7:00 atskan zvans. Nē, tas nav modinātājs. Tas ir telefona zvans no klienta Latvijā, kurš gaidījis 9:00, lai pajautātu Eduardam kādu aktuālu datorjautājumu. Miegs ir prom. Ieeju dušā, pasūtu kafiju gultā un ķeros pie iepriekšējās dienas apraksta. Cenšos tos rakstīt no rīta, jo iepriekšējā vakara sagurums kārdina aprobežoties ar “bijām tur, darījām to, bija forši, arlabunakti”. No rīta vārdi virknējas vieglāk, īpaši tādās vietās kā šī, kur vienīgā skaņa ir okeāna šalkas no lejas līča un pa lielām stikla durvīm tiek demonstrēts saullēkts.
Kad dienas apraksts galā, dodos lejā brokastīs. Kopš esam apguvuši virtuvi, šepat baudām gan siltas brokastis, gan vakariņas. Brokastojot uzzinām, ka šorīt Uldim un Ingai vēl jāpiedalās kādā zoom sanāksmē, attiecīgi mums ir parādījies brīvs brīsnis. Tad nu, atbildot uz publikas “kleitas studijā” pieprasījumu, piešķiru fotoaparātu Eduardam un dodamies sabildēt manas jaunās un skaistās kleitas. Te nu tās ir 😊 (Pāris kadri arī ar vakara sauli).
Kad zooms un fotosesija izveikta, lecam auto un dodamies ceļā. Mums ir palikusi neapskatīta salas ziemeļrietumu puse, turp arī braucam. Šodien ir mērķis apbraukt apkārt salai pa perimetru, piestājot vietās, kas mūs uzrunās. Līdz Aldea pilsētai līkumojam pa pazīstamiem serpentīniem, bet pēc tam sākas neredzēts ceļš. Pirmā pieturas pauze ir skatu laukums el Balcon – tur no stikla balkona var apskatīt okeāna tiekšanos klintīs uz abām pusēm. Un, noķert vēju matos.
Ceļš turpinās augšup un, par spīti zīmei, kas vēsta, ka galā būs Šaurā Bezizeja, turpinām braukt. Tik tiešām, pēc dažiem kilometriem uz barjera un tālāk netiekam. Novietojam mašīnu ceļa malā un ejam paskatīties ar kājām, kāpēc ceļš slēgts. Aiz pirmā līkuma paveras diezgan postošs skats – uz ceļa sabiruši akmeņi, cauri asfaltam jau izauguši mazi kociņi. Acīmredzot, kaut kas nav kārtībā ar ceļa drošību un tas satiksmei aizvērts.
Atgriežamies uz lielās šosejas un tā mūs drīz ieved mājīgajā Agaete pilsētiņā. Blakus centrālajai ielai ir parkam līdzīga autostāvvieta, kur ciemiņi bez maksas var atstāt savu spēkratu. Pretim stāvvietai atrodas neliels botāniskais dārzs, ejam pastaigāties pa to. Vairums augu ir redzēti jau iepriekš, bet viens meksikāņu koks, kam angliski vārdā Calabash tree, mani izbrīna pamatīgi. Tad ziedi spraucas ārā pa tiešo no stumbra – tik neparasts skats.
Pēc dārza apskates dodamies uz pilsētas centru iedzert kafiju. Viesmīlis mums piešķir arī pēdējos divus saldos, kur slāņos ir saputots olbaltums un vārītam kondensētajam pienam līdzīga masa ar riekstiem. Ļoti, ļoti garšīgi!
Tepat pilsētas pievārtē pie okeāna atrodas Piscinas Naturales Salinas – dabīgie baseini. Ārpus tiem okeānā plosās viļņi, bet baseinos ir pilnīgs miers. Tā kā pūš pamatīgs vējš, peldi mēs izlaižam, toties nevaram beigt priecāties par varenajiem viļņiem un krabjiem, kas sēž uz piekrastes akmeņiem. Šeit tie ir krietni prāvāki nekā līcī pie mūsu dzīvesvietas. kad tuvojies ar kameru, šie mūk prom, tomēr dažu labu portretu izdodas noķert.
Izrādās, ka ceļabiedriem paredzēts zooms arī vakarā un mūsu laiks ir ierobežots. Tad nu Galdar pilsētu apskatām lēcientempā, iemetot aci vien grandiozajā Santiago de los Caballeros baznīcā. Šeit gribētos atgriezties un lēnītēm izstaigāt Cueva Pintada muzeju, par ko interneta plašumos ir dikti labas atsauksmes.
Pēc Galdar apskates gan spiežam pedāli grīdā un nu jau pa pazīstamo šoseju stūrējam mājup. Tur nonākam laikus – daži labi pazūd zoomā, bet mēs ar Eduardu beidzot piesēžam skaistajā mājas terasē, no kuras var skatīt okeāna plašumus, un spriežam par to, vai gribas mājās. Rīt pēdējā diena uz salas un domās aizvien biežāk sāk ielauzties domas par darbu un sniegu.
