Ir sajūta, ka ķermenis sāk samierināties ar notiekošo. 6:20 zvans, rīta procedūras, 6:45 īsa vingrošana pie šķūņa, tad sakāpjam auto un dodamies uz lauku. 7:10 sākam strādāt slapjās vīnogās un nezālēs, ap 9 pirmā pauze ar kafiju un bageti. Tad strādājam līdz 12, kad dodamies uz Valerī māju pusdienās. Pieēdamies, atpūšamies, atjaunojam ūdens krājumus un 13:30 atkal braucam strādāt. Ja paveicas, beidzam darbu ap 15, ja nē, ap 17. Atgriežamies kojās, ejam dušā, izmazgājam drēbes, tad atpūšamies līdz 19:20, kad dodamies uz Valerī māju vakariņās. Ieturamies līdz kādiem 20:30, 21:00, tad ejam nelielā pastaigā pa pilsētu, ap 21:30 esam mājās, vakara procedūras, 22:00 naktsmiers. Mums, jaunieši turpina ballēties, bet kādā brīdī naktsmiers tiek arī līdz viņiem. 6:20 zvans, rīta procedūras…
Mani uztur pie saprāta doma, ka tas turpināsies tikai šo nedēļu. Nekas briesmīgs jau nav un mums, visticamāk, ir labākie apstākļi starp vīnogu novācējiem, tomēr vairāk kā pāris nedēļas gadā šādu izklaidi negribētos. Lai arī ķermenim ir vieglāk – kāja ir pilnībā vesela un arī mugura sāp pieklājības robežās, šobrīd ir emociju uzlidojums. Šķiet, ka fiziskās grūtības ir sakūlušas kaut kādu emociju ķīseli. Jūtu, ka kļūstu vieglāk aizvainojama, iekšēji uzvelkos par sīkumiem. Šodien arī putras katliņš uz brīdi pārgāja pāri. Situācija bija gaužām vienkārša, es pat teiktu muļķīga. Mēs ar pilniem vīnogu spaiņiem aizgājām līdz kastēm, kur tos iztukšot. Izrādījās, ka visām vīnogām nepietiek vietas un daži spaiņi jānes atpakaļ kalnā. Viens no puišiem, kurš tukšo spaiņus, izsniedz man atpakaļ pilno spaini. Ja visiem būtu pilni spaiņi, es neko neteiktu, bet redzu, ka viņš sev paņem tukšo. Nu bļin. Protams, viņam nav ne jausmas, ka es arī bez spaiņa īsti nevaru uzkāpt kalnā, bet kur paliek elementāra pieklājība? Es arī neklusēju un saku, ka tā nav godīgi. Mūsu brigadieris, pamanījis mazo incidentu, uzreiz samaina spaiņus un jokodams saka, ka franču puiši vairs neesot tādi kā agrāk. Nu neko, turpinām strādāt. Un tad sanāk tā, ka īsi pirms pusdienām, kad esam visvairāk noguruši, mēs ar Zani paliekam vienas pašas savā vīnogu rindā, neviens mums nesteidzas “elp each other”. Kādu brīdi griežam vienas, kamēr tomēr kāds sāk palīdzēt. Izvelkos no rindas ar pilnu spaini pēdējā. Prasu, kur to izbērt un izrādās, ka kastes jau ir pilnas, spainis jānes uz platformu kādu gabaliņu tālāk. Neko, ceļu spaini augšā un sāku iet. Tad itāļu meitene Asja, pamanīdama manu nogurumu, piesteidzas, atņem spaini un aiznes manā vietā. Pārguruma brīžos visbiežāk asaras sāk birt tieši no cilvēku laipnības. Arī šoreiz, ejot līdz mašīnām, īsi, bet sirsnīgi apraudos.
Šodiena bija grūtāka kā citas tamdēļ, ka nestrādājām Valerī laukos, bet gan palīdzējām draugiem, kuriem ir biodinamiskā saimniecība (lai ko tas arī nozīmētu). Mēs atšķirību izjutām tādā formātā, ka vīnogu savākšana nenotika vis ierastajās kastēs, kas saliktas starp vīnogulāju rindām, bet gan tās uz maiņām veda mazs kāpurķēžu traktors un zirgs. Tas nozīmē, ka vajadzēja vairāk staigāt ar spaiņiem. Arī karstums šodien bija visai neciešams.
Vēl viena diezgan riebīga lieta, ja reiz šodien par tādām, ir usnes, kas izkaltušas tik asas, ka, ja to pudurī iekrīt kāds ķekars, tad dabūt to ārā var tikai ar starptautisku lamuvārdu palīdzību. Un vēl mēs varam pastāstīt, ka šampanieša un vīna receptūrā ir neliels spīļastes sulas piejaukums. Tās dzīvo lapās un ķekaros biezā slānī. Kad izber spaini, parasti pa to pārvietojas pāris izmisuši kukaiņi. Nudien neticu, ka kāds no viņiem nenonāk arī spiedē.
Murkšķa dienas sajūta nav vien dēļ nemainīgās ikdienas. Mēs strādājam komandās – viena ir lapsas, otra, kurā esam arī mēs ar Zani, – murkšķi. Dažreiz pa jokam sacenšamies, kā arī notiek uzsaukums, kurai no komandām jādodas “onvidēt” – tā mēs esam latviskojušas spaiņu izbēršanas procesu. Komandu sadarbību zīmējumā, kas redzams raksta titulbildē, iemūžinājusi viena no mūsu cīņu biedrenēm.
