Vīnogu vākšana Francijā: pirmā pilnā darba diena

Pirms astoņiem rītā esam sapulcējušies pie šķūņa un, gaidot izbraukšanu, vingrojam. Kāds parāda kādu kustību, pārējie atkārto. Darām to joka pēc, bet vispār jau iesildīšanās pirms šāda fiziska darba ir visai jēgpilna.

Tad lecam mašīnās un braucam uz lauku. Tur mums izsniedz spaiņus un knaiblītes, kuras franciski sauc vendangettes, un no šī vārda ir atvasināts vīnogu vākšanas process – vendange (izrunā vendāž).

Lai sāktu darbu, mūs sūta pa kalnu lejup – vākšanas process vismaz līdz šim ir noticis, ejot pret kalnu. Priecājos, ka man beidzot kājās kurpes, jo zālē vēl ir rasa. Arī paši vīnogulāji ir mitri. Šodien esam franču puiša Timotija brigādē, kas ir lieliski, jo viņš pats uzpasē mūsu pilnos spaiņus un bieži vien iztukšo tos mūsu vietā. Spaiņu cilāšana ir fiziski smagākā lieta vīnogu novākšanā. Un, protams, muguras liekšana, par ko jau stāstīju vakar. Šobrīd daru tā, ka vietās, kur ķekari ir retumis, griežu tos kājās stāvot, pie vidēja ķekaru daudzuma lieku pie zemes vienu celi, bet vietās, kur ķekari padevušies īpaši daudz, metos uz abiem ceļiem vai sēžos uz zemes. Jūtu, ka vakarā būs jāmazgā drēbes, jo noķēpāties ar zemi izdodas labi, bet tas nav būtiskākais iemesls. Vīnogu sula šķīst uz visām pusēm un dienas gaitā lipīgs kļūst viss. Īpaši rokas, kuras gan varam noskalot pēc katras rindas pabeigšanas. Ja gribas notīrīt rokas biežāk, tad var noraut pavisam negatavas vīnogas un saberzēt tās plaukstās. Nav tik tīri, kā ar ūdeni, bet uz brīdi lipīgums pazūd.

Rīta cēliens ir patīkams. Saule vēl ir pamalē un varam patverties vīnogulāju ēnā. Daži jaunieši atskaņo mūziku telefonā, brīžiem visi kopā uzdzied kādu franču gabalu. Mēs ar Zani nosmejamies, ka jūtamies kā vergu plantācijā. Protams, tās ir pilnīgas muļķības, jo saimnieki šeit ir bezgala laipni un izturas pret mums kā draugiem un palīgiem. Tas, ka arī Valerī, kā arī viņas māsasvīrs Īvs, strādā kopā ar mums, rada cieņu pret saimniekiem.

Pēdējā rinda ir galā un laiks doties pusdienās. Kad darbs ir pabeigts un dodamies pa rindu atpakaļ, sākas apmētāšanās ar negatavām vīnogām. Man ir aizdomas, ka šādi te tiek izrādītas simpātijas. Un, protams, arī vienkārši prieks par darba cēliena beigām un dzīvi. Tas izskatās aptuveni tā.

Pusdienās braucam uz Valerī māju, kur Karīna mums atkal sašmorējusi gardumu kalnus. Ēdienreizes, kā jau Francijā, ilgst vismaz stundu. Kad vēderā ietilpuši trīs kārtu ēdieni un vēl uzdzerta vīna glāze, tā vien prasās nosnausties. Bet jāizlīdzas ar kafijas uzmundrinājumu, jo 13:30 sākas pēcpusdienas darba cēliens.

Tagad ir daudz grūtāk. Gan dēļ pilnajiem vēderiem un rīta noguruma, gan dēļ saules. Tā spīd virs mūsu galvām un vairs nav iespēja patverties vīnogulāju ēnā. Strādājam stipri sarkani un saguruši. Ik pa laikam no kādas rindas atskan vaids vai nopūta. Bet viss tiek uztverts ar smaidu un vieglumu, iesmejot vienam par otru. Cenšos strādāt uzmanīgi, bet īsi pirms darba beigām tomēr drusku iegriežu īkšķī.

Šodien beidzam darboties 16, es atkrītu mašīnas sēdeklī un izdzeru kādu litru ūdens. Tiek piedāvāts arī auksts alus, bet to es vēl neriskēju dzert. Kāja ir labi izturējusi dienu un gribas to pasaudzēt.

Atgriežoties mājās, ieejam dušā, izmazgājam drēbes, tad atkrītam gultās. Cits snauž, cits lasa, daži labi, tas ir es, raksta. Dodoties uz vakariņām, saku Zanei, ka man ir tāds sajūtu kokteilis – kaut kas no nometnes dzīves, kaut kas no Camino, kaut kas no ceļošanas, kaut kas no darba. Ir labi!

Ēdienreizēs sēžam pie trīs galdiem. Mēs ar Zani esam pie malējā un ieturamies kopā ar Sesilju, Valerī, viņas dēlu, vedeklu un pusotrgadīgo mazmeitu. Sarunas lielākoties notiek franciski, Zane man pārtulko svarīgāko vai smieklīgāko. Ik pa laikam mēģinām runāt arī angliski, bet pie tuvākās iespējas francūzietes pāriet atpakaļ ierastajā mēlē. Tomēr jokiem pieslēgties izdodas, šovakar īpašā cieņā melnais humors. Piemēram, saku Zanei, ka mūs te tā labi baro droši vien tāpēc, ka vīna darīšana ir tikai aizsegs un patiesībā tumšajos pagrabos tiek glabāti vīnogu vācēju orgāni. Zane tikai piebilst, ka aknas pēc šīm dienām gan vairs nebūs izmantojamas dēļ piedāvātā vīna daudzuma. Kad Zane to pārtulko Valerī, viņa aci nepamirkšķinot atbild, ka tāpēc jau ir izdomāta fois gras. Pēc brīža Zane pastiepj kulakā sakļautu roku Valerī virzienā. Es jau saprotu, ka viņi runā par darbu un Zane atdarina mikrofona turēšanu intervijas laikā, bet pajautāju, vai viņa demonstrē, cik pirkstu būs palicis pēc vendāž. Kad viņa to pārtulko franciski, Valerī un Sesilja gandrīz apraudas no smiekliem.  

Rīt ir svētdiena, mūsu vienīgā brīvdiena, tāpēc šovakar jaunieši nolēmuši sarīkot ballīti. Kad ieraugām, kādas tumbas šie stiepj no Valerī mājas uz mūsu kopmītnēm, saprotam, ka mums neatliks nekas cits kā pievienoties.

Pēc vakariņām izejam nelielā pastaigā pa galveno ciemata ielu, kas ir tumša un klusa, vien atsevišķās mājās var dzirdēt vakariņu vai svinību troksni. Teju visu ceļu turpinām iesākto humora virzienu un atgriežamies kopmītnēs kārtīgi nosmējušās. Jaunieši jau ir iekurinājuši ugunskuru, Robs, kuram rīt ir dzimšanas diena, gatavo kokteiļus, tumbas pieliktas pie darba.

Vakars paiet sarunās, īsi pirms gulētiešanas redzu krītošu zvaigzni. Sesilja, ar kuru tobrīd sarunājos, šo skatu palaidusi garām un paliek gulēt pie ugunskura, cerot uz vēl kādu zvaigzni. No rīta viņa atzīs, ka vienīgais, ko redzējusi krītam, bijis lidojošs štrunts, ko kāds metis viņai pāri ugunskurā.