esmu atdevusi tām kaut cik pieklājīgu paskatu. Tad seko duša, atpūta un pucēšanās. Vakariņas šovakar ir nedaudz vēlāk – astoņos un tur būšot visādas atrakcijas un svinēšana.

Kad ierodamies pie Valerī mājas, neejam uzreiz iekšā vakariņot kā parasti, bet gan uzkavējamies pagalmā, kur tiekam cienāti ar šampanieti un uzkodām. Papildus mūsu ierastajam sastāvam, šodien pievienojušies arī daži draugi un vīri, kurus parasti redzējām iztālēm uz vīnogu savākšanas kombaina. Tā kā mēs ar Zani esam viņiem gados tuvākās būtnes, kungi metas mūs šarmēt ar komplimentiem un sarunām. Es, kā parasti, saprotu notiekošo daļēji, tāpēc brīdī, kad tiek runāts kaut kas par Šarlu de Gollu, prasu, vai viens no kungiem stāsta, ka ir viņa mazdēls. Šāda doma kungu dikti iepriecina un joki par tēmu sprēgā vēl labu brīdi. Attīstām ideju, ka izplatot šādas baumas, varētu panākt būtisku tūristu pieplūdumu mazajam miestam, kuru neviens nepazīstot.

Kad šampanietis gana malkots un no uzkodām esam teju paēduši, ejam iekšā un tiekam pie kārtīgām vakariņām – šovakar tiek servēta lazanja. Kad esam paēduši, daži dalībnieki tiek pie simboliskām dāvanām, bet īpaši tiek sumināts čaklākais darbinieks, kuram tiek pasniegta zelta vandanžete. Valerī svinīgi iznes ar krāsu nopūstas standziņas un pēc īsas uzrunas paziņo šī gada uzvarētāju – tā ir Klotilde, ļoti atsaucīga un sirsnīga meitene no Francijas. Skan apsveikumi, uzvarētāja atbildes runa un tā joprojām. Visi saka viens otram komplimentus un pateicas par kopā pavadīto laiku. Arī mēs ejam saskandināt ar mūsu brigadieri. Viņš atzīst, ka sākumā domājis, ka ar mums nebūs viegli – mēs esot bijušas ļoti lēnas. Bet tas esot mainījies un līdz ar katru dienu esam kļuvušas ātrākās. Un vispār mēs esam riktīgi labas darbinieces. Mēs pašas arī tā domājam, jo pēdējās dienās divatā nokopām vīnogulāju rindu gandrīz tikpat ātri kā kaimiņu meitenes trijatā.

Vakariņu izskaņā īpaši sirsnīgi sažmiedzam mūsu pavārīti Karīnu, kuru vairs nesatiksim. Palūdzam viņai mazliet siera brokastīm un Karīna mums to dāsni piešķir kopā ar divām svaigām bagetēm. Ballīte pārceļas uz mūsu kojām, bet mēs ar Zani, pieklājības pēc mazliet aprunājušās, dodamies pie miera jau īsi pēc pusnakts. Esam tā nogurušas, ka jauniešu svinības mums vairs netraucē iemigt.